Mans pirmais auto: UAZ 469 (106)

Savu pirmo auto iegādāju pavisam interesantā manierē, jau pusgadu, pirms ieguvu autovadītāja apliecību. Pie visa vainīga bija mana pusaudžu gadu aizraušanās ar astronomiju, kā ari vēl šodien nepārgājusī nosliece uz klejošanu, kas galu galā 2007. gada vasarā noveda pie plāna, ka jābrauc uz tālo Sibīriju skatīties saules aptumsumu. Jūra līdz ceļiem, plāni lieli un galu galā tas viss izvērtās par grandiozu pasākumu, kura centrā atradās divi dzelži – tautā saukti par bobikiem – mans UAZ 469 un drauga UAZ 3151.

Brauciens bija paredzēts 2008. gada augustā, bet, tā kā bobis ir lepns dzelzis, kas mīl jokot, ņēmu vienu draugu padusē un uz pirmo randiņu jau devos vēl ziemas spelgoņā. Tajā dienā, atzīšos godīgi, kas tas bobiks tāds ir, redzēju pirmo reizi. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un nepagāja ne pāris nedēļas, kad jau 11. februārī, 2008. gadā, Jēkabpilī oficiāli sarakstījāmies un auto tika svinīgi nokristīts par Betiju. Tajā dienā kopā ar Betiju devos savā pirmajā lielajā ceļojumā no Ļaudonas uz Olaini. Mans pirmais auto - 7 vietas (minivens), kabriolets, 4x4, gaišs ādas salons, pūkaini sēdekļi, klimata kontrole tāda, ka var alu atdzesēt... slavēt un slavēt! Vienīgi auto iepriekšējais saimnieks mums, labu ceļavēju vēlot, iekš auto ielika trosi – sak, ja nu noder.

Betija savus radziņus parādīja jau pirmajos kopdzīves mirkļos. Izrādās, ka iemācīties braukt ar auto un braukt ar bobi nav īsti viens un tas pats. Iesākumā ir jātiek skaidrībā, ko nozīmē katra lampiņa salonā, ko dara Šitais slēdzītis un kas, pie vella, ir Tas? Kad pēc pirmajiem pieciem nobrauktajiem kilometriem bijām tikuši skaidrībā, ka tā dīvainā zaļā mirgojošā lampiņa, izrādās, ir pagrieziena rādītājs, kuru var ari izslēgt, ka degvielas daudzuma rādītājs nestrādā un, ka Tā sarkanā lampiņa nozīmē, ka auto ir uzkarsis, piestājām malā. Par spīti tam, ka darījām, ko varējām, lai Betijas ciešanas mazinātu, šķiet, viņai savi jaunie saimnieki ne pārāk patika, kas rezultējās ar verdošu ūdens šalti drauga sejā, taču ar to vēl nebija gana, lai mūsu entuziasmu noslāpētu. Pēc pusstundas nopogājuši radiatoram kamzoli un atklājuši, kā strādā žalūzija, devāmies tālāk.

Nākamie pārdesmit kilometri pagāja padziļinātā auto performances izpētē. Piemēram, kad tad īsti ir pieslēgts priekšējais tilts – kad mašīna gaudo, vai kad briesmīgi vibrē?

Sāka snigt. Izrādās, ka pārdesmit gadus vecas logu slotiņas ir tīri dekoratīvs pasākums. Kā arī pamazām sākām no aukstuma sastingt – mašīna caura kā siets, zēģelē no visiem stūriem. Tas mudināja uz turpmāku auto izpēti, un atradām kloķi, ar kuru var šo situāciju mazliet uzlabot un piegriezt savdabīgu, ventilācijai paredzētu veidojumu, kas novietots virs motora pārsega. Situācija uzlabojās. Kad caurumi aiztaisīti, no motortelpas pa taisno salonā nonāk silts gaiss un braukšana ir gana komfortabla. Vēl pēc brīža snigšanu nomainīja migla. Sēdējām mašīnā, degunus pie priekšējā stikla piebāzuši un sūkstījāmies par to, ka tieši šodien jābūt tik sliktiem laikapstākļiem. Migla turpināja sabiezēt, līdz redzamības traucējumu pēc trāpījām lielākā bedrē un es iebraucu ar degunu stiklā. Miglā pēkšņi parādījās caurums, un ar krampjainu smieklu lēkmi laiks desmit sekunžu laikā pilnībā noskaidrojās. Nācās ventilācijas jautājumu risināt vēlreiz, līdz ar to salona temperatūra un braukšanas komforts atkal stipri nokritās. Zobus klabinādami, nonācām Aizkrauklē, kur pilnīgi mistiskā kārtā, nolējusi tehniskās apskates stacijas darbinieku no galvas līdz kājām ar eļļu, Betija ieguva tehniskās apskates slimības lapu.

Priecīgi turpinājām ceļu, un, tā kā bija noskaidrojies, ka bobis nav nekāds ātrvilciens, sāka jau satumst. Kamēr priecājāmies par to, cik ērti ir pārslēgt tuvās, tālās gaismas ar kreiso kāju, jo šīs operācijas poga atrodas blakus sajūgam, Betija, apjēgusi, ka nu ir pavisam tumšs un nu ir īstais laiks jauniem pigoriem, izslēdza gaismu. Pavisam. Sataustījuši avārijas gaismas, ar atvieglojumu konstatējām, ka vismaz tās strādā, un mirgojošā apgaismojumā uztaustījām ceļmalu, kur apstāties. Vēl pāris minūtes bezmērķīgu darbību ar gaismas slēdžiem, un varējām braukt tālāk, tiesa, nu jau ar krietni lielāku adrenalīna devu. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, tiklīdz nonācām līdz Jelgavas šosejai, atteica strādāt gan pagriezieni, gan avārijas signāli.

Tā nu pēc satraukumiem pilnas dienas beidzot bijām sveiki un veseli nonākuši galapunktā. Vismaz tā laikam likās mašīnītei, kura, beidzot tikusi pie miera, nu vairs nebija iedarbināma.

Kopš tās dienas ir nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi. Toreiz, kad draugiem rakstīju par Betijas iegādi, minēju vārdus: „Ja mēs ar šamiem arī atbrauks apakaļ - tas būs brīnums,” Pa to laiku Betija pilnīgi nepārbūvēta ir piedalījusies vienā trofireidā – tautas klasē. Pēcāk 2008. gada vasarā noripojusi 11 ar pusi tūkstošus kilometru pa Krievijas un Kazahstānas ārēm, izvedusi mūs pa bezceļu cauri stepei, atvedusi atpakaļ pāri Urāliem un bijusi manas mājas burtiski mēnesi. Tajā laikā pārdzīvojusi vairākkārtējus motora remontus un sagādājusi ne mazums pārsteigumu, bet tas jau ir cits un daudz, daudz garāks stāsts.

Katrā ziņā lielā pozitīvā lieta ir tā, ka Krievijā jebkurš milicis, apstādinājis vecu bobi un ieraudzījis tur iekšā trīs meitenes, kas priecīgi paziņo, ka brauc no Novosibirskas uz Rīgu, apjūk tik spēcīgi, ka pilnīgi aizmirst par savu sūtību paprasīt kukuli.

Pēcāk Betija mazliet pabraukājusies pa vietējiem mežiem tāpat vien un nu stāv pagalmā un pacietīgi gaida, kad tiks pie jauna motora, lai varētu mesties jaunos piedzīvojumos ar jaunu sparu.