Trešdiena, 20. jūnijā Vārda dienas: Maira Rasa Rasma
ilustratīvs attēls |  
Foto: unsplash.com

Spontāna ideja, kas izvērtās baiļu pilnā pārdzīvojumā. Tā īsumā varētu raksturot, sauksim viņu par Jāni, atvaļinājumu Kiprā. Rīdzinieks bija ar mieru, publiski neatklājot personību, pastāstīt par savu piedzīvojumu portālam TVNET.

Ar Jāni satiekamies pie «Laimas» pulksteņa un ejam apsēsties uz soliņa skvērā pie Latvijas Nacionālās operas. Jānim ir 26 gadi, darbojas finanšu jomā. Simpātisks, jauns cilvēks. No brīža, kad atgriezies Latvijā, līdz mūsu sarunai pagājusi nedēļa, divas. Notikumu iespaidi jau sākuši palēnām izplēnēt. Visu notikušo viņš stāsta kā anekdoti, ar smaidu.

Spoku pilsēta

Jānis ar draugiem pirms neilga laika nolēma atpūsties Kiprā. Trīs draugu kompānijā – divi puiši un meitene - internetā izlasījuši, ka savulaik Kipra sadalījusies divās daļās. Licies interesanti aizbraukt un paskatīties, kā izskatās un kas notiek neatzītajā Kipras ziemeļu daļā. «Uzzinājām, ka tur ir tāda kā aizliegtā zona, pilsētas daļa, kas 70. gados tika pamesta uz visiem laikiem. Tur neviens cilvēks nav dzīvojis kopš tā brīža.»

Ar īrētu auto nolemts doties ceļā. «Atnācām uz to vietu, redzam, ka nožogojums tikpat kā neeksistē. Pāris dēlīši salikti un viss. Internetā bija daudz bilžu saliktas, un domājām, ka tad jau var iet. Apstaigājām interesantākās vietas.»

Vārgi nožogotā teritorija bijusi bez cilvēkiem, pamesta. Pati interesantākā likusies baznīca un viesnīca: «Baznīcā nevarēja iekļūt iekšā, bija aizbultēta, bet viesnīcā bija ļoti daudz kas saglabājies.(..) Salauztas kumodes, pa vidu (ēkai) aug koks. Mūsu prātā tas likās kā spoku pilsēta.»

Pastaigas laikā teritorijā pamanīts kāds cilvēks civilā apģērbā.

Kompānija nodomājusi, ka tas ir vēl kāds tūrists, un devusies tālāk. «Staigājam, redzam to pašu cilvēku. Pienākam tuvāk, pasakām čau, un viņš ar šokētām acīm skatās uz mums, kaut ko sāk kliegt turku valodā. Nesapratām, ko viņš gribēja, dabūja telefonu un sāka kādam zvanīt. Tad bija skaidrs, ka jāskrien prom,» tagad ar smaidu stāsta Jānis.

«Come, come. No problem!»

Pirmajā mirklī kompānija neesot varējusi atcerēties, kur atrodas izeja, tāpēc nolemts paslēpties, kādu laiku nogaidīt un tad izmukt ārā. «Paslēpāmies un gaidījām. Sadzirdējām, ka tur bija nevis viens, bet vismaz piecpadsmit vai divdesmit cilvēki, kas sāka skraidīt, kliegt savā valodā, dzirdējām mašīnas,» atceras Jānis. Nogaidījuši vismaz trīsdesmit minūtes, līdz viņus atraduši.

«Mūs ieraudzīja. Sirds dauzījās nenormāli, šoks, nezinājām, ko darīt. Viņš nebija dusmīgs. Pat priecīgs. Viņš teica: «Come, come, no problem!» (Angļu val. - nāc, nāc, nekādu problēmu.)» Kompānija sekojusi vīrietim uz izeju, kur viņus sagaidījušas trīs milzīgas armijnieku automašīnas ar bruņotiem armijas drēbēs tērptiem cilvēkiem.

«Sāka jautāt, kas mēs esam, no kurienes, kāpēc, ko te darām. Teicām – nezinājām, ka te viss tik nopietni, esam vienkārši tūristi, bet viņi visu laiku atkārtoja: «No problem, don't worry» (Angļu val. - nekādu problēmu, neuztraucies.) Iesēdināja mūs mašīnā un lika parādīt, pa kuru vietu iekļuvām teritorijā. Parādījām to caurumu. Teicām, ka nav nekādas zīmes un tāpēc ienācām. Viņi saka – atbrauciet uz mūsu bāzi, parunāsiet ar bosu un tad iesiet mājās.»

Vēlāk uzzinājuši, ka ielauzušies «militārās bāzes teritorijā», ko apsargā Turcijas armija «vai kas tamlīdzīgs». Jānis stāsta, ka visiem, ar ko sākotnēji sanācis kontaktēties vai runāt, nav bijusi pārāk laba angļu valoda. Līdz ar to arī nekādas skaidrības par notiekošo.

Novelt vainu uz meiteni

Apmēram pusstundu kompānijai uzdoti dažādi jautājumi. Galvenais secinājums pēc sarunas, ka «tas, ko mēs izdarījām, ir ļoti slikti». «Visu laiku mums atkārtoja, ka «no problem, no problem», ka drīz varēsim doties mājās,» atminas Jānis. Tomēr tā vis nenoticis. Savu versiju par notikušo likts pastāstīt arī policijai.

«Viņi sākumā teica – vajag nofotografēt, lai parādītu, cik viegli ir iekļūt tur iekšā, lai kaut kas tiek darīts lietas labā. Aizveda pie mūsu īrētās mašīnas, arī to nofotografēja. Tad aizveda uz iecirkni. Viņi teica - ja mēs uzrakstīsim brīvprātīgu ziņojumu, pastāstīsim, kā viss bija, tad lieta slēgta un iesim mājās. Uzticējāmies policijai. It kā normāli tas būtu. Uzrakstījām kā ir. Paudām nožēlu, ka tā sanāca, piedodiet utt. Tad izsauca uz pārrunām policijas priekšnieks un teica, ka jāuzraksta vēl viens iesniegums, bet šoreiz katram atsevišķi. Viņš mēģināja mūs ar otru čali pierunāt, ka meitene bija šīs operācijas galva, ka tā bija viņa, kas pierunāja mūs tur iet iekšā. Mēs – nē, neko nezinām. Uzdeva tādus jautājumus, ka likās - viņi grib mūs iegāzt. Noķert kaut kādos melos vai tamlīdzīgi,» atminas Jānis.

Pēc paskaidrojuma uzrakstīšanas kompānijai atņemti telefoni un pases. Arī piezvanīt neesot ļauts. «Prasām, cikos mūs laidīs prom. Mums jāatdod mašīna utt. Priekšnieks saka – kāds mājās? Bet tiesa? Kāda tiesa? Teica, ka tas esot ļoti nopietns noziegums, ka mēs varot būt spiegi un tas viss esot jāpārbauda.»

«Kāds five years?»

Pārrunas notikušas līdz pusnaktij, kad draugu kompānija aizsūtīta uz policijas aizturēšanas kamerām: «Ieslēdza katru savā kamerā. Iedeva divas segas, kas ļoti smirdēja. Tas bija tik šausmīgi. No rīta noskaidrojām, ka mēs, čaļi, varam staigāt pa to gaiteni viens pie otra ciemos, bet meiteni «drošības apsvērumu dēļ» turēja atsevišķi.»

Tā pienācis rīts, kad visi trīs cerībā gaidījuši labas ziņas. «Atnāk apsargi. Mēs jau priecīgi, nakts bija šausmīga, loģiski. Domājām, atdos mantas un iesim mājās. Viņi saka – nekādu mantu, sekojiet mums. Mēs labi – izgājām ārā, uzlika mums rokudzelžus, iesēdināja policijas mašīnā un sāka kaut kur vest. Viņi saka – mēs lietu nepabeidzām, brauksim uz tiesu, prasīsim vēl papildu dienas, lai pabeigtu šo lietu.»

Puiši lūguši advokātu, taču bez rezultātiem. Tiesā policijas darbinieks nolasījis apsūdzību. «Tas ir serious crime, up to five years.» (Angļu val. - nopietns noziegums, (cietumsods) līdz pieciem gadiem.) Tajā momentā mēs drusku notrīcējām – pagaidiet, ko? Mums teica, ka iesim mājās. Kāds five years?» stāsta Jānis.

Visi trīs nogādāti atpakaļ policijas iecirknī. «Nospriedām, ka laikam nevajag atstāt sevi likteņa varā un vajag sākt kaut ko darīt un domāt, kā izkļūt laukā. Sākām runāt ar citiem ieslodzītajiem, kuri bija kamerās. Atradās viens, kurš bijis kaut kāds bijušais mafijas darbinieks. Viņš pateica, ka palīdzēs. Pie viņa draudzenes nākšot advokāts un viņš varot sarunāt, ka mēs arī varam viņu satikt,» stāsta Jānis.

Šis plāns arī veiksmīgi izdevies. Puiši lūguši advokātam palīdzēt. Viņš apsolījis neatstāt likteņa varā, jo konkrētais gadījums viņam licies interesants.

«Sajuktu prātā mēneša laikā»

«Palikām policijas iecirknī vēl vienu dienu. Tur nebaroja. Nācās kaut kā pašiem sadabūt ēdienu. Sākumā citi ieslodzītie iedeva ēst. Izrādījās baigi labie čaļi. Tad tas pats ieslodzītais mafijas darbinieks sarunāja ar apsargiem, ka viņi paņems naudu no mūsu makiem, aizies nopirks ēdienu un atnesīs mums. Otrā diena pagāja, un tad mūs veda uz otru tiesu.» Advokāts sacījis, ka visdrīzāk kompāniju gaida mēnesis cietumā. Tiesā nolemts piespriest septiņas dienas cietumā.

«Cietumā bija ļoti garlaicīgi. Tur normāls cilvēks var sajukt prātā mēneša laikā noteikti. Darīt nav ko, kontingents šausmīgs. Labi, ka diezgan labi baroja, bija gaļa, salāti, kūciņas. Šoks. Es pat zemenes tur ēdu.»

Vairums ieslodzīto pret jauniņajiem izturējušies draudzīgi. Arī tas bijis pārsteigums. «Laikam stereotipi. Jo likās - visi tur ļauni, ja esi jauniņais, tad vispār nāve, sitīs un pazemos katru dienu, bet vispār tā nebija. Viss bija tieši otrādi – tāpēc, ka mēs bijām jauniņie, visi gribēja mums palīdzēt kaut kādā veidā.»

Pēc piecām cietumā pavadītām dienām noskaidrojies, ka radinieki Latvijā padzirdējuši par notikušo un centušies kaut kā palīdzēt. «Uztaisīja «Facebook» grupu, zvanīja uz vēstniecībām, Latvijas, Polijas, jo meitene bija poliete. Piezvanīja uz Latvijas vēstniecību, un viņiem atbildēja – mēs neko nevaram izdarīt. Polijas vēstniecības darbinieks nebija sākumā baigi priecīgs, jo visi poļi vienmēr esot brīdināti, ja brauc uz Kipru, tad uz tādām vietām iet nedrīkst, bet solīja palīdzēt,» zina stāstīt Jānis.

Pateicoties šīm aktivitātēm, kompānija no cietuma varējusi izkļūt par divām dienām agrāk.

«Mums ir neoficiāla versija, ka mums piesprieda tik mazu cietumsodu tikai politiskās situācijas dēļ, viņi laikam negribēja baigās problēmas. Smieklīgi bija, ka prokurors mūs apsauca par kaut kādiem spiegiem, ka mēs kaut kādi nenormālie tur ielauzāmies, fotografējām,» saka Jānis.

Novērtēt ikdienas rutīnu

No cietuma izlaistajiem atdotas pases un viens mobilais telefons, kurā nebija nevienas bildes: «Iedeva tādu kā izrakstu vai lapiņu, ka mēs vairs nekad nevaram atgriezties Ziemeļkiprā. Nekad dzīvē. Manu un tās meitenes telefonu paņēma uz visiem laikiem. Tagad gan jau ir kaut kur tiesas arhīvā kā pierādījums vai kas tamlīdzīgs.»

Vaicāts par sajūtām pēc iznākšanas no cietuma, Jānis saka: «Gribējās ātrāk uz mājām un neredzēt nekad vairs to nolādēto salu! Kas bija pirmais, ko darījām, kad tikām ārā? Piedzērāmies! (Skaļi smejas.) Mēs nopirkām viskiju un piedzērāmies...» Tagad rīdzinieks saprot, cik ļoti viņam paveicies. Atbraucot mājās, licies, ka notikušo nebūs iespējams aizmirst un naktīs nevarēs gulēt, taču tā neesot.

«Esmu tāds cilvēks, kas uzskata, ka nekad nevajag nožēlot pilnīgi neko, ko tu esi izdarījis savā dzīvē. Jo beigās tā jebkurā gadījumā ir pieredze. Slikta vai laba, bet tā ir pieredze. Tagad pat, atskatoties atpakaļ, ja man vaicātu, vai es to darītu, ja par to man būtu jāpavada nedēļa cietumā, – lai cik stulbi tas liktos, man liekas, es vienalga to darītu. Kaut ko mēs tomēr vērtīgu no tā dabūjām. Nē, tas izklausās stulbi, šausmas!» smejas Jānis, kurš sevi sauc par «godīgu pilsoni, kurš maksā nodokļus un klausa mammu».

Problēmas ar likumu viņam nekad neesot bijušas. Darbā par notikušo izstāstījis, jo nelicies pareizi melot. «Man sanāca tās situācijas dēļ to nedēļu nebūt darbā, lai gan vajadzēja būt. Darbā diezgan saprotoši. Kolēģi pasmējās. Kad eju prom no darba, viņi saka – tikai nepazūdi šoreiz! Priekšniecei gan bija tāda kā rūgtuma sajūta, ka izlaidu darbu nebrīdinot, bet apjautājās, vai nebija kādi nopietnāki noziegumi. Bet viss kārtībā,» atzīst rīdzinieks. Sarunas izskaņā, kad jau izslēgts diktofons, Jānis nosaka: «Tagad ļoti novērtēju savu ikdienas rutīnu.»

© TVNET. Visas tiesības paturētas