Baiba Sipeniece-Gavare par demokrātiju, pretošanos pašvaldības lēmumiem un jauno paaudzi (4)

"Esmu dzīvojusi divās ļoti atšķirīgās iekārtās un labi uz savas ādas izjutusi šo iekārtu atšķirību. Piedzimu visdziļākās stagnācijas laikā un domāju, ka mani vecāki jau sen bija atmetuši ar roku idejai par Latvijas neatkarību, viņi sev aizliedza par to pat domāt un tā vietā dzīvoja dubultu dzīvi. Tikai ļoti, ļoti noslēgtā sabiedrībā viņi atļāvās runāt to, ko domā.

Kad iestājās neatkarība, man bija 21 gads, un es sapratu, ka mūsu brīvība un demokrātija ir milzīga vērtība, ko esam ieguvuši par samērā nedārgu cenu, bet mums ir jāieliek nenormālas pūles, lai to nosargātu. Tāpēc par to vajag runāt!

Uzrakstiet vēstuli!

Kad savulaik daudzi ārzemju latvieši, kas bija dzīvojuši demokrātijas apstākļos, atgriezās Latvijā, novēroju, cik veselīga pašapziņa un attieksme pret apkārt notiekošo viņiem piemīt. Kāpēc jūs necīnāties, šo taču var un vajag risināt! Jums ir tiesības – uzrakstiet vēstuli, savāciet parakstus! Ja jums nepatīk, ka kaimiņi sestdienu rītos pļauj zāli, sasauciet viņus uz sapulci, aprunājieties! Tas taču ir tik elementāri! Bet pie mums bieži ir tā – vieni gadiem ilgi cepas, bet otri gadiem ilgi pļauj. Un tie, kuri pļauj, varbūt pat nenojauš, ka tie otri cepas.

Cīņa pret koku izciršanu

Es pati dzīvoju Jūrmalā, un šī ir pilsēta, kuras dome dzīvo atšķirīgu dzīvi no pilsētas iedzīvotāju dzīves, bet mēs vienalga nezaudējam dūšu. Pirms vairākiem gadiem ar domubiedriem dibinājām biedrību, lai cīnītos pret koku izciršanu starp Jaundubultiem un Pumpuriem. Dome to virzīja, lai būvētu jaunas dzīvojamās mājas pilsētā, kura pilna ar koka apbūves graustiem un tukšām, dīvainām daudzdzīvokļu ēkām, kurās neviens nedzīvo un kas sabūvētas par sazin kādu naudu. Kāds absurds!

Tādā situācijā ir divi varianti – atmest ar roku un teikt “ko tad es”, bet ir arī otrs variants – nolikt malā savus mierīgos vakarus un iesaistīties.

Rakstījām vēstules, rīkojām sapulces, vācām parakstus, no savas algas maksājām juristam, lai cīnītos pret cilvēkiem, kuriem teorētiski paši maksājam algas… Tomēr tā ir demokrātija un mums ir šāds veids, kā pret absurdu cīnīties, mūs neviens par to cietumā nav iesēdinājis vai nogalinājis. Protams, trešajā lasījumā viņi tāpat lēma tos mežus nocirst, bet mums vismaz ir dokumentāras liecības nākamajām paaudzēm, ka cīnījāmies.

Cerība uz jauno paaudzi

Mums ir jānovērtē, ka, pirmkārt, mums ir valsts, otrkārt, mums ir demokrātiska valsts un ir arī labie piemēri, kad mēs ar savu iniciatīvu kaut ko esam spējuši mainīt. Un es skatos uz jauno paaudzi – savu meitu un viņu draugiem – un jūtu, ka viņiem ir tā rietumnieciskā domāšana un dūša. Tas man dod cerību, ka mēs, iespējams, nepazaudēsim savu valsti, ka mums viņa būs."