Vīrietis, kuru nemīlēju, mani padzina 2 nedēļas pirms bērna dzimšanas

Saimniece: Tev ir divi bērni, bet ne no viena vīrieša. Kāda ir stāsta īsā versija?

Iveta: Pirmās attiecības ilga gandrīz 13 gadus, izjuka tāpēc, ka vīrietim bija alkohola problēmas. Šajās attiecībās dzima mans pirmais bērns (8 gadi – aut.).

S: Vai pēc attiecību pārtraukšanas ar pirmā bērna tēvu domāji, cerēji vai gaidīji, ka satiksi vēl kādu?

I: Jā, gadi atļāva (smejas), tobrīd man bija 30, tāpēc bija cerība, ka satikšu kādu, ar kuru pavadīt tālāko savu dzīves posmu.

S: Par tavu otro vīrieti - vai tā bija iemīlēšanās, simpātīja vai vienkārši nepieciešamība pēc cilvēka blakus? Kāpēc sāki attiecības un kopdzīvi ar otrā bērna tēvu?

I: Tagad man šķiet pat neizskaidrojami, kāpēc tā darīju. Tobrīd redzēju ar viņu kopīgu nākotni un iespēju, ka varu ar viņu piepildīt savu sapni par ģimeni. Tas bija tas, kā man trūka iepriekšējās attiecībās, viņā es to redzēju. Pametu darbu un pārcēlos no galvaspilsētas pie viņa uz mazu Latvijas ciematu.

S: Vai tā bija mīlestība?

I: Kad sākās šīs attiecības, viss likās skaisti, labi, daudzsološi, tālejoši. Bet tagad saprotu, ka tā nebija mīlestība, drīzāk aizraušanās.

S: Kādas bija jūsu attiecības ar partneri – dziļa saskaņa, labs tandēms vai vienkārši izdevīga kopā būšana?

I: Jā, bija laba saskaņa, skatījāmies vienā virzienā, kopā sākām dzīvot, strādāt, nākotnes plāni bija līdzīgi. Katrā ziņā sākums bija cerību pilns.

S: Kādas bija viņa attiecības ar tavu pirmo bērnu?

I: Labas, viņš viņu pieņēma. Tēva lomu uzņēmās daļēji.

S: Vai plānojāt kopīgu bērniņu, vai tomēr bērns pieteicās negaidīti?

I: Jā, tas ietilpa mūsu nākotnes plānos - runājām gan par kāzām, gan bērniem, bet mazliet vēlāk, ne tieši tobrīd. Bet bērniņš tomēr pieteicās.

S: Kāda bija viņa reakcija?

I: Tas arī bija pats šausmīgākais – nekāda, pilnīgi nekāda.

S: Kā ir sievietei tādā brīdī pieņemt šāda veida attieksmi? Kādas sajūtas tevi pārņēma?

I: Man bija šoks. Es centos to kaut kā neredzēt. Sapratu, ja ir šāda reakcija, tad labi nav. Centos priecāties par faktu, ka man būs bērniņš, un nedomāt sliktas domas.

S: Jūs arī strādājāt kopā, bija savs neliels uzņēmums, bijāt diendienā plecu pie pleca; vai tas arī kādā brīdī nebija par daudz?

I: Nē, līdz grūtniecībai viss bija labi, man patika. Mums bija sarunas par biznesu, plānojām nākotni, kā attīstīt uzņēmumu, kā ieviest ko jaunu. Darbs bija tas kopējais un vienojošais.

S: Kas bija tas brīdis vai ārējie faktori, kad sāka šķobīties jūsu attiecības?

I: Tā bija grūtniecība, viņa vienaldzība pret gaidāmo bērnu. Viņš par to ne tikai nepriecājās, bet pat sarunās nepieminēja. Sākumā es cietos, gaidīju, vēlāk, kad sāku jebkādas sarunas par bērnu, viņš tās nocirta saknē. Kādas sarunas laikā teicu, ka viņš par bērnu pat nerunā, kopš tās reizes sāka nebūtiskās sarunās viņu pieminēt. Reiz kāda strīda laikā izmeta man, ka viņš esot piefiksējis, ka nedēļā bērnu pieminot divas reizes. Tas man vienkārši bija kā ķieģelis pa galvu.

Vēl viens no faktoriem bija viņa māte – es viņai nepatiku. Jo mums palika nopietnākas attiecības, jo viņa vairāk savam dēlam centās iestāstīt visādas muļķības par mani. Diemžēl viņš viņā arī ieklausījās. Ar laiku sapratu, ka vecāki viņu spēcīgi ietekmē, kaut arī viņam bija 37 gadi. Viņa mīlestība pret māti un tēvu bija «iedauzīta», bērnībā viņu bija situši, tāpēc, arī esot pieaugušam, bija saglabājies respekts un bailes. Man tas bija kas jauns – ne radu, ne paziņu lokā nebiju sastapusi cilvēku, kuru tik ļoti būtu ietekmējusi šāda bērnības trauma.

S: Tajā brīdī, kad jūsu attiecības kļuva nestabilas, vai no tava vīrieša puses bija jebkādi centieni tās saglābt?

I: Īsti nē, viņš nelikās ne zinis ne par mani, ne bērnu. Un tad, kad man sāka zust darba spējas, tad viņš kļuva vēl neapmierinātāks. Beigās jau jutos, ka esmu vajadzīga viņam kā strādniece, nevis kā sieviete. Bet es meklēju to ģimeni, to plecu, to vīrieti.

S: Kādēļ cilvēks zaudē otra cilvēka cieņu? Tavā gadījumā – kāds bija iemesls, lai tu pārstātu cienīt vīrieti sev blakus?

I: Viņš kļuva agresīvs, rupjš.

Viņš mani naktī izdzina no mājas divas nedēļas pirms bērna dzimšanas – ar ārprātīgu skandālu, pie tam vecākā bērna klātbūtnē.

Par iemeslu tam bija atļaujas nepaprasīšana kopā ar vecākā bērna tēvu aizbraukt pēc bērnam nepieciešamajām skolas lietām.

S: Vai ilgi tevī brieda šī doma - ka viss, vairs nespēj būt kopā ar šo cilvēku?

I: To es sapratu kādā trešajā grūtniecības mēnesī, ka nebūs tā, kā biju iedomājusies. Redzēju, ka tas cilvēks ir pavisam savādāks, pavisam cits, kādu es viņu biju pirms tam redzējusi.

S: Kāpēc negāji prom no sava vīrieša brīdī, kad biji sapratusi, ka jums kopīgas nākotnes vairs nebūs?

I: Diemžēl tas bija finansiālu apsvērumu dēļ. Tad, kad es par to ieminējos (par iešanu prom – aut.), teica, ka bērnu neatzīšot un alimentus nemaksāšot.

Sāku, protams, attālināties. Bija arī problēmas ar grūtniecību – smagi tonusi un krampji, kam viņš nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Viņa vārdi bija: «Kamēr vari kustēt, tikmēr strādā!» Tas man šausmīgi iedūrās sirdī.

Pēc pateiktā nezināju, kā man īsti darīt.. Sapratu, kamēr varēšu, tikmēr arī strādāšu, jo man taču ir otrs bērns, par ko rūpēties. Tajā brīdī mans pirmais vīrietis neatbalstīja savu bērnu, viss bija uz maniem pleciem.

S: Labi, definēji sev, ka kopā ar šo vīrieti vairs nebūsi, bet jūs tomēr turpinājāt dzīvot kopā. Kā tas bija? Kas jūs bijāt viens otram – brālis ar māsu, kaimiņi? Kāda bija jūsu komunikācija un blakus pastāvēšana?

I: Bijām kā kaimiņi, runājām tikai par lietu. Biju noslēgusies, man vajadzēja vismaz metra distanci no viņa, jo nebija patīkams jebkāds tuvums. Mans mērķis un doma bija – ka vecākajam bērnam tobrīd jāpabeidz pirmā klase, ka man nav kur iet, man nav par ko dzīvot, ka man ir jāizcieš tas laiks, kamēr varēšu nostāties uz savām kājām. Vienubrīd bija pat doma par krīzes centru, bet vienīgais, kas atturēja, - ka manam vecākajam bērnam būs kauns, ja kāds skolā par to uzzinātu.

S: Kas tevī notiek šajā brīdī – tu dzīvo blakus šim vīrietim, tu viņu nemīli, tu viņu negribi. Kādi ir iekšējie pārdzīvojumi?

I: Tas mani grāva. Ar katru dienu arvien vairāk noslēdzos no visiem – no draugiem, radiem. Centos ne ar vienu nerunāt, baidījos, ka tik kāds nepaprasa, kā man iet. Izvairījos no jebkāda kontakta ar saviem tuvākajiem. Smags bija šis brīdis, asaras bira vienā laidā.

S: Kurp tu devies, kad tevi padzina?

I: Es dzīvoju vai nu pie mammas, vai brāļa, mētājos šurpu turpu, jo tā īsti ne vienam, ne otram nebija vietas priekš manis un bērniem.

S: Kur tu tādā brīdī smēlies spēku, galu galā tev bija jādzemdē bērniņš šajos grūtajos apstākļos?

I: Es pat nezinu… Negribēju nodarīt pāri bērniņam. Zināju, ja kritīšu galējībās, tad tieši tā arī būs. Es jau tobrīd jutos tā, ka esmu viņam nodarījusi pāri, jo katru dienu raudāju, pārdzīvoju par to, ka esmu nelaimīga.

S: Kā tev bija ar iztikšanu brīdī pēc bērna piedzimšanas? Kādi bija tavi ienākumu avoti un vai bērna tēvs jebkā palīdzēja?

I: Bija valsts pabalsti – bērna piedzimšanas un māmiņalga, bērna tēvs tobrīd nepalīdzēja. Iztiku, jo nebija variantu. Labi, ka nebija nekādas īres maksas (pārmaiņus dzīvoja pie tuviniekiem – aut.). Bet visticamāk, ja būtu īrējams dzīvoklis, tad ar pabalstiem neiztiktu. Kad meklēju dzīvesvietu, izstaigāju pašus lētākos un briesmīgākos, tikai lai man būtu, kur palikt, – nedabūju. Vai nu teica, ka neņems ar maziem bērniem, vai arī ienākumu par maz.

S: Vai šobrīd vari teikt, ka aizejot esi izdarījusi pareizo izvēli?

I: Jā. Tagad nožēloju, ka neizdarīju to ātrāk. Nevaru sev piedot, ka nesaņēmos. Baidījos, kā to pārdzīvošu gan emocionāli, gan finansiāli, par lielāko bērnu uztraucos.

Varbūt nebūtu vieglāk, bet būtu mierīgāk un laimīgāka es pati būtu. Šobrīd jūtos atdzimusi un atkopusies,

labāk nekā pēc pirmajām izjukušajām attiecībām.

S: Vai tavuprāt Latvijā ir daudz tādu ģimeņu vai pāru, kuriem ir līdzīgas situācijas kā tevis piedzīvotās – kad viena vai otra puse noteiktu apsvērumu dēļ paliek kopā – nelaimīgi un nemīlot?

I: Skatoties uz tiem vīriešiem, kādi viņi mums ir, domāju, ka liela daļa sieviešu nav laimīgas un mīlētas.

S: Kāpēc tik bieži nākas dzirdēt par vājiem vīriešiem un stiprām sievietēm? Kas ir iemesls, kāpēc mums ir tik daudz šādu vīriešu, kuri nespēj uzņemties atbildību?

I: Tāpēc, ka pārāk stipras sievietes laikam. Un ņemot vērā, ka pārāk maz ir to vīriešu, tad sievietes viņus izlutina, rezultātā viņi atļaujas būt bezatbildīgi. Ļoti iespējams arī, ka viņi nemaz nemāk uzņemties atbildību, vecāki neieaudzina. Kad runāju ar bijušo par bērna uzturēšanu, viņš pateica, ka tās esot manas problēmas. Skandāla sarunāšanas līmenī tagad gan esam tik tālu, ka katru mēnesi viņš ieskaita noteiktu alimentu summu.

S: Vai tēvam šobrīd ir interese tikties ar savu bērnu, piedalīties audzināšanā?

I: Īsti nē. Bija periods, kad katru otro nedēļu uz divām stundām atbrauca, padzīvojās. Bet tagad pēdējos trīs mēnešus nav ne zvanījis, ne prasījis par bērnu.

S: Vai sievietei ir grūti būt vienai bez vīrieša un vienai ar bērniem?

I: Vienai ar bērniem ir vieglāk nekā ar nemīlamu cilvēku. Lai arī cik grūti vienai tikt galā ar abiem bērniem, es jūtos daudz reižu labāk, atvieglotāk, nekā dzīvojot ar to cilvēku.

S: Kas ir tās īpašības vīrietī, kuras tu pēc pieredzētā novērtē?

I: Pirmkārt vīrišķību, to, kas ir ap vārdu «vīrietis», – tā ir atbildība, tas ir spēks, ne tikai fiziskais, bet morālais. Vīrietim ir jābūt stipram un atbalstošam. Vēl svarīgi, lai vīrietis savu sievieti uztvertu kā līdzvērtīgu partneri, kuru starpā ir cieņa un mīlestība.

S: Kā ir tagad – vai nenolaižas rokas; esi mēģinājusi veidot attiecības ar diviem vīriešiem, bet neveiksmīgi. Vai tevī vēl ir cerība, ka ir vīrietis, kurš ir piemērots tev?

I: Cerība, protams, vēl ir (smejas), negribētos pavadīt visu laiku vienai. Bet esmu divus gadus viena, man ir grūti tagad veidot kontaktu ar vīriešiem, ir nelielas bailes. Es domāju, ja kāds vīrietis tiešām ko nopietnu gribēs, ne tikai garāmskrienot, tad viņš pacentīsies sevi pierādīt, lai varu viņam uzticēties.

Esot vienai šos divus gadus, tikai tagad saprotu, ka divi bērni manu vērtību nemazina. Iepriekš palaidu savu pašvērtējumu zemāk tieši šā iemesla dēļ. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka labāk tad esmu viena, nevis ar kuru katru. Un, ja manā ceļā gadīsies īsts vīrietis, tad bērni viņam nebūs šķērslis.