1940. gada ilūzijas Lietuvā

Kaut arī tolaik izmantotas propagandas nolūkos, Krēves-Mickeviča liecības dod interesantu ieskatu kādā epizodē, kas parāda Staļina emisāru darbības metodes, graujot Lietuvas un līdzīgi arī Latvijas un Igaunijas neatkarību. Viens no ievērojamākajiem lietuviešu 20. gadsimta rakstniekiem Vincs Krēve-Mickevičs 1940. gada Lietuvas "tautas valdību" vadīja pavisam neilgu laiku no 17. jūnija līdz 22. jūlijam. Viņš ātri zaudēja ilūzijas par Lietuvas nākotni un no amata aizgāja pats. Rakstnieka Vinca Krēves-Mickeviča priekšstatus galīgi sagrāva vēsturiskā saruna ar PSRS ārlietu ministru Vjačeslavu Molotovu. Pēc tās vairs nepalika šaubu, ka Maskavas plānos attiecībā uz Baltijas valstīm ir tikai un vienīgi absolūta šo zemju okupācija un aneksija. Komunisti pārņem varu 1942. gada augustā Kauņā Krēve-Mickevičs atzina: "Jau ar 1940. gada 15. jūniju faktiski visu varu Lietuvā pārņēma boļševiku armija un no Maskavas atbraukušais PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Dekanozovs. Viņš Lietuvā ieradās ar skaidru uzdevumu – pievienot Lietuvu PSRS. Ja pašā sākumā to formāli nerealizēja, tad tikai tādēļ, ka bija iecerēts nospēlēt politisko komēdiju – Lietuvas it kā brīvprātīgo iestāšanos PSRS." Kad divas dienas pēc padomju armijas ienākšanas 17. jūnijā izveidojās Lietuvas "tautas valdība", tajā iezīmējās divas grupas. Vienā pulcējās nacionāli noskaņoti cilvēki, bet otrā komunisti, kuru uzdevumos ietilpa uzticīgi pildīt PSRS sūtniecības piegādātos norādījumus. Pirmā grupa bija nepieciešama tikai tādēļ, lai jaunajai valdībai tautā būtu vismaz kaut kāds atbalsts. Nacionāli noskaņotajiem valdības locekļiem sākotnēji pat izdevās šur tur panākt savu. Tā, neskatoties uz jaunā Lietuvas prezidenta Justa Palecka (20. un 30. gados bija "Jaunāko Ziņu" speciālkorespondents Lietuvā) piekrišanu, Ministru padome noraidīja Maskavas piedāvājumu ieviest padomju rubļus. Lai nodrošinātos pret turpmāko pretošanos, ar Palecka parakstītu rīkojumu tika nodibinātas divas jaunas ministrijas – Darba un Rūpniecības. To priekšgalā iecēla komunistus. Bez tam Lietuvas Ministru padomē uzradās īpašs komisārs ar ministra pilnvarām, bet par jauno valsts kontrolieri iecēla Kremlim lojālu cilvēku. Tā komunisti padomē ieguva vairākumu un varēja aktīvi ķerties pie savas politikas realizēšanas. Iekšlietu ministrs Gedvils nekavējoties legalizēja Lietuvas kompartiju. Pēc Dekanozova norādījumiem padevīgie ministri sāka atlaist darbiniekus un pieņemt vietā "vajadzīgos". Rūpniecības un tirdzniecības iestādēs sākās mītiņi ar prasībām atlaist iepriekšējo vadību. Kūdītāji sēja nepaklausību privātuzņēmumos strādājošo vidū. Valdībā radās iespaids, ka Iekšlietu ministrija tīši centās radīt anarhiju valstī, lai Maskavai dotu ieganstu pārņemt varu savās rokās. Molotova atklātība Reāli 1940. gada vasarā Lietuvā bija radušās četras valdības: oficiālā, bet bezspēcīgā "tautas valdība"; Iekšlietu ministrija ar tajā sapulcētajiem Kremļa ielikteņiem; Dekanozova kūrētā PSRS sūtniecība, kas vadīja vietējo komunistu izdarības un reizē kontrolēja masu informācijas līdzekļus; valsts teritorijā izvietotā sarkanarmijas kontingenta vadība. Pēdējā vienmēr iesniedza pieprasījumus ultimatīvā formā. Tas attiecās gan uz dažādajām armijas vajadzībām, gan demonstrāciju atļaujām. Lietuvas "tautas valdības" galva Krēve-Mickevičs, to redzot, pēc paša vārdiem, nolēmis vērsties pie Kremļa ar pieprasījumu aizliegt PSRS sūtniecībai un sarkanās armijas komandieriem jaukties valsts lietās un pārtraukt administratīvā aparāta graušanu. Šajā nolūkā Lietuvas vēstniekam Maskavā L. Natkevičam bija uzdots sagādāt ministru prezidentam vizīti pie PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Molotova. Sākumā atbilde bija – visas problēmas risināt pie "pilnvarotā" Dekanozova. Lūgumi, piedraudot ar vairāku ministru demisiju, atkārtojās, līdz Molotovs piekrita tikties 30. jūnijā plkst. 16. Ieradies Maskavā, Lietuvas premjers bija spiests uz pieņemšanu gaidīt līdz 22.30. Divus gadus vēlāk Krēve-Mickevičs liecināja: "Mana saruna ar Molotovu ilga piecas stundas. Stāstīju par stāvokli, kāds radies PSRS sūtniecībā, sarkanarmijas vadībai nemitīgi iejaucoties Lietuvas iekšējās lietās. Par atkārtotiem draudiem, valsts aparāta terorizēšanu, nerēķināšanos ar sabiedrību, dezorganizāciju saimniecībā, pastāvīgu mītiņu un gājienu organizēšanu ar krieviskām dziesmām, svešas valsts darbinieku godināšanu. Teicu, ka tas viss rada lietuviešu tautā lielu neapmierinātību. Valdību apvaino, ka tā neko nedara kārtības uzturēšanai. Ja tā turpināsies, neapšaubāmi notiks saimnieciska katastrofa. Tā atsauksies arī uz sarkano armiju, īpaši uz pārtikas apgādi". Molotovs "tautas valdības" vadītājā klausījās, bet tad norādīja, ka PSRS nemaz nedomājot traucēt Lietuvas saimniecisko dzīvi un pārpratumi rodoties dēļ valstu iekārtu dažādības. Padomju Savienības sūtniecībai Viļņā neesot doti norādījumi iejaukties Lietuvas iekšējās lietās, ciktāl tas neskarot PSRS intereses un prasības. Krēvem-Mickevičam tika atgādināts, ka Maskava vienmēr bijusi par labām kaimiņattiecībām ar Lietuvu un pat atdevusi tai Viļņas apgabalu. Taču bijušais valsts prezidents Antans Smetona (tobrīd aizbēdzis uz Vāciju) neesot izpratis stāvokli, kāds izveidojies pēc padomju armijas garnizonu ierašanās, un nevis padarījis režīmu maigāku, bet gan sācis cīnīties pret visu padomisko. Ar šādu savu politiku viņš piespiedis PSRS pārņemt Lietuvu. Kaut arī Padomju Savienība parakstījusi neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, tas nenozīmējot atteikšanos no piesardzības, tāpēc drošības labad PSRS tomēr okupējusi Baltijas valstis. Molotovs vienlaikus klāstīja, ka 1939. gadā Maskava nav spējusi vienoties par sadarbību ar Angliju un Franciju, jo tās prasījušas Polijas robežu neaizskaramības garantēšanu, kaut bijis zināms, ka Polijā ir ukraiņu un baltkrievu apdzīvoti apgabali. Par pēdējo patieso piederību PSRS nav bijis šaubu, tādēļ notikusi vienošanās ar Vāciju. Molotovs sarunā uzsvēra, ka var skaidri un atklāti pateikt, to, "kas rīt būs zināms un saprotams visiem". Krievu cari, sākot no Ivana Bargā, centušies sasniegt Baltijas jūru un darījuši to tādēļ, ka tā prasījusi krievu tautas un valsts attīstība. Būtu nepiedodami, ja PSRS palaistu garām izdevību, kura var neatkārtoties. Tāpēc Baltijas republikas tiks ierindotas padomju republiku saimē. A. Smetonas un K. Ulmaņa politika piespiedusi PSRS valdībai pateikt: diezgan sentimenta – jāsāk rūpēties par aktuālām valsts vajadzībām. "Jums jāskatās acīs realitātei un jāsaprot, ka nākotnē mazās valstis pazudīs. Jūsu Lietuva kopā ar citām Baltijas valstīm, ieskaitot Somiju, pievienosies lieliskajai Padomju Savienības saimei. Tādēļ jums jāsāk jau tagad iepazīstināt savu tautu ar padomju sistēmu, kas nākotnē valdīs visur, visā Eiropā. Dažās vietās tā tiks īstenota ātrāk, kā Baltijā, dažās vēlāk," deklarēja Molotovs. Pēc tādas atklātības Lietuvas premjers iebildis, ka Baltijas iekļaušana Padomju Savienībā var izraisīt karu ar Vāciju, jo tā negribēs PSRS nostiprināšanos pie austrumu robežām. Lietuvieši augstu vērtē neatkarību, tādēļ sarkanajai armija kara gadījumā jārēķinās ar partizānu kustību savā aizmugurē, brīdinājis Krēve-Mickevičs. Viņš aizrādījis, ka kolhozu dibināšanas gadījumā iespējami nemieri. Tādēļ Lietuvai un PSRS būtu labāk vienoties par labvēlīgiem noteikumiem kā vienai suverēnai valstij ar otru. Tikmēr namatēvs mierinājis, ka kara ar Vāciju nebūs, jo tā Baltijas okupāciju jau "norijusi" un "sagremošot" arī pievienošanu PSRS. Savukārt lietuvieši sapratīšot, kāda liela nozīme ir pievienošanai Padomju Savienībai, un būšot pateicīgi, ka pasargāti no buržuāziskajā Rietumeiropā valdošā kara. "Mēs varēsim Lietuvas tautu pārliecināt. Jūs redzēsiet – nepaies ne pāris mēnešu, kad paši lietuvieši prasīs pievienošanos PSRS," uzsvēris Molotovs. Lietuvas "tautas valdības" galvu tomēr Molotova argumenti nepārliecināja un viņš norādīja, ka valdība būs spiesta rīkoties, ja PSRS noraidīs priekšlikumu noslēgt līgumu ar Lietuvu. PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs uz to atteica: "Nevaru apsolīt, ka PSRS valdība savu nostāju mainīs." Taču viņš cerot, ka Lietuvas valdība savas zemes labklājības labā arī turpmāk sadarbosies ar PSRS, lai Lietuvas pievienošana notiktu bez starpgadījumiem. Valdības locekļi taču negribēšot, lai nākotnē lietuviešu tauta tos uzskatītu par ienaidniekiem. Ar to arī saruna noslēdzās. Nebija vairs nekādu šaubu, ka pievienošana Padomju Savienībai notiks ar varu. Pieviltie un iebaidītie Krēve-Mickevičs no Maskavas atgriezās 3. jūlijā un no finanšu ministra Galvanauska uzzināja, ka tikmēr atlaists līdzšinējais seims un anulēts Lietuvas konkordāts ar Vatikānu. To visu uzklausot un atstāstot Maskavā dzirdēto, premjers nāca pie secinājuma, ka valdībai atliek vienīgi atkāpties. Galvanausks tā vietā ierosinājis palikt – tā visilgāk varētu pretoties Maskavas nodomiem, pirmkārt jau iecerētajai jaunā seima "vēlēšanu" izrādei. "Pēc šīs sarunas uzaicināju pie sevis iekšlietu ministru Gedvilu. Informēju par Maskavā dzirdēto. Jautāju, vai viņš par to zinājis jau agrāk. Mirkli šaubījies, Gedvils pastāstīja, ka, pieņemot iekšlietu ministra portfeli, bijis pārliecināts – sarkanā armija atnākusi, lai palīdzētu Lietuvai nosargāt neatkarību. Tikai man esot Maskavā, viņš uzzinājis kādā virzienā kārto Lietuvas jautājumu. Vismaz viņš kā komunists esot ielīdis tādos dubļos, ka atliekot vien palikt trakam, nošauties vai arī gaidīt, kad nošaus. Katru dienu pie viņa nākot apcietināto raudošās sievas. Viņš nevarot paciest asaras, bet esot bezspēcīgs palīdzēt. Jāpilda komunistiskās partijas lēmumi. Nevarot arī no sava posteņa atteikties, jo partija ir ļoti stingra un uz atkritējiem skatoties kā uz nodevējiem un kā pret nodevējiem arī izturas," 1942. gadā atcerējās Krēve-Mickevičs. Drīz pie premjera ieradies tieslietu ministrs Pakarklis ar jau gatavu jaunu seima vēlēšanu likumu un pieprasījis tajā pašā dienā sasaukt ministru kabineta sēdi likuma apstiprināšanai. Pēc iebildes, ka lieta nav tik steidzama un ministriem vispirms vajadzētu ar likumu iepazīties, Pakarklis uzstājis, ka apstiprinājumam jānāk tūlīt. Kad Krēve-Mickevičs stingri palicis pie sava, tieslietu ministrs par to pasūdzējās prezidentam Paleckim. Pulksten 17 premjeru izsauca pie prezidenta un atkārtoti pieprasīja likuma apstiprināšanu. Tā vietā Krēve-Mickevičs pastāstījis par sarunu ar Molotovu un noprasījis Paleckim, vai viņam tas viss jau agrāk bijis skaidrs. Paleckis atbildējis apstiprinoši, bet tad sācis taisnoties, ka, pieņemot prezidenta posteni, apkrāpts, Dekanozovs viņam apgalvojis, ka Lietuvas neatkarībai nekādas briesmas nedraud. Tāpēc jaunais prezidents, agrākais Lietuvas-PSRS tautu draudzības biedrības aktīvists, to pašu sacījis arī citiem. "Tālāk Paleckis ar asarām acīs skaidroja, cik smagi viņš to visu pārdzīvojis. Līdz beidzot sapratis, ka citas izejas Lietuvai tik un tā nav. Pretošanās neko nelīdzētu." Pēc šīs sarunas piezvanījis PSRS sūtnis Viļņā Pozdņakovs un informējis par Dekanozova vēlmi tikties. Tikšanās notika plkst. 18 premjera kabinetā. Ieradies Dekanozovs sāka skaidrot, cik svarīgi ir steidzami sasaukt jauno seimu. Krēve-Mickevičs atbildējis, ka vasaras vidū iedzīvotāji ir aizņemti lauku darbos un nekas nenotiks, ja visu atliks uz mēnesi. "Dekanozovs ļoti rupji pateica, ka es laikam esot sakūdīts. Atcirtu, ka pats zinu, kādi jautājumi tagad vissvarīgākie. Aizejot Dekanozovs izmeta, ka parlamenta vēlēšanām jānotiek vienlaikus visās trijās Baltijas valstīs. Ja es sabotēšot, tad par to ziņošot Molotovam un atradīšot veidu, lai likumu pieņemtu." 4. jūlijā Lietuvas prezidents Paleckis atlaida no amata finanšu ministru Galvanausku, bet Krēvem-Mickevičam deva rīkojumu sasaukt Maskavas prasīto Ministru padomes sēdi. Pēdējais uz to ieradās jau ar sagatavotu atkāpšanās rakstu. Tomēr pēc dažām dienām Paleckis paziņoja, ka "ļoti nopietnu iemeslu dēļ" nevar pieņemt demisiju. Krēvem-Mickevičam tā vietā piešķīra 14 dienu atvaļinājumu un nolika priekšā parakstīšanai Palecka rīkojumu ministra prezidenta pienākumus uz laiku uzdot pildīt iekšlietu ministram Gedvilam. "Atklāti sakot, savai rīcībai gaidīju daudz sliktākas beigas. Biju sagatavojies izsūtījumam," atzinās nežēlastībā kritušais. Profesoram laimējās - pēc atgriešanās no atvaļinājuma viņam gan nācās piedalīties Lietuvas Ārlietu ministrijas likvidācijā un pieņemt Lietuvas PSR Zinātņu akadēmijas prezidenta posteni, taču, veiksmīgi pārlaidis padomju un vācu okupācijas laiku, Krēve-Mickevičs kara beigās emigrēja un mira 1954. gadā ASV.