Vai reālā telpa maz pastāv?

psych. Sandrai Jirgenai.

Ilva Skulte: — Kā iespējams, ka cilvēkam ir gandrīz simultana pieredze divās — fiziskajā un virtuālajā — pasaulēs, un viņš spēj tās pie­ņemt, sapludināt un apvienot, un darboties abās?

Sandra Jirgena: — Ne visi spēj to savienot, it sevišķi bērni: viņi bieži jauc simbolisko, vir­tuālo pasauli un reālo, un tad notiek arī daudzas traģēdijas. Taču arī pieaugušiem normāla ek­sistence ir ie­spējama tikai līdz tam brī­dim, kamēr nav izveidojusies atkarība, kamēr virtuā­lā realitāte netiek tverta kā īstā, bet fiziskā — ir tā kā starp citu.

Lai nepazustu tealitātes sajūta, iesaka izpildīt fizis­kus vingrinājumus, lai rastos atslodze no virtuālas pasaules un cilvēks sajustu sevi kā reālu personu.

Šo pieredzi savienot palīdz tas, ka virtuālajā pasaulē tu ieej caur konkrētu krēslu un datoru. Ja nākotnē tehnoloģijas būs visapkārt, bīstamības ro­beža būs katram daudz tuvāk, piemēram, jau ta­gad gandrīz katrā istabā ir televizors.

Tomēr virtuālā telpa var būt arī glābiņš, jo cilvēki mēdz arī bēgt no realitātes konfliktiem simboliskajā pasaulē, psiholoģijā to sauc par šizoīdo fantāziju. Jāņem vērā arī tāda nianse, ka realitāte ir smaga, tādēļ ka ik brīdi jāizdara kāda izvēle, bet jebkura izvēle ir saistīta ar sē­rām — par zaudētajām iespējām.

Ja cilvēks ne­grib sērot par zaudētajām iespējām, viņš izvēli neizdara un no problēmas glābjas simboliskajā pasaulē, kur vēl pastāv visas iespējas, kur viņš var sajusties visvarens (omnipotents). Dažreiz tas ir arī pozitīvi, jo cilvēks iegūst laiku — ne­veiksminiekam visu laiku nav jādomā par to, ka viņam neveicas.

— Vai realitāte nav tikai konstrukcija, kas aizvieto patiesi uztverto telpu?

— Rodas aizvien jaunas psiholoģijas teorijas, kas saka, ka realitāte kopumā ir relatīva lieta, un vienā telpā esoši cilvēki par realitāti uzskata pavisam kaut ko citu.

Īpaši izteikti tas parādās stre­sa situācijā, kad cilvēka redzes lauks ir ļoti sašau­rināts, viņš viegli pamana detaļas, bet neuztver kopainu, sajauc pat dienas laikus. Kriminālistikā lieciniekiem bieži tiek pārmesta nepareizas infor­mācijas sniegšana, bet tas ir tikai dabiski, ka stre­sa situācijā tu uztver tikai daļu esošā. Kas ir patie­sa telpa? Tādas varbūt nemaz nav.

— Kā telpa tiek aplūkota psiholoģijā?

— Telpas uztvere ir lielā mērā saistīta ar ie­priekšējo pieredzi. Cilvēks, kas dzīvojis saspiestī­bā, kādu telpu uztvers par lielu, bet cits novērtēs kā šauru. Fen šui risina šo jautājumu — kā reālo telpu izveidot par cilvēkam psiholoģiski piee­jamu. Cits jautājums — vai cilvēks vēlas dzīvot šādā pielāgotā telpā, piemēram, padomjlaikos cēla mājas ar zemiem griestiem, kas veidoja arī noteiktu telpas uztveri.

— Vai situācija, kad telpā ir tehnoloģijas, kas to paplašina vai tehnoloģijas, kas cilvēku novēro, nerada specifisku paranoju?

— Es domāju, ja telpa tiek paplašināta pakā­peniski, tad cilvēks lēnām pie tā pierod, adap­tējas. Taču ja cilvēkam jaunajā situācijā jāielec uzreiz, tad, manuprāt, viņš var arī sajukt prātā. Potenciālajiem teroristiem, piemēram, piespiež skatīties šausmas tik ilgi, kamēr emo­cionāli tas neskar. Neofreidists Ēriks Fromms runā par nekrofīlo laiku, kad viss dzīvais tiek aizvietots ar tehniku. Dzīvas puķes — ar mākslī­gām, putnu dziesmas — ar mūzikas ierakstiem, dzīvus cilvēkus — ar datoru, un tā skaidro pat fotogrāfijas pievilcību. Taču Fromms saista tehnikas attīstību arī ar karu, jo, modernizējo­ties tehnikai, cilvēks arvien attālinās no kara šausmām: cilvēks piespiež podziņu un nonāvē, bet emocionāli tas viņam neko nenozīmē. Un tā ir mūsdienu traģēdija.