Sunītis ar aizsieto purniņu pilnībā atveseļojies (39)

Pirmajās emocijās daudzi arī vēlējās Džekiņu adoptēt. Tomēr patversme sijāja gribētājus, jo, suņukam atveseļojoties, kļuva skaidrs: rudulis ir specifisks jeb, bez aplinkiem sakot, agresīvs suns. Pret saviem mīļajiem Džekiņš bija sirsnības iemiesojums, turpretim ikviens svešais viņam bija ļaunākais ienaidnieks, kuram zibenīgi jākož bez brīdinājuma.

Juglas suņu patversmes (tagad – «Labās mājas») darbinieki, kuru aprūpē Džekiņš atradās, nonāca neapskaužamā situācijā. No vienas puses, patversmes 13 darbības gados izstrādātā politika ir strikta: agresīviem suņiem nebūtu jādzīvo sabiedrībā, nav jāvairo traģēdijas ar suņu sakostiem cilvēkiem – Džekiņš, nonākot pavirša saimnieka rokās, ne vienu vien nelaimi sastrādātu. Tātad – Džekiņš kā agresīvs suns nav derīgs adopcijai. (Te jāpiebilst, ka Džekiņu mācīja kinologi, viņš tika arī pārbaudīts pat mājas apstākļos – varbūt tad agresija mazināsies, taču – nekā. Kinologi atzina: sunim ir traumēta psihe, proti, psihopātiska daba ar izteiktu noslieci uz agresiju.) No otras puses – tik liela sabiedrības atsaucība palīdzēt cietušajam dzīvniekam Latvijā līdz šim vēl nebija pieredzēta un, lai kā patversme censtos izskaidrot suņa bīstamību pašai sabiedrībai, daļa iedzīvotāju nespētu akceptēt Džekiņa likvidāciju. Starp tiem retajiem adoptētājiem, kas ik pa laikam vēl uz Džekiņa pusi raidīja skatus, ideālā saimnieka nebija – paši cilvēki, iepazīstot suņa dabu, apzinājās, ka netiks ar tādu rējēju galā.

Un tad pienāca diena, kad lēmums bija jāpieņem. Brīvprātīgā palīga neuzmanīgas darbības dēļ Džekiņš uzbruka. Par laimi, caur drēbēm kodieni nebija tik traumējoši. Tomēr krimināllieta tika ierosināta… Vēl vairākas nedēļas suns ļoti stingrā uzraudzībā dzīvoja ar pieņemtu lēmumu: ir eitanizējams. Taču kā patversmes darbinieki, tā savulaik suni izglābušie dakteri lēmuma izpildi atlika no dienas uz dienu. Vēl virmoja ļoti vārga cerība mēģināt savējo vidū, proti, starp pazīstamiem ļaudīm, par kuru atbildību tikt galā ar agresīvu suni šaubas nerastos, atrast bēdubrālim mājas. Bet visiem savējiem jau mājas pilnas ar dzīvniekiem…

Par laimi, diena, kad Džekiņa dzīvē atkal veiksme bija viņa sabiedrotā, pienāca. Dakteri šādas mājas atrada starp saviem paziņām Tukuma pusē, laukos. Tur Džekiņš mīt jau gadu. Ruduļa saimnieki atzīst: viegli nav, atbildība liela un atslābt nedrīkst ne uz mirkli. Tomēr visus grūtumus atsverot Džekiņa dievinošā attieksme pret savējiem. Tā kā suņa mājvieta ir paliela lauku saimniecība bez žoga visapkārt, tad kādu dienas daļu viņš vada, dzīvojoties garā ķēdē, lai tomēr kādu ienācēju nesakostu, bet pamatā dzīvo iekšā mājā un ar saimnieci iet regulārās pastaigās pie pavadas. Kaimiņi gan smejot, redzam laukiem neraksturīgu ainu: saimniece dodas pastaigās ar suni pavadā, taču Džekiņa saimnieki nevēlas lieki riskēt. Arī, kad viesi mājās ierodas, Džekiņš tiekot rūpīgi izolēts.

Ko no Džekiņa likteņa vajadzētu mācīties sabiedrībai? Latvijā ir jābeidz agresīvu suņu radīšana!!! Džekiņa agresija nav sekas visam pārdzīvotajam ar purna aizsiešanu un nonākšanu patversmē. Džekiņš bija agresīvs suns jau iepriekš, un viņa īpašnieki (tā arī nav noskaidroti), visticamāk, nespējot, nemākot un nezinot, kā ar šādu suni sadzīvot, izvēlējās tam liktenīgu risinājumu, tikai kādas neveiksmīgas nejaušības dēļ suns ar aizsietu purnu tika brīvībā…

Tāpēc, pirms savam īpašumam iegādājaties suni, no kura vēlaties sagaidīt sargsuņa funkciju veikšanu, kārtīgi apsveriet: vai būsiet gatavs atbildēt likuma priekšā, ja jūsu agresīvais suns paspruks un nodarīs postu? Vai spēsiet normāli dzīvot tālāk, ja jūsu suns būs saplosījis bērnu, kaimiņu, nejaušu garāmgājēju? Vai vēlaties mājās suni, kurš kādā brīdī var uzbrukt jums pašam, jūsu ģimenes locekļiem?

Sargsuns ir speciāli apmācīts dzīvnieks, kurš bez īpašnieka komandas nedarīs neko. Agresīvs suns ir neaudzināts dzīvnieks, kura negatīvo instinktu likvidēšanā vai mazināšanā īpašnieks nav pielicis pūles, vien iegādājies kucēnu, iekarinājis ķēdē un viss: lai rej un ar saviem instinktiem pats tiek galā, kaut prātā sajūkot. Ikviens suns – ģimenes mīlulis vai sargsuns – ir jāaudzina, jāskolo, un tas ir obligāts dzīvnieka īpašnieka pienākums, ko diemžēl ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji vēl nevēlas un arī neuzņemas pildīt. Tāpēc arī visa Latvija vēl ir pārpilna ar «džekiņiem», diemžēl ne visiem veicas tā kā mūsu visu kopējam Džekiņam…