/nginx/o/2018/07/16/9714522t1hb035.jpg)
Pirms aptuveni četriem miljardiem gadu uz jaunveidotās planētas eksistēja okeāns. Ūdens apjoms bija pietiekams, lai visu planētu noklātu ar 140 metrus biezu ūdens slāni. Tā kā okeāns aizņēma tikai daļu no ziemeļu puslodes, visticamāk, tas bija dziļāks, vietumis līdz okeāna pamatnei bija 1,6 kilometri.
Jaunākie pētījumi liecina, ka uz jaunveidotā Marsa senatnē pastāvējis šķidra ūdens okeāns, kura kopējais ūdens apjoms bija līdzvērtīgs uz Zemes esošajam Ziemeļu Ledus okeānam. Tas pārklāja aptuveni tikpat lielu platību kā Atlantijas okeāns uz Zemes.
Šādi secinājusi starptautiska zinātnieku grupa, vairāk nekā sešu gadu garumā pētot Marsa atmosfēru un ūdens koncentrāciju tajā. Pētījumā tika izmantots Eiropas Dienvidu observatorijas (ESO) Ļoti lielais teleskops (VLT), kā arī V.M. Keka observatorijas un NASA Infrasarkano staru teleskopa aprīkojums.
«Mūsu pētījuma rezultāti skaidri norāda, cik daudz ūdens uz Marsa reiz bija, ņemot vērā, cik daudz ūdens aizplūst kosmosā,» skaidroja Džeronimo Vilaneva no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra. «Šis darbs palīdz labāk izprast Marsa ūdens vēsturi.»
Ūdens daudzuma aprēķināšanā tika izmantoti divu dažādu ūdens veidu novērojumi Marsa atmosfērā. Viens ir tradicionālais ūdens, kas veidots no diviem ūdeņraža un viena skābekļa atomiem, bet otrs ir HDO jeb pussmagais ūdens, kurā viens ūdeņraža atoms ir aizstāts ar smagāko deitēriju. Tā kā HDO ir smagāks, tas kosmosā aizplūst sliktāk nekā parastais ūdens. Jo lielāks ir ūdens zudums uz planētas, jo vairāk uz tās būs HDO attiecībā pret parasto ūdeni. Salīdzinot HDO un H2O attiecības, iespējams noteikt, par cik daudz HDO daudzums ir pieaudzis, un tādējādi secināt, cik daudz ūdens ir aizplūdis kosmosā.
Zinātnieku grupa analizēja H2O un HDO izvietojumu un koncentrāciju aptuveni sešus Zemes gadus. Iegūtie dati atklāj gan sezonālās izmaiņas, gan lokālos mikroklimatus, identificējot nedaudz «slapjākos» apgabalus uz tuksnešainā Marsa.
Komandu īpaši interesēja poliem tuvākie apgabali, jo polārie ledāji tiek uzskatīti par lielākajiem ūdens resursiem uz Marsa. Dati liecina, ka atmosfērā polārajos reģionos HDO ir septiņas reizes vairāk nekā Zemes okeānos, kur uz katrām 3200 H2O molekulām ir viena HDO molekula. Tādējādi izriet, ka Marss ir zaudējis ūdeni, kura apjoms 6,5 reizes pārsniedz šobrīd polārajos ledājos esošo ūdens daudzumu. Marsa pirmatnējā okeāna apjoms varēja būt vismaz 20 miljoni kubikkilometru.
Ņemot vērā Marsa topogrāfiju, okeāns, visticamāk, klāja ziemeļu puslodes līdzenumus, kas jau izsenis tiek uzskatīti par labu kandidātvietu okeānam. Tas varēja klāt aptuveni 19% no planētas virsmas. Uz Zemes Atlantijas okeāns klāj aptuveni 17% planētas virsmas.
«Tā kā Marss ir zaudējis tik daudz ūdens, iespējams, ka uz planētas mitrs klimats pastāvēja ilgāk, nekā agrāk tika uzskatīts, kas nozīmē, ka planēta ilgāk varēja būt apdzīvojama,» piebilda Maikls Mumma.
Iespējams, ka ūdens uz Marsa ir bijis vēl vairāk, ja pieņem, ka daļa ūdens atrodas zem virsmas. Tā kā iegūtie dati atklāj mikroklimata un lokālas atmosfēras izmaiņas, tos varētu izmantot pazemes ūdens resursu meklējumos.