Patlaban ne visur pasaulē ir tik mierīgi kā Latvijā. Daudzviet cilvēki piedzīvo šausmīgu karadarbību, kuras dēļ ir spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Lai ieskicētu Irākas Kurdistānas reģionā dzīvojošo bēgļu ikdienu, portāls TVNET tikās ar latvieti Lieni Veidi, kura dzīvo Irākā un strādā ANO Bēgļu aģentūrā.
Irākas Kurdistānas reģionā patlaban iekārtotas septiņas bēgļu nometnes, no kurām lielākā - Domiz bēgļu nometne - atvērta 2012.gada aprīlī. Tajā patlaban mitinās vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam - lai gan nometnē dzīvo aptuveni tikpat daudz cilvēku kā mūsu Jūrmalā, ļaužu blīvums ir krietni vien lielāks – bēgļi mīt cieši līdzās viens otram.
Lai dzīvotu Irākas bēgļu nometnēs, nav jābūt obligāti ar bēgļa statusa sertifikātu, jo gan vietējās, gan starptautiskās organizācijas cenšas palīdzēt visiem, kas karadarbības vai citu iemeslu dēļ bijuši spiesti pamest savas mājas, neatkarīgi no viņu oficiālā statusa un citiem apstākļiem.
Katrs, kurš ierodas nometnē, tiek reģistrēts.
Vienlaikus Liene skaidro, ka oficiāls bēgļu statuss cilvēkam paver plašākas tiesības uz dažādu palīdzību. Aptuveni puse no Irākas Kurdistānas reģionā dzīvojošajiem bēgļiem dzīvo nometnēs, bet pārējie ķepurojas citādi.
Bēgļu nometnēs nonāk tie cilvēki, kas Irākā nokļuvuši, bēgot no kara šausmām savā zemē. Piemēram, pērn 15.augustā, kad Irākas Kurdistānas reģionālā valdība atvēra robežu, diennakts laikā reģionā nokļuva ļoti daudz bēgļu – aptuveni 10 tūkstoši. Patlaban reģionā patvērumu raduši gandrīz 220 tūkstoši cilvēku no Sīrijas. Robežu atvēra politisku apsvērumu dēļ, nevis tāpēc, ka Sīrijā bija uzliesmojums, jo tajā laikā karadarbība bija ļoti aktīva teju vai visu gadu.
Daži Irākā pazina radus un draugus, kas varēja sniegt atbalstu, bet vairumam bija vajadzīga steidzama palīdzība no malas. Un to viņi arī saņēma, cik vien ātri tas bija iespējams.
Bez mājvietas palikušajiem parasti palīdz ne tikai ANO Bēgļu aģentūra, bet arī citas starptautiskās un vietējās organizācijas. Tiek apzināta situācija, gādātas teltis, matrači, ūdens, pārtika un citas pirmās nepieciešamības lietas. Tāpat bēgļiem jāpalīdz ar dokumentu sakārtošanu, jo daļa, glābjoties no lodēm, izskrējuši no mājām bez nekā, tostarp dokumentiem.
Daļa cilvēku paguvuši paķert līdzi kādas mantas, bet izsīkstošo spēku dēļ bijuši spiesti tās pamest pa ceļam vai arī pirms māju pamešanas pārdot visu iespējamo, lai kabatā būtu kaut nedaudz naudas. Bēgļu gaitās devušos cilvēku stāsti ir šausmu pilni –
viņi piedzīvojuši gan pēkšņu tuvinieku nāvi, gan reālus savas dzīvības apdraudējumus.
Bēgļu vidū ir arī sievietes ar maziem bērniem rokās, veci un slimi ļaudis, kā arī grūtnieces.
Turklāt šausmīgi, ja pa ceļam ģimenes locekļi pazaudē viens otru, tostarp bērnus. ANO Bēgļu aģentūra kopā ar reģionālās valdības pārstāvjiem vienmēr dara visu, lai vēlāk ģimenes savestu kopā un nebūtu situācijas, kad puse ģimenes ir vienā nometnē, bet otra puse - citā.
Vissmagākajā situācijā esošajiem cilvēkiem pie robežas piešķir īpašu statusu, kas ļauj viņiem ātrāk iekāpt autobusos un nokļūt nometnēs vai to paredzētajās vietās. No robežas, kur nav gandrīz nekā, līdz nometnēm, kur vismaz ir saslietas teltis, ar autobusu jābrauc vairākas stundas. Tā kā pagājušā gada augustā Irākā valdīja milzīgs karstums, soļošanas iespējas tobrīd bija ļoti ierobežotas. Dažiem nācās nīkt diezgan ilgu laiku, līdz viņi nokļuva nometnēs.
Līdzīgā situācijā ir bēgļi no Irākas ziemeļu daļas pilsētām, kur patlaban notiek nemiernieku sadursmes un kuru dēļ cilvēki ir spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās ar cerību atrast drošu patvērumu Kurdistānas reģionā.
Nometnes vietā nonākušie bēgļi atkarībā no iespējām un situācijas vai nu gaida nometnes iekārtošanu, vai arī paši iesaistās tās celtniecībā. Tiek līdzināta zeme, raktas tualetes, iekārtotas dušas un slietas teltis.
Teltis slien cieši blakus citu citai, un tāpēc nometnē nav iespējams nekāds privātums.
Blakus teltīs dzīvojošie var dzirdēt visu, ko kaimiņi dara un runā. Lielā šaurība un savu māju pamešana rada visai sarežģītus sadzīves apstākļus – sākumā bēgļiem ir grūti pierast, ka nav privātās zonas, savas tualetes un dušas.
Atbraukušajiem izdala pirmās nepieciešamības preces, tostarp virtuves un higiēnas piederumus, degmaisījumu, plītiņu un ventilatoru. Viņiem ir iespējas gatavot pārtiku turpat uz vietas, taču jāiztiek ar saņemtajiem produktiem, kuru klāsts ne vienmēr ir ļoti plašs un pietiekams. Palīdzības organizācijas dara, cik vien spēj, lai bēgļi nebūtu badā, taču ne vienmēr ir iespējams nodrošināt pārtiku pilnīgi visiem uzreiz. Dažreiz nākas arī pagaidīt ilgāk...
Iejutušies nometnes ikdienā, uzņēmīgākie ātri vien atrod nodarbošanos vai darbu. Tādas iespējas ir gan pašā apmetnē, gan ārpus tās. Lielākā problēma ir ar bērniem un jauniešiem, kuriem sākumā grūti noorganizēt izglītības iespējas. Protams, laika gaitā arī tas tiek sakārtots. Parasti par skolotājiem strādā paši bēgļi, kuriem ir zināšanas šajā jomā. «Jo vairāk cilvēku atrod darbu, jo labāk visiem,» Liene atgādina sen zināmo patiesību.
Dodoties darba meklējumos, bēgļi var arī atstāt nometni. Tā kā starp apmetnēm un pilsētām nekursē sabiedriskie autobusi, daļa vīriešu strādā par taksistiem. Nometnē dzīvojošajiem parasti nav savu automašīnu, bet daļa pārvietojas ar reģionam raksturīgajiem motocikliem, ko sauc par Tuk Tuk.
Kopumā var teikt, ka bēgļu nometnēs ikdiena norit tāpat kā jebkurā citā pilsētā – atveras veikali, kafejnīcas, frizētavas, kurpnieku un mehāniķu darbnīcas, laulību reģistrācijas telpas un visas citas sadzīvē vajadzīgas iestādes. «Lai arī cilvēkiem ir grūti, dzīvot gribas.»
Bēgļu nometnēs tiek rīkotas arī kāzas un ģimenēs dzimst bērniņi.
Lai jaundzimušais saņemtu dokumentus, dzemdības parasti tiek organizēta tuvējā slimnīcā, bet gadās, ka bērniņš nāk pasaulē turpat nometnē. Tad ar viņa reģistrāciju ir sarežģītāk.
Blakus ļaudīm, kas diezgan viegli un ātri spēj pielāgoties dzīvei nometnē, mīt tādi, kuri ilgstoši pārdzīvo psiholoģiskas problēmas un krīt depresijā. Tad, cik vien iespējams diskrēti, palīgā steidzas profesionāli psihologi. Viņi cenšas palīdzēt tiem bēgļiem, kas pat pēc ilgāka laika jūtas kā izmesti no laivas.
Nometnēs nav savu kapsētu. Mirušo cilvēku mirstīgās atliekas tuvinieki cenšas nogādāt dzimtenē vai arī meklē iespējas apbedīt turpat Kurdistānas reģionā.
Liene neslēpj, ka ANO Bēgļu aģentūras darbinieku ikdiena ir diezgan skarba. Nereti tā paiet, kontaktējoties ar kara šausmas pārdzīvojušajiem cilvēkiem, kuri dalās savās atmiņās un sirdssāpēs. Var teikt, ka ANO darbinieki paralēli saviem tiešajiem pienākumiem strādā arī kā sava veida psihologi – uzklausa cilvēkus un palīdz mazināt šausminošo atmiņu radītās sāpes.
Spēcīga rakstura un labi atpūties darbinieks visbiežāk māk norobežoties no nometnēs redzētā, dzirdētā un pārdzīvotā, bet emocionāli labilākos un «izpumpētākos» speciālistus bēgļu stāstītais var pārņemt savā varā. Un tad arī palīgiem kļūst grūti, ļoti grūti.
Dažreiz palīgiem palīdz tikai izraudāšanās un auksta duša.
Tad izdodas aizmirst bēgļu stāstīto par mirstošiem tuviniekiem, līķu kaudzēm un aktīvas karadarbības laikā dzemdējošām sievietēm.
Reiz gadījies uzklausīt kādu stāstu par dzemdībām, ko mediķi atteikušies pieņemt, jo ārpusē lidojušas lodes un sprāgušas bumbas. Uzklausot sievietes kliedzienus un vīra uzstājību, mediķi tomēr pieņēmuši dzemdības, bet, tiklīdz nabassaite bija pārgriezta, vīrs paķēra jaundzimušo, ietina dvielī un metās bēgt, turot pie rokas un ar savu ķermeni uz ielas pasargājot arī tikko dzemdējušo sievu. Bēguļošanā tika pavadīti vairāki mēneši, kuru laikā sieviete turpināja asiņot. Tikai nonākot Irākas Kurdistānas reģiona bēgļu nometnē, viņai tika sniegta atbilstoša medicīniskā palīdzība.
Tas ir tikai viena cilvēka piedzīvots gadījums. Līdzīgus stāstus gan nometnēs, gan no citviet mītošajiem cilvēkiem var dzirdēt teju uz katra soļa...
Uzklausot šādus un līdzīgus pārdzīvojumus un redzot nemitīgu cilvēku cīņu par izdzīvošanu, Liene ir guvusi kādu būtisku secinājumu –
dzīvē nav vērts uztraukties par sīkumiem. Labāk enerģiju, laiku un spēku veltīt tiešām svarīgām lietām.
