Latvijas Entomoloģijas biedrības prezidents, bioloģijas zinātņu doktors Dmitrijs Teļnovs šonedēļ dosies unikālā ekspedīcijā uz Jaungvineju, kas atrodas starp Āziju un Austrāliju. Šajā grūti sasniedzamajā reģionā atrodamas vienreizējas un neskartas dabas bagātības, un Latvijas zinātnieki tur jau ir atklājuši vairākus simtus līdz šim nezināmu sugu, kā arī apmeklējuši tādas vietas, kurās cilvēks vēl kāju nav spēris.
Lūdzu, pastāstiet, uz kurieni un kāpēc jūs braucat?
Ekspedīcija ir paredzēta uz Indonēziju, konkrētāk – uz Jaungvinejas salu, kas ir pasaulē otra lielākā sala. Braucu tur tāpēc, ka turpināšu ilggadējus pētījumus, ko Latvijas zinātnieki veica šajā reģionā gan paši, gan kopā ar Eiropas kolēģiem. Šis reģions ir pēdējais baltais, neizpētītais plankums pasaulē.
Šajā reģionā joprojām saglabājas vietas, kur ne tikai zinātnieki-ārzemnieki, bet arī vietējie iedzīvotāji nav spēruši savu kāju.
..Šajā reģionā, kas ģeogrāfiski atrodas starp Āzijas un Austrālijas kontinentiem, ir attīstījusies no dažādiem aspektiem unikāla daba..
Teicāt, ka reģionā ir unikāla daba. Ko tieši jūs pētīsiet?
Tā kā darbojos Latvijas Entomoloģijas biedrībā, mēs pētām bezmugurkaulniekus, kukaiņus: vaboles, spāres, blaktis, prusakus, zarkukaiņus, sauszemes, saldūdens gliemežus, tūkstoškājus, skorpionus, zirnekļus. Protams, paralēli ekspedīcijas laikā mēs novērojam arī daudz ko citu, piemēram, vardes, zivis, putnus. Novēroto koplietojam ar kolēģiem zinātniekiem visā pasaulē.
Kāpēc šie pētījumi ir būtiski? Kāpēc mums būtu jāpēta prusaki un zirnekļi?
Tas ir sarežģīti skaidrojams jautājums. Nezinu, vai biroja cilvēkam rodas jautājums, kāpēc jāpēta Marss vai Venēra, kāpēc jāsūta cilvēki kosmosā. Varu atbildēt ar pretjautājumu:
Vai normāli, ka mums ir Mēness un Marsa kartes, bet nav pilnīgas mūsu planētas Zemes kartes?
Tur lielākā daļa kalnu ir vispār bez nosaukumiem. Tādā aspektā situācija nav normāla.
Uzskatu, ka mums ir jāapzina, kas atrodas mums blakus un kas var potenciāli dot kaut ko pozitīvu cilvēkam dažādās jomās, piemēram, medicīnā, lauksaimniecībā, nanotehnoloģijās un citās jomās. Tas viss sākas ar lauka pētījumiem.. Vēl viens svarīgs faktors ir vides aizsardzība. Nevienam nav noslēpums, ka globālā sasilšana pārsvarā rodas no tā, ka iznīcina lietusmežus.. Viens no ekspedīciju mērķiem ir savākt datus par vietām, kurām ir ļoti augsta bioloģiskā vērtība, lai kopā ar starptautisko sabiedrību un vietējiem Indonēzijas kolēģiem dibinātu jaunas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas..
Saprotu, ka uz Jaungvinejas reģionu nedodaties pirmo reizi. Vai varat pastāstīt, ko nozīmīgu atklājāt iepriekšējās reizēs?
Esmu bijis aptuveni desmit reižu. Katru reizi izvēlos citu reģionu un citādākus mazos mērķus. Tāpēc arī rezultāti variē pēc nozīmīguma un citiem parametriem. Katras ekspedīcijas normāls iznākums ir zinātnē pilnīgi jaunu sugu atrašana. Ir arī ģeogrāfiskie atklājumi. Neskatoties uz plaši pieejamiem Google Earth un satelīta attēliem, izdodas atklāt dažādas jaunas vietas, piemēram, jaunu alu vai pazemes ezeru. Arī cilvēki ir visnotaļ interesanti pētījumu objekti.. Jāņem vērā, ka Jaungvineja ir reģions ir augstāko valodu daudzveidību uz Zemes. Uz šīs salas runā vairāk nekā 950 valodās. To pat iedomāties ir grūti.. Šo cilvēku attīstības vēsture un savstarpējās attiecības, un kultūra ir ļoti īpaša..
Vai tur vēl pastāv kanibālisms?
Nē, tas ir ar likumu aizliegts jau daudzus gadus. Droši vien reizi pa reizei kaut kas tāds gadās..
Tur joprojām ir izplatītas rituāla slepkavības, bet kanibālisms vairs ne.
Tur ir tā, ka divu netālu ciematu iedzīvotāji viens otru nesaprot, viens no otra baidās un pieraksta klāt ļaunas parādības, garus un elkus.
Kādi ir vietējie iedzīvotāji? Vai mazizglītoti cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar dabu?
Šo reģionu apdzīvo melanēzieši, kas nav Āzijas rases cilvēki, bet ir radniecīgi aborigēniem Austrālijā. Viņiem ir tumša ādas krāsa, čirkaini mati un plati deguni. Vēsturiski teritorija bija viens liels mežs ar dažiem augstiem kalniem, iedzīvotājiem ir izveidojusies ļoti cieša saskare ar savu mežu, zemi. Viņi dzīvo ciltīs, kam pieder noteikti apgabali. Mežs šiem cilvēkiem ir vairāk psiholoģiska nepieciešamība, nevis reāla vajadzība.
Vēl pirms 30 gadiem šie cilvēki dzīvoja akmens laikmetā.
Viņiem nebija dzelzs, ceļu, māju un citu lietu.
Viņi dzīvoja kā aizvēsturiskos laikos. Piemēram, viņiem nebija nekādas medicīnas, pat šamaņu. Par viņiem nevar teikt to, ko dažreiz lasām populārzinātniskās grāmatās – vietējie iedzīvotāji perfekti pārzina katru puķi un meža malu. Viņiem tā nav! Viņiem to nevajag. Viņiem mežs ir vienkārši vide, kurā dzīvot. Viņi no šīs vides baidās, tā viņiem šķiet naidīga.
Piemēram, mēs braucam tālu mežā, izmantojot vietējos pavadoņus. 21. gadsimtā vietējais iedzīvotājs ieiet mežā, apstājas un kaut ko čukst pie sevis. Kad prasām, ko viņš dara, cilvēks atsaka, lai netraucē, jo viņš aizsargājas pret ļauniem gariem. Mēs blakus viņam stāvam ar datoriem un telefoniem.
Arī viņam pašam kabatā ir telefons, tiesa, tas nestrādā, jo tur nav zonas.
Neskatoties uz telefonu kabatā, cilvēks joprojām dzīvo ļoti tālu no 21. gadsimta.
Mēs prasījām vietējiem, ko viņi domā par lidmašīnām, kas pārvadā cilvēkus virs viņu galvām. Viņu atbilde ir vienkārša kā bērniem – viņi par to nedomā, ja vajadzēs, viņi lidošot. Protams, reģiona pilsētās dzīvo izglītoti cilvēki, bet vairums vietējo iedzīvotāju mīt pilnīgi citā pasaulē nekā mēs.
Viņi ļoti viegli sajauc ciparus, piemēram, 50, 5000 vai 50 000.
Var būt tā, ka cilvēks nosauc vienu cenu, bet ir domājis 100 reizes lielāku summu. Bet, ja es viņam pasaku, ka nevaru samaksāt 5000, bet tikai 50, viņam tas ir vienalga. Cipari viņam ir vienkārša abstrakcija. Viņš pamēģina kaut ko izteikt, bet nebēdājas, ja neizdodas to saņemt.
Vai viņi izmanto naudu?
Protams, viņi visi izmanto naudu. Jaungvinejas un Dienvidaustrumāzijas attīstības tempu ir ļoti grūti aptvert. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem tur nebija ne ceļu, ne sakaru, bet tagad katru gadu redzu jaunus asfaltētus ceļus, kas izbūvēti simtiem kilometru pāri kalniem. Tos uzbūvēja gada, divu laikā. Protams, ceļi arī pazūd tikpat ātri, jo nākamajā lietus sezonā tos vienkārši izskalo.
Drīz viņiem visiem būs mobilie telefoni, neskatoties uz to, ka tur nav mobilo sakaru.
Papuasi mobilajos telefonos spēlē spēlītes, tas vietējiem iedzīvotājiem ir moderns aksesuārs. Viņi ļoti reti un maz dodas prom no sava ciemata kalnos un mežos. Tāpēc reģionā ir vietas, kur neviens cilvēks nav spēris kāju.
Dziļi mežos un kalnos cilvēki dzīvo arī kaili, bet lielākoties viņi visi ir saņēmuši humāno palīdzību un staigā normālā apģērbā.. Joprojām iespējams sastapt papuasu tradicionālajā apģērbā – kotekā un salmu svārkos – ģērbtus papuasus…
Stāstījāt, ka papuasi ir ļoti savdabīgi ļaudis. Kas jūs visvairāk pārsteidzis dabā?
Jaungvinejas reģionā ir vieglāk noķert jaunu sugu, nekā atrast otru eksemplāru tai sugai, kuras pārstāvi noķēru pirms piecām minūtēm. Tur nekas neatkārtojas. Daudzveidība ir tik fascinējoša, neatkārtojama un grūti ar prātu aptverama.
Kā var būt ka mazā Kurzemes lieluma salā sastopams tik daudz dažādu sugu?
Tur ir tādas sugas, kas dzīvo tikai konkrētajā salā. Nākamajā salā pēc 15 km dzīvo pilnīgi kaut kas cits. Tas attiecināms ne tikai uz kukaiņiem, bet arī putniem, rāpuļiem un zivīm.. Tur ir arī ļoti daudz aizvēsturisku sugu.. Jaungvinejas salā to ir vairāk nekā lielajā Austrālijā.
Vai pēc tam, atgriežoties Latvijā, nepārņem depresija, jo šeit nevar atklāt tādu daudzumu jaunu kukaiņu?
Atgriežoties Latvijā, es atvedu materiālu, ar ko var strādāt daudzus gadus. Man ir sakrāts tik daudz materiālu, ka varētu dzīvot līdz 500 gadu vecumam, lai to visu apstrādātu. Daudz materiālu aizsūtu kolēģiem citās pasaules malās. Neskatoties uz datu apstrādi, informācija nekļūst mazāka. Tieši otrādi – jautājumu kļūst arvien vairāk.
Es nevarētu visu mūžu pavadīt Jaungvinejā, jo tur pārsvarā novēro un savāc datus, ko vieglāk apstrādāt Latvijā.
Tur nav tādu tehnoloģiju, ar ko var apstrādāt tādus datus..
Kad jūs braucat prom un uz cik ilgu laiku?
Es izbraucu 29.augustā un prom būšu trīs nedēļas.
Ar ko kopā jūs braucat?
Es braucu viens.
Vai jums nav bail?
No kā, ja drīkst precizēt?
No jebkā.
Runājot par bailēm, procesiem jāpieiet ar vēsu prātu. Kāpēc reģions ir tik ļoti neizpētīts? Tas ir ļoti grūti sasniedzams un dārgs. Tur gan nokļūt, gan dzīvot ir ļoti dārgi. Tur ir ļoti smags klimats: karsts, kā arī tā ir mitrākā vieta pasaulē. Pirms 200 gadiem itāļu naturālists Luidži Marija d’Albertiss [itāļu valodā – Luigi Maria d’Albertis], kas viens no pirmajiem naturālistiem pabija Jaungvinejā, teica, ka
ir vieglāk ar spieķi rokās šķērsot Eiropas Alpus, nekā uzkāpt vienā mazā pauguriņā Jaungvinejā.
Rietumu zinātniekiem tur ir grūti, jo tur nav komforta. Ja arī viņi brauc, tad milzīgās ekspedīcijās ar helikopteriem, miljoniem lielām izmaksām, dārgām apdrošināšanām un tamlīdzīgām lietām.
Pāris reižu esmu pircis dārgu apdrošināšanu ar visu evakuāciju. Bet ko man dod dārga apdrošināšana, ja nevaru sazvanīt helikopteru Singapūrā? Turklāt helikopters no Singapūras līdz Jaungvinejai lidotu kādas astoņas stundas.
Esmu braucis pāri jūrai ar motorizētu kanoe laivu. Mēs atklātā jūrā braucām septiņi cilvēki kanoe laivā, kurā vēl bija ievietoti 150 kg bagāžas. Ko man dod apdrošināšana? Vienkārši ar vēsu prātu jānovērtē situācija. Vai nu es braucu, vai palieku krastā – šis ir paša lēmums.
Es nezinu, kur ir lielākas izredzes saķert kādu vīrusu vai infekciju – Londonā, kur man apkārt ir desmit miljoni cilvēku, vai mežā, kur esmu viens pats.
Varbūt infekcija būs cita – nevis gripa, bet malārija. Bet pēc būtības – ko tev tas maina? Neko!
Kad zem kritušiem kokiem meklēju kukaiņus, daru to, iepriekš sagatavojoties – apskatos, kas ir apkārt, un ceļu koku augšā tikai tad, ja paliek divi metri, kur aizlēkt, ja ieraugu čūsku zem baļķa.. Ja noķeru sikspārni, neņemu viņu plikās rokās, jo viņi pārnēsā trakumsērgu.
Bieži vien rietumniekiem, aizbraucot uz Jaungvineju, mainās dzīves izpratne.
Viņi saprot, ka līdzšinējās vērtības patiesībā neko nenozīmē.. Daudz lietu saistītas ar priekšstatiem. Cilvēki mēdz domāt, ka būt vienam mežā vai kalnā ir šausmīgi bīstami. Grūti teikt, vai ir lielāka iespēja, ka pilsētā notrieks mašīna, vai kalnos nositīs akmens..
Lūdzu, pastāstiet par ceļojuma praktisko pusi. Ko ņemat līdzi no mājām un kur dzīvojat?
Apstākļi ir ļoti dažādi. Jāatceras, ka katrs meža apgabals pieder noteiktai ciltij. Es nevaru tā vienkārši aiziet uz mežu. Vispirms jāaiziet uz ciemu, jāatrod ciema vecākais, jāparunā vairākas stundas, un tikai tad varbūt varu iet uz mežu un pētīt kukaiņus. Atbildi uz katru jautājumu viņi ļoti pārdomā.. Mēdzu ņemt līdzi vietējos pavadoņus, kurus izraugās ciemata vecākie. Parasti kā pavadoņus izvēlas gudrākos vietējos iedzīvotājus.
Esmu apmeties gan ciematā, gan speciāli celtās viesnīciņās. Eju kājām vai lūdzu, lai mani aizved ar mopēdu..
Sacījāt, ka Jaungvinejas reģionā runā daudzās vietējās valodās. Kā sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem?
Man ir gids-tulks, kas saprot indonēziešu un angļu valodu. Parasti ciematā vismaz viens cilvēks prot indonēziešu valodu, kas ir valsts valoda.
Jūs braucat uz Jaungvineju, kur var atklāt ļoti daudz jaunu sugu. Vai arī Latvijā vēl joprojām var atklāt kaut ko jaunu?
Ko nozīmē jaunu? Atklāt jaunu planētu Visumā ir elementāri, bet atklāt jaunu putnu sugu uz Zemes ir ļoti grūti, jo putni ir labi izpētīti. Ir reāli atklāt jaunu tauriņu sugu, kas pērn bija Lietuvā, bet šogad jau Latvijā, jo kļuvis siltāks (taču šī nav zinātnei jauna suga, bet jau zināmas sugas jaunā atradne). Arī zināmai retai sugai atrast vēl vienu atradni ir reāls atklājums. Arī Latvijā var būt atklājumi, vienkārši tie ir citi mērogi. Bet vai tie ir mazāk interesanti? Droši vien nē!
TVNET novēl zinātniekam veiksmi ekspedīcijā!
