Bedrē kaut kas kustas

Kopš padomju gadiem persona, ar ko nācās sastapties «attiecīgajos» gadījumos, bija psihiatrs; deviņdesmitajos gados parādījās psihoterapeiti; beidzot Latviju sasniegusi psihoanalīze vietējo starptautiski sertificētu psihoanalītiķu veidā.1

Šo kustību psihiskās aprūpes sfērā varētu aprakstīt arī kā tendenci atteikties vai mazināt dažādu zāļu lietošanu psihes sakārtošanai, to nomainot ar komunikatīvām ārstēšanas metodēm, pirmām kārtām runāšanu starp ārstu un pacientu, kā tos sauktu pa vecam.

Ārstēšana, ko pacientam piedāvā analītiķis, lielā mērā tiek vienādota ar sevis saprašanu, lai ko tas arī nozīmētu. Tomēr sevis saprašana bez šaubām nav tikai analītiķu vai psihologu lieta — šajā lietā personiski iesaistīta ikviena domājoša būtne.

Uldis Tīrons: — Vai drīkstu jautāt, ar ko psihoterapija atšķiras no psihoanalīzes?

Voldemārs Švarcs: — Sākotnēji Freids lietoja terminus «psihoanalīze» un «psihoterapija» kā sinonīmus. Bet varētu teikt, ka psihoanalīze paredz intensīvākas attiecības starp analizētāju un analītiķi…

Tīrons: — Piedodiet, vēl par terminiem. Analizētājs…?

Švarcs: — Analizētājs — tas būtu cilvēks, kas analizē sevi. Un analītiķis — tas būtu šis profesionālis, kas palīdz veikt analīzi. Jo analīze ir aktīvs process — cilvēks analizē sevi pats, bet, lai šis process varētu veidoties, vajadzīga atspoguļojošā vide.

Tīrons: — Jā, un ko nozīmē šīs «intensīvākās attiecības»?

Švarcs: — Tas nozīmē analīzi četras reizes nedēļā, kamēr psihoterapijā ārsts ar pacientu var tikties, teiksim, reizi nedēļā — atkarībā no psihoterapijas veida.

Arkādijs Pancs: — Psihoanalīze vairāk ļauj pacientam atklāt savas personības iekšējo struktūru pašam, brīvā veidā, bet psihoterapijā pacients tiek vadīts mērķtiecīgāk.

Tīrons: — Kādēļ psihoanalīze Latvijā ienāk tikai pēdējā laikā?

Pancs: — Vienkārši, lai nodarbotos ar psihoanalīzi, pašam topošajam psihoanalītiķim jāiziet treniņanalīze, un to nevar izdarīt, ja valstī, kur jūs dzīvojat, nav psihoanalītiķa. Tādēļ tika izveidots tāds speciāls Austrumeiropas institūts, kas mums deva iespēju šo psihoanalīzi iziet.

Tīrons: — Vai jūs varētu paskaidrot, kāpēc nākamajam psihoanalītiķim šī treniņa psihoanalīze obligāti jāiziet pašam?

Pancs: — Vispirms, tas, ko tu piedāvā citiem, ir jāizmēģina pašam pie sevis. Otrs iemesls varētu būt — viss par cilvēka psihi arī jāizprot pie sevis. Kā cilvēks uzvedas, to var pētīt arī no malas, bet šeit tas ir jāizjūt arī no iekšpuses. Un trešais, galvenais, pašam nākamajam psihoanalītiķim jābūt pietiekami veselam un brīvam…

Tīrons: — Pēc kādiem kritērijiem to var noteikt?

Pancs: — To nevar noteikt pēc kaut kādiem kritērijiem, bet psihoanalītiķim nav jāuzgrūž savas problēmas savam pacientam.2

Švarcs: — Ja vajadzētu ļoti vienkāršu skaidrojumu, var izmantot to Aristoteļa teicienu, ka sadusmoties var katrs, bet dusmoties īstajā laikā uz īsto cilvēku, īstajā mērā un ar īsto mērķi — to katrs nespēj. Ja mēs to nespējam, tad varētu teikt, ka mēs esam novirzījušies no tās veselības ass.

Pancs: — Es vēl gribēju atgriezties pie tā, ka psihoanalīzē attiecības starp pacientu un analītiķi ir ļoti ciešas, ļoti emocionālas. Tas emocionālais spiediens, ko pacients izdara uz analītiķi, ir ārkārtīgi liels, daudz lielāks nekā parastajā dzīvē.

Igors Šuvajevs: — Es gribēju piebilst, ka daļa no analītiķiem uzstāj, ka psihoanalīze pilnīgi atšķiras no psihoterapijas. Un tāpat kā pastāv ļoti dažādas psihoterapijas, tā nav arī tādas vienas psihoanalīzes, ir dažādi psihoanalīzes varianti. Piebildīšu arī, ka treniņanalīze tika ieviesta pagājušā gadsimta 20. gados, taču pēc tam ir daudz psihoanalītiķu, kas nekādu treniņanalīzi nav izgājuši.

Tās pamatojums ir visai apšaubāms. Bet, ja to pieņem, varētu vēl teikt, ka vienkārši citādi psihoanalīzes tehniku nav iespējams apgūt, un, manuprāt, tas ir vienīgais racionālais pamatojums. Bez tam, runājot par dažādiem psihoanalīzes virzieniem, tas ir arī varas jautājums. Lai kāds kļūtu par tās vai citas psihoanalīzes skolas analītiķi, viņam jāapgūst tieši šī mācība un jāiziet šī kontroles analīze.

Tīrons: — Tātad — dažādas psihoanalīzes skolas cīnās par ietekmi?

Šuvajevs: — Psihoanalīze ir dārgs prieks, līdz ar to…

Tirons: — Jā, jūsu kolēģis Gaiļa kungs arī sauc psihoanalīzi par «elitāru un dārgu».3 Kā tas būtu jāsaprot?

Pancs: — Es nezinu, vai psihoanalīze ir dārga, bet iet uz analīzi četras reizes nedēļā, protams, ir dārgāk nekā vienu reizi. Taču psihoanalīzei nav obligāti jābūt dārgai. Jūs droši vien zināt, ka Freida laikos bija bezmaksas psihoanalīze un, kā rakstīja pats Freids, ne viņš, ne viņa kolēģi nepamanīja, ka tādēļ tā darbotos sliktāk.

Es patiešām nedomāju, ka pacientam jeb analizantam būtu jāmaksā daudz naudas, lai tā lieta labāk iedarbotos. Es domāju, ka jebkurš pakalpojums maksā naudu, jebkurš par savu darbu grib saņemt samaksu, grib pietiekami labi dzīvot…

Tirons: — Panca kungs, šādi runājot, jūs riskējat saviem pakalpojumiem nosist cenu…

Pancs: — Kāpēc?

Tīrons: — Jo viens no veiksmīgas psihoanalīzes nosacījumiem varētu būt pārliecība, ka analīzes rezultāts ir tiešā veidā saistīts ar izdotās naudas daudzumu.4

Pancs: — Man tā nešķiet. Bet es nedomāju, ka man ir jāstrādā par zemāku cenu, jo es cilvēkam dodu emocionālu veselību, spēju būt brīvākam, varbūt mierīgākam, varbūt mērķtiecīgākam, var teikt — veselākam.

Švarcs: — Mani pārsteidz tas, ka jūs lietojat šādu komerciālu pieeju kā tāds mārketinga speciālists. Bet mēs varam pajautāt, cik vispār cilvēki ir gatavi maksāt tieši savā labā? Savai labsajūtai, teiksim, kino, kultūras apmeklējumiem, es nezinu… Var paēst arī makdonaldā, bet kāpēc cilvēki iet uz labiem restorāniem? Vai viņi visi ir snobi? Vai viņiem visiem vajag kādu elitāru vidi? Vai arī tas ir veids, kā rūpēties par sevi?

Ja jūs nopērkat labas kurpes, nevis vislētākās, tas nenozīmē, ka jūs esat snobs un nicināt darbaļaužu ciešanas, esat pret trešo pasauli vai vēl kaut ko… Jūs taču rūpējaties par sevi! Manuprāt, psihoanalīze nekad nebūs liels bizness, salīdzinot, teiksim, ar vienas farmakoloģiskās kompānijas ienākšanu tirgū.

Bet elitāra psihoanalīze ir tāpēc, ka runa ir par ekskluzīvām attiecībām starp pacientu un analītiķi.

Tīrons: — Ekskluzīvām — kādā nozīmē?

Švarcs: — Tas nozīmē, ka ir viens cilvēks, kas ļoti nopietni, ļoti atbildīgi velta jums daļu savas dzīves — lai palīdzētu jums un tikai jums. Un tas ir elitāri, tas ir ekskluzīvi. Parādiet man vēl vienu situāciju, kur kāds cilvēks būtu gatavs sevi speciāli sagatavot, lai viņš varētu veltīt jums kādas četras stundas nedēļā. Tā ir daļa no dzīves.

Tīrons: — Runājot par ekskluzivitāti, es gribēju vēlreiz atsaukties uz Gaiļa kungu, kurš stāsta, ka pašreizējais Francijas vēstnieks Latvijā ir izgājis analīzi pie Lakāna skolnieka, it kā uzsverot, ka tādējādi viņa personības kvalitāte ir cēlusies.5 Vai jums arī šķiet, ka cilvēks, kas izgājis analīzi, ir kvalitatīvāks nekā tas, kurš to nav izdarījis?

Švarcs: — Runājot no ētiskā viedokļa, tad noteikti — nē.

Tīrons: — Tātad cilvēks, kas iet uz makdonaldu, ir tikpat kvalitatīvs kā cilvēks, kurš iet uz labu restorānu.

Švarcs: — Protams. Es, piemēram, eju gan uz restorānu, gan uz makdonaldu. Es tur neredzu nekādu principiālu atšķirību. Es uzskatu, ka dzīve ir pārāk bagāta, lai mēs to snobiski ierobežotu. Bet, ja jūs esat izgājis labu analīzi, tad jums ir daudz praktiska labuma, un viens no tiem ir spēja saprast savas jūtas, spēt tās ietekmēt.

Tīrons: — Ko jūs saucat par savu jūtu saprašanu?

Švarcs: — Minēsim kādu elementāru piemēru. Jūs, teiksim, esat savā darba vietā, jūs esat noguris, darbs nevedas, jums ir domstarpības ar saviem klientiem, tas, protams, rada dusmas, bet jūs savas dusmas nevarat izpaust, jo no tā ir atkarīga jūsu dienišķā maize.

Jūs aizejat mājās un sastopaties ar saviem bērniem, viņi sataisa nelielu jezgu, līdzīgu tai jezgai, kāda bija darbā, un tai brīdī jūs no gādīga un saprotoša tēva, kas smagi strādā, lai nopelnītu viņiem maizi, pārvēršaties par cilvēku, kas izgāž dusmas uz saviem bērniem, nodarot viņiem traumu. Taču būtībā jūs šajā situācijā neesat izpratis savas jūtas. Tātad tas nozīmē saprast savas jūtas īstā laikā, īstā mērā…

Tīrons: — Bet vai tad no manas saprašanas, ka tās ir dusmas, tās pāriet?

Pancs: — Mēs ļoti bieži nezinām, ka esam dusmīgi… Bieži mēs nezinām arī to, ka esam laimīgi.

Tīrons: — Ja es kaut ko nosaucu par dusmām, vai tad tas nozīmē, ka es esmu tās sapratis? Teiksim, man pietvīkst vaigi, un es saku, ka tās ir dusmas.

Švarcs: — Jūs par kaunu kaut ko esat dzirdējis?

/../

Pilnu sarunas tekstu lasi žurnāla «Rīgas Laiks» jūnija numurā!