Zinātnieki tuvu tam, lai atrastu zāles pret mīlestību

To, ka «mīlestība sāp», savā daiļradē apspēlējuši gan mūziķi, gan mākslinieki. Tomēr vai mīlestība ir tikai traucējošs faktors, no kura mums būtu jāārstējas, vai arī daļa no cilvēka būtības, kas jālolo, pat neskatoties uz to, ka dažkārt tā atnes ne visai baudāmu emociju gammu?

Kā skaidro pētnieki, viens no mīlestības ārstēšanas veidiem varētu būt biotehnoloģija - ierobežojot ar mīlestību saistītās izjūtas, lietojot medicīnu. Tādējādi ar attiecīgiem preparātiem mīlestību varēšot ārstēt līdzīgi kā atkarības vai depresiju.

Smadzeņu darbības pētnieks Braians D.Īrps uzskata, ka ir sava patiesība teicienā, ka mīlestība ir kā narkotikas. «Nesen veikti smadzeņu pētījumi uzrādīja izteiktas paralēles starp to, kādu iespaidu atstāj dažu atkarību raisošu medikamentu ietekme un izjūtas, kādu mīlot,» viņš izteicās žurnālam «New Scientist».

«Abas šīs lietas aktivizē smadzenēs atalgojuma sistēmas, var mūs pārmākt tādā mērā, ka mēs aizmirstam par citām lietām, un var izraisīt atkarību, kad tās vairs nav pieejamas. Tā vien rādās, ka apgalvojums, ka mīlestība ir kā narkotikas, nav vien klišeja: vērtējot ietekmi, kādu abas šīs lietas atstāj uz smadzenēm, neiroķīmiskā jomā tās ir ekvivalentas.»

Neoficiāli tirgū jau esot pieejami produkti, kas «ārstē mīlestību». Esot zināmi gadījumi, kad ultraradikālas reliģiskas organizācijas reliģijas studentiem likušas lietot spēcīgus antidepresantus, lai apspiestu viņu libido.

Īrps pieļauj, ka atsevišķos gadījumos «mīlestības ārstēšana» ar medikamentiem varētu būt pieļaujama un atbalstāma. «Ja iedomājaties situāciju, kad izjusta mīlestība personai ir tik izteikti kaitīga, ar nespēju pretoties, ka apdraud viņa spēju domāt racionāli un pastāvīgi. (..) Daži cilvēki, kuri atrodas bīstamās attiecībās, apzinās, ka viņiem tās būtu jāizbeidz, bet, pat to gribot, dažkārt viņi nespēj pārraut emocionālo saikni. Ja, piemēram, sieviete būtu vardarbīgās attiecībās un zināmi preparāti palīdzētu viņai saraut saites ar varmāku, pieņemot, ka tas būtu efektīvi un cilvēkam droši, domāju, ka šāda ārstēšana būtu attaisnojama.»

Tiesa, pētnieki norāda, ka teorētiskā iespēja ar «mīlestības ārstēšanu» mazināt depresiju, vardarbību un pat pašnāvību skaitu rada arī milzīgu ētisku dilemmu.

«Ir ļoti svarīgi atturēties no plaša mēroga rekomendācijām šajā jautājumā. Ir cilvēki, kuri pēc šķiršanās ilgstoši atrodas tādā stāvoklī, ka nespēj pilnvērtīgi dzīvot tālāk. Daļu no šīm sajūtām veido depresija, kuras ārstēšanai jau pastāv virkne pasākumu. Un pat vardarbības gadījumos, kad tā pat ir dzīvību apdraudoša, psihologi diez vai rekomendētu uzspiestu medicīnisku ārstēšanu pret personas gribu - vispirms būtu jāizmanto ne-bioķīmiskas iejaukšanās metodes.»

«The Independent» gan norāda, ka mūsdienu digitālo tehnoloģiju laikmetā, kad cilvēku attiecības kļūst īpaši publiskas un intensīvas, var saprast dažu cilvēku vēlmi no šādām izjūtām atturēties. Kā piemērs tiek minēts sociālais fenomens Japānā «Herbivore men» jeb «zālēdāji» - tā ir gados jaunu vīriešu grupa, kuri apzināti atturas no jebkāda veida attiecībām ar pretējo dzimumu, uzskatot, ka tas lieki apgrūtinātu viņu personīgo attīstību un pašrealizācijas plānus.