Fuksijas (Fuchsia) ir to nedaudzo telpās audzējamo augu sarakstā, kuras rotāja mūsu vecvecmāmiņu mājas.
Nenogurstošās ziedētājas fuksijas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tātad seni augi, kuri ik pa laikam tiek audzēti, tad aizmirsti un tad atkal audzēti. Fuksiju daudzveidība, salīdzinot audzēšanas pirmsākumus ar mūsdienām, ir skaitāma pāri par 10 000 šķirņu. Un kur nu vēl hibrīdi, formas, krustojumi! Diezin vai kāds šodien būtu spējīgs saskaitīt visas fuksijas — ne tikai tās, kuras audzē telpās, bet arī tās, kas veiksmīgi ziemo ārā dārzos?!
Zied divpadsmit mēnešus gadā
Pasaulē katrs augs izceļas ar individuālu oriģinalitāti, bet, ja fuksijas ir jāsalīdzina ar kādu citu, tad tās ir pelargonijas (Pelargonium), kuras zied no pavasara līdz rudenim un ziedu skaits ir bagātīgs. Ja fuksijām ir piemēroti augšanas un kopšanas apstākļi, tās zied visus divpadsmit mēnešus gadā. Tomēr šis telpaugs būs veselīgāks, izturīgāks pret kaitēkļiem, slimībām un bagātīgāk ziedēs, ja tam ziemas mēnešos ļaus atpūsties — gaismā, vēsumā, minimāli laistot un apgriežot.
Fuksijas savvaļā sastopamas Vidusamerikā un Dienvidamerikā, lielākoties kalnu rajonos, kur nav karsts klimats. Dabā ir aptuveni 100 fuksiju sugu, no kurām pie mums audzē F. arborescens, F. magellanica, F. boliyiana, F. corymbiflora u. c., kuru ziedi ir dažādās krāsās, bet, salīdzinot ar šķirņu fuksijām, sīki.
Fuksijas pēc izskata var būt mazi vai lieli krūmi; zemi vai augsti (pat līdz 2 metriem) koki; sīku, smalku vai resnu nokarenu formu krūmiņi; kā arī ilgus gadus veidotā un audzētā bonsai kultūra. Visu gadu ārā dārzā tiek audzētas tā sauktās ķekarziedu fuksijas, kurām dzinumu galos ziedi ir sakārtoti ķekaros. Fuksiju sugām zieda vainaglapas un kauslapas ir vienā krāsā, bet šķirnēm tās ir katra savā krāsā. Ziedi veidojas lapu žāklēs parasti pa vienam vai diviem. Tie ir vienkārši, puspildīti un pildīti, dažāda lieluma un nesmaržo. Arī ziedpumpuriem pirms plaukšanas ir interesantas formas — tie var būt apaļi kā bumbas, gan gareni, izstiepti, gan arī ovāli.
Savvaļā nokarenos fuksiju ziedus apputeksnē kolibri, bet pie mums bites un kamenes. Ja telpās audzējamās fuksijas pa vasaru iznes ārā, tad uz rudens pusi ieriešas auglīši — ogas, kuros ir pat dīgstošas sēklas. Protams, ogas un sēklas neveidojas visām šķirnēm. Palielas, iegarenas, tumši sarkanbrūnas ogas veidojas fuksiju šķirnei «Phyllis». Stāsta, ka tās varot ēst. Taču, ja nav nolūka ievākt sēklas, eksperimentēt un tās sēt, tad labāk ogas laikus novākt, jo, tām briestot, samazinās ziedēšana.
Īpašās vēlmes
Vēsture uzrāda interesantu faktu par fuksiju nosaukumu, kurš iegūts, nosaucot augu ievērojama botāniķa Leonharta Fuksa (Leonhart Fuchs) vārdā vismaz 100 gadu pēc viņa nāves, ap 1703. gadu.
Fuksijas kā augi no kalniem, kuriem patīk svaigs gaiss, jāaudzē gaišā, bet ne saulainā vietā un noteikti ne pie dienvidu sienas, kur ir pārāk karsts. Fuksijas būtībā ir daļēju ēnu mīloši augi. Stipri noēnotā vietā tās augs, bet slikti ziedēs. Lai arī fuksijām patīk svaigs gaiss, vējainā vietā tās nav ieteicams novietot, labāk aizvējā. Pavasarī, kad beigušās salnas, fuksijas iznes laukā, pieradinot pie āra gaismas un temperatūras. Ja dienas un nakts temperatūras atšķiras par 10–15°, uz nakti fuksijas jāieliek telpā (neviens svešzemju augs nepieradināts necieš krasas temperatūras svārstības).
Rudenī pirms salnām fuksijas jāsanes atkal telpā, jo šķirņu fuksijām var kaitēt pat 0°C, nerunājot pat par –1°C. Arī dārzā augošās fuksijas, to sakņu kakliņi jau pirms salnām jāapber ar augsni, lai saudzētu sakņu sistēmu. Sākoties kārtīgām salnām, augus apber ar sausu kūdru, vēl uzliek sausas lapas un tad virsū koka kasti. Pavasarī no dzīvajām saknēm ātri ataug fuksiju krūms. Ja nav nosalušas zaru apakšējās daļas, tad dzinumi veidojas arī no tiem un ataugusī fuksija ir bagātīgi zarota.
Telpās audzējamās fuksijas ziemā var turēt gaišā un vēsā +8 līdz +12°C vietā, tās lapas var daļēji saglabāt. Bet, ja nav tādas iespējas un ir jāglabā pa ziemu pagrabā, tad labāk augus apgriezt un atlapot. Atlapošana ir noderīga tādos gadījumos, ja fuksijas ir slimojušas, piemēram, ar pelēko puvi, tām uz lapām bijušas baltspārnes, tīklērces, laputis utt. Līdz ar lapu likvidēšanu pazūd arī kaitēkļi, jo tiem vairs nav ar ko baroties, nav zaļo lapu šūnsulas. Tādējādi uz nākamo gadu tiek saglabāti veseli augi. Pavasarī fuksijas nes no pagraba augšā un liek istabā uz loga. Tā kā gaisma nāk no vienas puses (siltumnīcā vai ziemasdārzā tas nav jādara), augs ik pa laikam jāpagroza, lai jaunie dzinumi veidotos vienmērīgi apkārt visam augam. Ziemas periodā, kad augi atrodas vēsā telpā, tos minimāli laista, lai neiekalst sakņu kamols.
Ir sabiedriskas
Pavasarī fuksijas jaunie dzinumi vairākkārt jāgalotņo, lai fuksija iegūtu kuplu formu. Citādi, ja to nedara, dzinumi izaug tievi, gari un tikai galos veidojas ziedi. Dzinumu apgriešanu, ko veic pēc vajadzības no pavasara līdz augustam, var apvienot ar fuksiju pavairošanu. Lapainos spraudeņus (viens lapu pāris virs zemes un otrs bez lapām zem zemes) sprauž mitrā bagātinātā kūdrā ar viegli skābu reakciju — pH 6,5, novieto gaismā un siltumā, apklājot ar polietilēna plēvi. Spraudeņi apsakņojas aptuveni mēneša laikā, ja siltums ir ap +20°C augsnē, tad sakņu veidošanās notiek divu nedēļu laikā. Jo agrāk pavasarī tiek iesprausti spraudeņi, jo agrāk tajā pašā gadā var sagaidīt ziedošas fuksijas.
Fuksijas audzē trūdvielām bagātā, vieglā augsnē ar skābu vidi. Pēc ziemas miera perioda tās pārstāda, izrevidējot saknes, sliktās izgriežot, labās atstājot. Stāda atpakaļ vai nu tajos pašos podos, vai nedaudz lielākos. Lielus podus nav ieteicams izvēlēties, jo, kamēr augs pietīklos ar saknēm augsni, tas neziedēs, jo veidos dzinumus un lapas.
Fuksijas var audzēt balkona kastēs, atsevišķos podos, kuri ir gan māla, gan plastmasas (pēdējie jāizvēlas gaišas krāsas, jo tumšajos karst auga saknes). Tās ir sabiedriski augi, tāpēc var audzēt kopā gan ar viengadīgām puķēm, kā arī ar dažādiem telpaugiem.
Fuksijas no pavasara līdz rudenim bagātīgi laista un katru nedēļu mēslo. To sakņu sistēma nav dziļa, tā vairāk koncentrēta virspusē. Tāpēc nav ieteicams augus pārlaistīt, kā arī nav vēlams iekaltēt, jo sīkās saknītes pirmajā gadījumā sapūst, otrajā — nokalst. Vēl ūdens trūkuma vai pārbagātības dēļ fuksijas nobirdina ziedpumpurus un nomet lapas. Ja ir sauss gaiss, fuksiju lapas jāmiglo ar siltu, mīkstu ūdeni. Auksts ūdens un saule augu lapās izveido neglītus plankumus, kuri bojā fuksiju dekorativitāti.