Es nevaru. Man ir... kompleksi

Taču ar kompleksiem nav jāsadzīvo! Ar tiem ir jācīnās! Sāc to darīt, vispirms iegaumējot, ka visideālākā ir pelēkā krāsa — zelta vidusceļš starp balto (skaisto) un melno (neglīto).

Nerodas bez iemesla

Sajūta esmu sliktāka par citiem nerodas bez iemesla. Mazvērtības kompleksi pa­tiesībā ir kļūdains sevis pašnovērtējums. Klīniskā psiholoģe Inga Skreitule apgalvo, ka visbiežāk īstais iemesls kādam kom­pleksam ir meklējams jau agrīnā bērnībā: «Līdz 7 gadu vecumam veidojas cilvēka pašvērtējuma pamats. Slavenais psihologs Alfrēds Adlers apgalvojis, ka laikā, kad bērns sāk sevi salīdzināt ar vecākiem vai pieaugušajiem, viņā rodas pirmā mazvēr­tības sajūta. Nenoliedzami, pieaugušie ir spējīgāki, stiprāki, viņi var izdarīt daudz vairāk nekā mazs bērns, un mazais arī to saprot. Tieši pieaugušajam ir tiesības ma­zo cilvēciņu sodīt, aizliegt kaut ko. Tikai tad, ja bērnam izdodas atrast kopīgo ar pieaugušajiem, šī mazvērtības sajūta vēlāk nepārvērtīsies par kompleksu.»

Protams, ir vēl virkne citu iemeslu, kas vecāku nevērības dēļ vēlāk var atstāt smagu psiholoģisko traumu un iedragāt bērna pašvērtējumu. Psihoterapeite Lau­ra Meistare iesaka vecākiem pievērst uz­manību trīs audzināšanas aspektiem:

• Bērnu nevajag pārlieku izlutināt. Kad pienāks laiks kļūt patstāvīgam, doties skolā, mazais nemācēs sev nogriezt mai­zes šķēlīti, saklāt gultu, bet ikdienā nebūs neviena, kas nemitīgi viņu aptekalēs. Vis­pirms radīsies bezspēcības sajūta, pēc tam — mazvērtības komplekss.
• Nekritizē bērnu par sašķiebušos smil­šu kūku vai neglīti uzrakstītu vārdu!
• Velti bērnam pietiekami daudz uzma­nības, neignorē viņa labos darbus! Ja, bēr­nam pieaugot, starp bērnības atmiņām vieta būs daudziem gadījumiem, kad viņš kā bērns nemitīgi maisījies pa kājām, arī tālākajā dzīvē viņam radīsies ilūzija, ka vienmēr kādam ir par nastu vai traucēkli.

Sevis muļķošana

Tie, kuri patiešām cieš no mazvērtī­bas sajūtas, droši vien ne vienu vien rei­zi jutušies aizkaitināti par izskatīgo un gudro paziņu, kura laiku pa laikam iečīk­stas: «Vai, cik es resna!», «Vai, kā man ne­veicas!» Tā ir otra galējība — cilvēki, ku­ri paši ir izdomājuši un noticējuši tam, ka nav pietiekami labi. Tādi kompleksi vis­pirms nozīmē sevis muļķošanu un pēc tam arī citu mānīšanu. Tici — apkārtē­jiem dažreiz tas šķiet visai kaitinoši. Kā­pēc tā notiek? Iemesls viltus kompleksiem atkal meklējams ģimenē. Iespējams, tavējie nav raduši viens otram glaimot un skopojušies ar uzslavām arī attiecībā pret tevi. Kaut gan dažreiz tik ļoti noder, ja tē­tis vai mamma pasaka: «Tu taču esi tik smuka un gudra meitene!» Tā vietā, ie­spējams, vairākkārt esi dzirdējusi vecākus sarunājamies: «Tās mūsu meitas gan tā­das stūrainas padevušās. Paskat, māsīcai cik sievišķīgas un skaistas meitas.» Salī­dzināšana un pretstatīšana kādam zinā­mam cilvēkam ir sāpīga un pašvērtējumu kā ar āmuru dzen zemē.

Bet kā atšķirt objektīvu kritiku no kompleksiem? «Paškritika nav nekas slikts. Tā netraucē sasniegt dažādus mērķus dzīvē. Paškritisks cilvēks prot izdarīt ob­jektīvus secinājumus, atzīt kļūdas un sa­prast, kas nākamreiz būtu jādara savādāk. Piemēram, ja cilvēks, kurš cieš no kā­diem mazvērtības kompleksiem, ienāk jaunā kolektīvā, viņam šķiet, ka visi uz viņu tā greizi noskatās. Protams, cilvēki sākumā tevi vēro, bet priekšstats, ka viņu skatieni ir aizdomīgi un ļauni, ir paša iz­domājums,» skaidro L. Meistare.

Ja pašvērtējumu atspoguļotu kā trīs stadijas, tad visnekaitīgākā stadija būtu paškritika, tai seko mazvērtības komplek­si un tikai pēc tam — superioritātes kom­plekss. Superioritāte nozīmē fizisku ne­pieciešamību pašapliecināties un nepiecie­šamību gūt pārākuma sajūtu, kas kļūst par galveno dzīves mērķi, īsāk sakot — tā­diem cilvēkiem nekad nav gana. Pat visnevainojamākais izskats un lieliskākie pa­nākumi viņus neapmierina. Vajag vēl un vēl, bet draugi pamazām no tādiem cilvē­kiem novēršas.

Narcisi spēlējas ar viltus kompleksiem

Pavēro ikdienā savas draudzenes, un tev būs pašai sava pētījuma ticamie rezul­tāti. Novērtē, kurš no draugiem visbiežāk sūdzas, ka šodien slikti izskatās (vistica­māk, tas, kurš vienmēr izskatās labi), pa­vēro, kura draudzene laiku pa laikam iz­met frāzi, ka atkal jānomet pāris liekie ki­logrami (droši vien tā, kurai nekā lieka vispār nav) un kura nekad par lieko svaru ne­žēlojas, kaut arī ikvienam skaidri ir re­dzams, ka saukt šo sievieti par slaidu no­zīmētu melot, skatoties acīs. Tas, kurš pa­tiesi cieš no kādas nepietiekamības, kaut­rējas par to skaļi runāt. Par neesošajiem kompleksiem runā cilvēki, kam kaut ne­daudz piemīt narcistiskas tieksmes. No­saucot skaļi savu lielo trūkumu, šis cilvēks pievērš sev apkārtējo uzmanību, izbrīnu un pat vislielāko klusētāju piespiež atbil­dēt: «Nu ko tu — tev taču ir tik šmaugs viduklis un tik slaidas kājas!» Tādā veidā melīgais runātājs, kurš it kā mokās kom­pleksu dēļ, ir guvis apmierinājumu un va­karā atkal varēs tīksmināties skapja durvju spoguļa priekšā.

L. Meistare saka: «To jau mēs redzam ikdienā, vai šim cilvēkam, kurš diendie­nā skaļi sūkstās par saviem trūkumiem, šīs nepilnības patiešām piemīt, vai arī tas tiek darīts, alkstot pēc uzslavām, labiem vārdiem. Šie cilvēki tiecas sevi apbrīnot. Ja cilvēks ir ar narcistiskām tieksmēm, uzmanība viņam nepieciešama kā gaiss.»

Kompleksi — vislabākais dzinējspēks

Ciešot no kādiem kompleksiem, cilvē­ki nereti tiecas sevi attīstīt pavisam citā vir­zienā: ja neesmu tik skaista, lai kļūtu par modeli, es varu nodoties gleznošanai, kas man ļoti padodas. Psiholoģe I. Skreitule iesaka veidot sarakstu ar savām labajām (nevis sliktajām) īpašībām. Vairāk par čet­rām nevari nosaukt? Pajautā draudzenei, lai palīdz! Tu pati būsi pārsteigta, cik tādu izrādīsies daudz. Pat ja starp šīm īpašībām esi ierakstījusi: «Protu labi konservēt gur­ķus» — arī tas skaitās. Papildini šo sarak­stu katru dienu, līdzko kaut kas jauns ie­nāk prātā! Noslēp starp grāmatām plauk­tā un brīžos, kad kļūst grūti, paņem sarakstiņu un izlasi!

Kad jāpiesaka cīņa!

«Kompleksainiem cilvēkiem vislielā­kais pārbaudījums ir jebkura krīzes situā­cija. Tā vietā, lai pieņemtu ārkārtas lēmu­mu un reaģētu, tu domā: «Ko lai es tagad iesāku? Viss, ko atkal darīšu, ko teikšu, būs stulbi un nepareizi.» Ja jūti, ka tavi mazvēr­tības kompleksi tev traucē sasniegt kādus mērķus dzīvē, piesaki tiem cīņu!» uzsver psihoterapeite L. Meistare. «Ja sieviete vē­las uzsākt savu privātbiznesu, bet ir nepār­liecināta par sevi un nemitīgi domā, ka es jau nevarēšu, nemācēšu, baidos, tad, vistica­māk, privātbiznesā arī neveiksies. Ir divi varianti, kā pārvarēt kompleksus: kompen­sējot vai hiperkompensējot. Kompensēt nozīmē meklēt panākumus un attīstīt sevi citā jomā, nevis tajā, kurā cilvēks jūtas maz­vērtīgs. Bet hiperkompensācija prasa lielu apņēmību, drosmi un sevis pārvarēšanu ta­jā pašā jomā. Piemēram, ja tev ir paniskas bailes no uzstāšanās auditorijas priekšā, bet tu saņemies un, vairākkārt pārvarot sevi, kļūsti par atzītu un pazīstamu oratoru. Bai­les var pārvarēt, vienkārši vairākas reizes at­kārtoti darot to, no kā ir bail,» saka L. Meis­tare.