Neparastais vienmēr piesaista. Arī dabā. Ja tas palicis nesaprasts, radušās teikas un nostāsti. Par vilkaču priedēm, piemēram.
Moku koki
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latviešu zemniekam līdz galam nesaprasta ir bijusi muiža – īpaša svešāda pasaule ar daudzām neizskaidrojamām lietām. Tādas varēja redzēt arī muižas parkā. Dažādās parka izdaiļošanai iecerētas būves un veidojumi apauga ar visneiedomājamākajiem skaidrojumiem un leģendām, kurām nereti nebija nekāda sakara ar konkrētās mazās arhitektūras formas ieceri.
Ne mazāk pārsteidza parkā stādītie nekur citur agrāk neredzētie koki un krūmi. Tiem deva savus vietējos nosaukumus. Daži no šiem nosaukumiem izplatījās vai pa visu Latviju. Vāczemes egle, piemēram. Tā sauca lapegles.
No mutes mutē pāri novadiem izplatījās arī leģendas par svešāda izskata kokiem. Viena no dzīvākajām ir par kokiem ar nokarenu, lielu lietussargu atgādinošu vainagu. Samērā nelielā augstumā koka stumbrs blīvi sazarojas. Galotne it kā būtu nolauzta, un no šķietamās lauzuma vietas uz visām pusēm nolīkst zari – nereti līdz pašai zemei. Šādi koki 19. gadsimta beigās Latvijā kļuva gluži par modes lietu. Visvairāk tos stādīja kapsētās, jo to nolīkusī lapotne saistījās ar sērām un skumjām. Romantiskajos ainavu parkos tos stādīja saulainas lauces vai citas skatu perspektīvas malā, vietā kur gremdēties pārdomās, lai tur radītu liegu, skumjpilnu noskaņu. Šādas nokarenās jeb sēru formas pazīstamas gobām un vīksnām, ošiem, dižskābaržiem. Tieši šo sugu koku šķirnes ar savdabīgo vainaga formu arī visbiežāk stādītas Latvijas lauku parkos un kapsētās. Dažviet tie sasnieguši ievērojamu vecumu un iztālēm izskatās pēc milzu zāles vezuma. Neprotot izskaidrot šāda neparasta izskata koku rašanos, vietējie iedzīvotāji radīja leģendas par muižkungiem, kas stāda kokus ar saknēm gaisā. Nokarenas vainagu formas ir samērā populāras arī patlaban, sevišķi piemājas apstādījumos, kuru veidotāji bieži apciemo jaunās kokaudzētavas, no kurām atceļo daudzas Nīderlandē vai Vācijā veidotās kokaugu šķirnes. Ir izaudzētas bērzu, pīlādžu, pat vairāku skujkoku šķirnes ar zemu, nokarenu, lietussargveida vainagu.
Cita modes lieta parkos bija cirptu liepu stādījumi: sākot no augstiem, blīviem dzīvžogiem, beidzot ar alejām, kuru koku vainagus regulāri veidoja atbilstoši parka arhitekta iecerei vai saimnieka izdomai. Modei pārejot vai laikiem mainoties un parkus nekopjot, koki neapcirpti izauga. To vainaga zaru vijumi atgādina par to iepriekšējās audzēšanas mērķi un metodi. Izlocījušies stumbri un zaru izvijumi rosina iztēli un raisa domas par neizdibināmām koku mokām un īpašu cīņu, ko tie turpina izcīnīt, tiecoties pēc saules. Šādas alejas redzamas Dundagā, Dunikā. Dikļos tā ieguvusi Moku alejas nosaukumu. Vietējie joprojām tic, ka koki tā izlocījušies, jo stādīti ar saknēm uz augšu. Un spītīgi par to stāsta pagasta viesiem. Šādas leģendas ir laba lieta, ja tās savāc un pasniedz kā leģendas. Varbūt arī tu kādu zini?