Kaut arī Elejas pusē meži aizņem tikai aptuveni 20% teritorijas, valsts uzņēmums «Latvijas Valsts meži» (LVM) turpina intensīvu mežu izciršanu. Pret to iebilst vietējie iedzīvotāji, kuri baidās par savu, bērnu un mazbērnu nākotni un tāpēc nolēmuši cīnīties pret mežu iznīcināšanu un, kā viņi paši saka, «nāves izkapti» savas apkārtnes mežos.
Gatavojoties akcijai pret intensīvo mežu izciršanu, portāla TVNET komanda rudenī devās uz Eleju.
Vietējie vides aktīvisti Aigars, Natālija un Jānis mūs sagaida meža malā ierīkotā lapenītē dažus kilometrus no pagasta centra. Aigars stāsta, ka Elejā dzīvo jau no dzimšanas un varbūt tieši tāpēc viņam šis mežs ir tik ļoti tuvs. Arī Natālija piebilst, ka kopā ar šo mežu ir uzaugusi. Visilgāk ar Elejas mežiem saistīts Jānis, kurš sarunā iesaistās minimāli, taču perfekti orientējas mežā un zina parādīt visas bijušās un ieplānotās cirsmas.
Īpašu uzmanību Elejas mežiem, kuros saimnieko LVM, iedzīvotāji sāka pievērst pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.gados, kad sākās intensīva zāģēšana. «Pārmaiņas bija acīm redzamas. Meža masīvs saplaka,» viņi iezīmē situāciju un pievērš uzmanību kādai mežizstrādātāju viltībai: «Paskatoties no ārpuses, ceļa, liekas, ka mežs ir, bet, ieejot iekšā, izrādās, ka no tā ir palicis ļoti maz.
Puduriņiem apkārt ir tikai cirsmas un kailcirtes.
Tas nav pareizi, Natālija uzsver un skaidro, ka mežam ir ne tikai ekonomiska, bet arī rekreatīva nozīme. Tā ir atpūtas, sēņošanas, ogošanas vieta, kā arī daudzu un dažādu dzīvu radību dzīvesvieta. Tāpat mežs ir skābekļa ražotne. «To mums māca jau no bērnības. Visi bērni skolā zina, ka koki paņem mūsu izelpoto un dod to, ko mēs elpojam. Zinātnieki pierādījuši, ka viens vidēja lieluma koks diennaktī ir spējīgs saražot tik daudz skābekļa, ka pietiktu trīs cilvēkiem.
Pēc būtības sanāk, ka mēs iznīcinām to, kas mums dod iespēju pilnvērtīgi dzīvot, elpot un savā ziņā uztur mūsu veselību. Cilvēce sāk pati sev kaitēt. Mēs iznīcinām to, kas mūs uztur pie dzīvības.»
Turklāt mežs neitralizē arvien intensīvākās tehnikas un tehnoloģiju izmantošanas sekas. «Izzāģējot mežus, nav kas absorbē kaitīgās vielas. Kas notiek? Kļūst mazāk skābekļa, tiek palielināts siltumnīcas efekts, jo koks regulē vidējo temperatūru, mitrumu.»
Cilvēks bieži vien, dzenoties pēc naudas, par to nedomā.
Natālija ir sašutusi, ka intensīvā mežu izzāģēšana varētu skart jau viņas dēla paaudzi. «Es sāku uztraukties par saviem bērniem un mazbērniem – kas būs ar viņiem, manu turpinājumu? Man tas nav mazsvarīgi.»
Neapmierināta ar situāciju, Natālija pievienojusies Aigara iniciatīvai par mežu aizsardzību. Redzot milzīgos ciršanas apjomus un tempus, viņš pirms aptuveni septiņiem gadiem sapratis, ka koku izciršana pārsniedz to spēju atjaunoties tik īsā laikā.
Melo, acīs skatīdamies?
Arī, runājot ar LVM strādājošajiem cilvēkiem, dzirdēta neizpratne, kāpēc tagad liek izzāģēt arvien jaunākus un tievākus kokus. Arī mežā strādājošie to neatbalstot, taču atzīst, ka ekonomisku apsvērumu dēļ ir spiesti to darīt.
Savukārt LVM amatpersonu atbildēs argumentēts, ka mežu pieaugums pie mums ir lielāks nekā izzāģētais apjoms.
Taču patiesība ir pretēja: «Ar neapbruņotu aci var redzēt, ka tā tas nav. Braucot pa šiem mežiem pirms 20 gadiem, pārsvarā bija ēna. No abām pusēm bija lielas briestaudzes, pieauguši meži. Šeit bija gan lapu koku, gan skujkoku, gan jaukta tipa meži. Šobrīd situācija ir radikāli cita: braucot ar riteni vai moci, var sajust sauli, un reti kur ir palicis kāds pudurītis ar pieaugušiem kokiem.»
Toreiz Aigars sagatavojis vēstuli, kurā aprakstījis situāciju un uzdevis vairākus jautājumus. LVM atbildējuši, ka mežistrāde notiek pieļaujamos apjomos. Viņam solīts, ka tuvākos piecos gados zāģēšana vairs nenotiks. Taču vides aktīvists ir pārliecināts, ka pieci gadi ir pārāk īss mežam dotais atelpas laiks, it sevišķi, ja šo īso laika posmu salīdzina ar koku mūžu un mežu izciršanas apjomiem un ātrumu.
Starplaikam vajadzētu būt vismaz 10-20 gadu ilgam. Pēc vairākiem gadu desmitiem varētu teikt, ka mežs ir manāmi pieaudzis un var kaut ko cirst. Taču šādiem apgalvojumiem noteikti neesot pamata pēc pieciem gadiem.
Mežus nevar novākt kā gurķus vai tomātus reizi gadā.
2014.gadā Elejas mežos atkal plānots zāģēt milzīgos apjomos, Aigars zināja teikt un akcentēja, ka atlikušajos mežos vairs nav lielo koku, ko cirst.
«Nu ir pienācis tas moments – ja vairs nevar zāģēt pieaugušu, vecu mežu, tad tiek likts akcents arī uz vēl nepieaugušiem mežiem. Tiek zāģēti arī pusmūža vai divas trešdaļas mūža nodzīvojuši koki. Tas liecina, ka pieaugušo mežu apjoms plok un
ir plāns ķerties klāt pie vēl nepieauguša meža.
Loģiski spriežot, pie kāda iznākuma tas novedīs? Paliek tikai jaunaudzes! Vairs nepaliek vecie meži.»
Pretenzijām pievienojas arī vietējie iedzīvotāji
Bažījoties par plānotajiem milzīgajiem izciršanas apjomiem, Aigars atkal uzrakstījis vēstuli LVM. Uzdoti gan iepriekš izteiktie, gan tieši patlaban aktuāli jautājumi, piemēram, par putniem, kuru ligzdas atrastas.
Vides aktīvisti priecājas, ka arī vietējie iedzīvotāji pauduši atbalstu viņu iniciatīvai. Vēstulei, kas nosūtīta LVM, Jelgavas novada pašvaldībai un Elejas pagasta pārvaldei, pievienotas deviņas lapas ar iedzīvotāju parakstiem. Īsā laika posmā izdevies panākt aptuveni 200 cilvēku atbalstu.
Iedzīvotāju galvenā vēlme ir panākt, lai pret mežu izturas saudzīgi. Viņi vēlas apturēt drastisko mežu izzāģēšanu. Patlaban apkārtnes mežos vairs nebūtu pieņemama pat retināšana, it sevišķi, ja to veic tā, ka tiek bojāta meža sakņu sistēma, kā rezultātā meži pēc tam ātri vien ir jāizcērt.
Ir jāpārskata plānotie mežu izciršanas apjomi.
Turklāt plānu pārskatīšanā vajadzētu ņemt vērā arī iedzīvotāju viedokli. Viņi neuzskata, ka pilnībā jāpārtrauc mežu ciršana, taču tas jādara saudzīgi, domājot par cilvēkiem un dabu.
Lai cīnītos pret mežu izzāģēšanu, zaļi domājošie cilvēki apsver iespēju dibināt sabiedrisko organizāciju. Ar tās starpniecību plānots panākt līdzīgu rezultātu, kādu parādīja Baldones iedzīvotāju aktivizēšanās pret turienes mežu izciršanu. «Gribam tādu pašu rezultātu arī mūsu pusē. Ar ko mēs atšķiramies? Ņemot vērā, ka mūsu pagastā ir ļoti maz mežainu teritoriju, mums tās ir jāsaglābj.» Patlaban meži aizņemot tikai ap 20% pagasta teritorijas.
Aigars piekrīt, ka LVM īsteno dažādas aktivitātes, lai veicinātu cilvēkos ilūziju, ka Latvijā ar mežiem viss ir kārtībā. «Tā patiesībā ir ilūzija. Ja mums jāsamaina mežs pret kādu pasākumu pagastā, tās ir nesamērojamas vienības un vērtības. Tā ir mazumiņa, palieku atmešana, ko nevar salīdzināt ar to [kokmateriālu] daudzumu, ko pārved kaut vai pāri dīķim. Paši skandināvi savu preci glabā un kokus saudzē, nezāģē, bet ir valstis, kur kaut kādu apsvērumu dēļ tomēr to dara.» Natālija pievienojas: «Bizness, vienkārši bizness.»
Kam šāda rīcība ir izdevīga?
«Tā ir izdevīga pietuvinātajiem lielajiem uzņēmumiem, kuri ir uzņēmušies saistības un kuriem ir vajadzīgs apjoms,» elejietis saka un skaidro, ka tas nepieciešams kokapstrādātājiem un eksportētājiem.
«Cik no tā iegūst latvietis, kas šeit ir nodarbināts šajā jomā? Domāju, ka gaužām maz, zinot šā brīža algas. Ieguvēji, kā jau visur, ir lielie.»
Par negatīvajām Latvijas mežu izciršanas tendencēm liecina arī mūsu mežu salīdzināšana ar citās valstīs esošo situāciju. Nav jālūkojas nekur tālu. Pietiek ar turpat blakus esošo Lietuvu.
«Kādreiz, pirms 20 gadiem, kad aizbrauca uz kaimiņvalsti, piemēram, Jonišķu veikalu pēc desām, uzreiz varēja redzēt kontrastu: Lietuvā nebija mežu. To varēja redzēt, jau pārbraucot pāri robežai aiz Meitenes robežkontroles punkta.
Iebraucot Latvijā, uzreiz abās pusēs varēja redzēt priežu mežu.. Šobrīd situācija ir mainījusies.
Par daudz būtu teikts, ka tur mežu tagad ir vairāk nekā šeit, bet situācija ir izlīdzinājusies.»
Elejieši atgādina, ka līdz šim Latvija varēja lepoties ar tās zaļajiem mežiem, taču, ja turpināsies iesāktā izciršana, ātri vien zaudēsim savu zaļo rotu. Drīz var pienākt brīdis, kad koris Mežaparka lielajā estrādē melos, dziedot: «Še, kur līgo priežu meži.»
«Zaļo pieturu» beigas
Braucot cauri Latvijai ar tūristu autobusu, ceļa malās atstātās mežu joslas mudina domāt, ka pie mums dabas aizsardzībā viss ir rožaini un skaisti. Taču, kad autobuss apstājas, lai palaistu tūristus «zaļajā pieturā», cilvēki saprot, ka patiesībā Latvijā meži ir izcirsti. Pat dabisko vajadzību nokārtošana ceļmalās jau apgrūtināta. It kā sīkums, bet to var uztvert kā vēl vienu apliecinājumu Zemgales puses mežu izciršanai. «Mežu vairs nav. Neteikšu, ka tie ir nozagti, taču varu teikt, ka tie ir par strauju paņemti.»
Aigars arī pauž neuzticību Latvijas mežu pētījumiem, kurus finansē LVM. «Skaidrs – kas maksā, tas liek mūziku.» Jaunākie ieteikumi, ka jāzāģē pat par 80, 100 gadiem jaunākas priedes, ir apšaubāmi, jo iepriekš par vērtīgu priedi uzskatīja brieduma vecuma koku. Ieteikumi, ka jaunie koki ir vērtīgāki un tie jāzāģē agrāk, saistīti ar to, ka veco mežu apjomi ir samazinājušies un tāpēc, lai būtu zāģmateriāli, jāķeras klāt jaunākiem kokiem. Var teikt, ka
tagad kokus cērt jau pusaudža vecumā.
«Nerodas lieki jautājumi, kāpēc tas notiek. Tāpēc, ka veco koku vienkārši vairāk nav! Ir palikuši tikai biotopi, nacionālie parki un kādas īpaši aizsargājamas teritorijas. Bet vai tiešām latviskās vides būtībai jāpaliek tikai īpaši aizsargājamās vietās?» Nebūs labi, ja nākotnē bērni 120 gadus vecas priedes varēs apskatīt tikai muzejā.
Noslēgumā elejieši brīdina – ja Latvijā turpināsies intensīva mežu izciršana, Latvija zaudēs savu zaļo vārdu. Var pat teikt, ka tas jau ir zaudēts un palikusi tikai butaforija.
Intensīva «atrakstīšanās»
Šonedēļ atkārtoti sazinoties ar dabas draugiem, viņi stāsta par apjomīgo saraksti, ko īstenojuši ar atbildīgajām amatpersonām, tostarp ministrijām un LVM. Aigars vērtē, ka vairums amatpersonu tikai «atrakstījušās». Viņš norāda uz vairākiem būtiskiem aspektiem.
Vides aizstāvji pārliecinājušies, ka LVM nevēlas dalīties ar teritorijas kartēm, kurās varētu labi redzēt plānotos un veiktos mežu darbus.
Ar LVM pārstāvjiem viņi tikušies vairākas reizes. Pirmajā reizē informējuši, ka vēlas, lai LVM samazina mežizstrādes apjomus. Uzņēmuma pārstāvji uz to atbildējuši, ka to varētu apdomāt. Otrajā tikšanās reizē LVM pārstāvji piedāvājuši atstāt neizcirstus aptuveni 17 hektārus, Aigars stāsta un norāda, ka kopumā runa esot par aptuveni 240 hektāriem.
Taču viņi noskaidrojuši, ka šos 17 hektārus, ko LVM varētu neizcirst Elejas apkārtnē, viņi varētu izcirst Baldones pusē. Kopumā mežu izciršanas apjomi Latvijas mežos saglabātos iepriekšējie. Mainītos tikai cirsmu vietas. Tas neesot pieņemami.
Tiem, kas vairāk pabļauj, LVM aizbāž mutes.
Iedzīvotājiem neesot drošības sajūtas, ka gadījumā, ja protestētu Baldones puses iedzīvotāji, aktīvāka ciršana nesāktos Elejas apkārtnē.
Trešajā tikšanās reizē LVM pārstāvji piedāvājuši saglabāt neizcirstus minētos 17 hektārus meža, kā arī veidot apkārtnē parkus. Taču LVM pārstāvji apbalvojuši, ka
mežizstrādi šajā laikā nevarot apturēt.
Tādējādi ļaudis secina - kamēr viņi meklēs un palīdzēs ierīkot parku vietas, kas var aizņemt diezgan ilgu laiku, vairums LVM ieplānotās mežu izciršanas būs pabeigta.
Šogad ieplānotā ciršana esot kritiska Elejas puses mežiem. Ja darbus veiks plānotajā apjomā, vairums briestaudžu būšot nozāģētas.
Noslēgumā Aigars pauž:
Mežā nāves izkapts jau pļauj, bet mēs visi, ja sadosimies rokās un apvienosimies, daudz ko spēsim mainīt, nosargāt un atstāt bērniem.
Atgādināsim, ka šie vides draugi nav vienīgie, kuri cīnās par mežu saglabāšanu. Līdzīgā situācijā nonākuši arī Baldones iedzīvotāji:
