Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes priekšsēdētājs Oleksandrs Turčinovs izplatījis paziņojumu, kurā publiskojis shēmu, kuras ietvaros Ukrainas austrumos notiek separātistu un Krievijas militāristu vadītā karadarbība. Turčinovs vārdā nosaucis vairākus Krievijas ģenerāļus, kas aktīvi darbojas Ukrainā, vēsta radio «Brīvā Eiropa».
«Krievija izveidojusi spēcīgu sauszemes veidojumu, kas būtībā balstīts uz diviem armijas korpusiem, kuri gatavi vadīt aktīvas uzbrukuma operācijas,» teikts 27. augustā izplatītajā paziņojumā. «Galvenās vadības un štāba pozīcijas šajos korpusos ieņem Krievijas virsnieki.»
Šajos korpusos «galveno masu» veidojot vietējie aktīvisti un «kontraktmilitāristi un algotņi no Krievijas», teikts ziņojumā.
Turčinovs aplēsis, ka šajā veidojumā ietilpstot līdz pat 35 000 vīru.
Tajā pašā dienā bijušais pašpasludinātās un neatzītās Doņeckas tautas republikas premjerministrs Aleksandrs Borodajs paziņoja, ka pagājušā gada laikā Ukrainas austrumos cīnījušies no 30 000 līdz 50 000 «krievu brīvprātīgo».
Maskava uzstāj, ka nav militāri iesaistīta Ukrainas konfliktā un ka Ukrainā karojošie Krievijas pilsoņi ir civiliedzīvotāji vai arī karavīri, kas šādi pavada savas brīvdienas, un viņiem nekāda pavēla neesot dota.
Turčinovs vārdā nosaucis arī četrus militārajās aprindās pazīstamus Krievijas ģenerāļus, kuriem esot noteicoša loma separātistu militārajā organizēšanā darbībai. Viens no tiem, ģenerālmajors Aleksejs Zavizjons, bija iekļauts piecu Ukrainā strādājošu Krievijas armijas ģenerāļu sarakstā, kuru Ukrainas Drošības dienests publiskoja jūlijā. Tas nozīmē, ka kopumā publiski vārdos nosaukti un identificēti astoņi Ukrainā strādājoši Krievijas ģenerāļi.
Radio «Free Europe / Radio Liberty» publikācijā aplūko, kas šie vārdā nosauktie ģenerāļi tādi ir:
Ģenerālpulkvedis Andrejs Serdjukovs
Turčinovs 27. augustā izteicās, ka Serdjukovs īsteno «visu Krievijas okupācijas spēku grupu komandēšanu», izmantojot segvārdu «Sedov».
Saskaņā ar vairumā avotu atrodamo informāciju, 53 gadus vecais Serdjukovs dzimis un audzis Ambrosivkas pilsētā Ukrainas Doņeckas apgabalā, pie pašas robežas ar Krieviju. Citi avoti vēsta, ka viņš dzimis Krievijas Rostovas apgabalā.
Pēc skolas pabeigšanas viņš 1979. gadā iestājās izpletņlēcēju akadēmijā Rjazaņā. 1990. gados vienu gadu bija Krievijas miera uzturētāju komandiera vietnieks Kosovā. Viņš divas reizes dienējis gadu ilgā rotācijā Čečenijā. 2013. gadā viņš iecelts par personāla vadītāju un komandiera pirmo vietnieku Dienvidu militārajā apgabalā Rostovā pie Donas.
Kā ģenerālpulkvedis, kas ASV militārajā rangā pielīdzināms triju zvaigžņu ģenerālim, Serdjukovs ir augstākā ranga Krievijas amatpersona, kas nosaukta saistībā ar dalību karā Ukrainā.
Ģenerālmajors Jevgeņijs Nikiforovs
Turčinovs vēsta, ka Nikiforovs ir 2. armijas korpusa komandieris Ukrainas austrumos un darbojas ar segvārdu «Morgun». Citos avotos norādīts, ka viņa izmantotais koda vārds ir «Tambov», kuru viņš mantojis no sava priekšgājēja Ukrainā, ģenerālmajora Sergeja Kuzovļova.
Saskaņā ar ukraiņu vietnes informnapalm.org rīcībā esošo informāciju Nikiforovs 1991. gadā pabeidzis Kolomenskas Artilērijas akadēmiju. 2005. gadā viņš kļuvis par brigādes komandieri.
Patlaban viņš ir 58. Dienvidu militārā apgabala armijas komandiera vietnieks. Tā ir vienība, kura piedalījās 2008. gada karā Gruzijā.
Ģenerālleitnants Sergejs Judins
Turčinovs norāda, ka Judins oficiāli atradās 2. armijas korpusa vadībā, pirms rotācijas kārtībā viņu aizstāja Nikiforovs.
Judins dzimis Baku 1959. gadā un dienējis PSRS armijā Aizkarpatu reģionā Ukrainas rietumos. Vēlāk viņš iestājās militārajā akadēmijā, kuru pabeidza 1984. gadā. Viņš dienējis padomju spēku sastāvā Vācijā, pirms tika nosūtīts dienestā uz Krievijas Tālajiem Austrumiem.
1993. gadā viņš beidza Frunzes Militāro akadēmiju Maskavā. Viņš piedalījies arī pirmajā Čečenijas karā no 1994. līdz 1996. gadam kā brigādes personāla vadītājs. Pēcāk viņš militārajā darbībā Čečenijā atgriezās 1999. gadā otrā Čečenijas kara laikā.
Viņš arī absolvējis Ģenerālštāba akadēmiju Maskavā 2004. gadā. No 2004. līdz 2006. gadam viņš komandēja Krievijas spēkus Tadžikistānā.
Ģenerālmajors Oļegs Cekovs
Cekovs 1988. gadā absolvējis Čeļabinskas militāro institūtu. Tad dienējis daudzviet Padomju Savienības teritorijā un Mongolijā.
2011. gadā viņš absolvēja Ģenerālštāba akadēmiju. Tai pašā gadā viņš tika nozīmēts par komandieri Ziemeļu flotes 200. motorizēto īpašo spēku brigādei. 2014. gada septembrī brīvprātīgo informācijas dienests InformNapalm publicēja pierādījumus, ka šī vienība mobilizēta no Murmanskas reģiona uz Rostovas apgabalu, kā arī to, ka 200. īpašo spēku brigādes personāls identificēts darbojamies militārajā konfliktā Ukrainā.
2015. gada 21. februārī Cekovs tika paaugstināts un ieguva ģenerālmajora pakāpi.
Jūlijā Ukrainas drošības dienesti Cekovu apsūdzēja kā tā dēvētās 2. Doņeckas separātistu spēku brigādes komandieri.
Ģenerālmajors Valērijs Solodčuks
Solodčuks dzimis Astrahaņā un 1992.gadā absolvējis Rjazaņas Desantnieku institūtu. 2012. gadā viņš tika iecelts par Novorosijskas 7. aizsargu gaisa uzbrukumu nodaļas komandieri. Saskaņā ar medijos atrodamo informāciju, 2014. gadā Solodčuks identificēts kā Tālo Austrumu 5. armijas vienības komandiera vietnieks.
Digitālie izmeklētāji vērsuši uzmanību, ka 7. aizsargu gaisa uzbrukumu vienībā dien kareivis vārdā Staņislavs Ramenskis. Viņš sociālajos medijos publicēja vairākas fotogrāfijas, kas, pēc visa spriežot, 2014. gada martā uzņemtas Krimā, kad Krievija veica šīs pussalas aneksiju. Viņš arī publicēja fotogrāfijas ar viņam 2014. gada 14. aprīlī izsniegtu sertifikātu «par atgriešanos no Krimas». Šo sertifikātu parakstījis Solodčuks.
Savukārt martā intervijā Krievijas valdības kontrolētajā laikrakstā «Rosijskaja Gazeta» Solodčukam tika uzdots jautājums, vai 7. aizsargu gaisa uzbrukumu nodaļa ir radīta kā Krievijas armijas ātrās reaģēšanas vienība. Viņš atbildēja, ka tādas vienības nav un ka visa valsts armija ir nepārtrauktā kaujas gatavībā. Jautāts, vai tas nozīmē, ka viņa vienība ir gatava iesaistīties kaujā jebkurā brīdī, Solodčuks atbildēja: «Tieši tā!»
Ukrainas izlūkdienesti apgalvo, ka Solodčuks ir tā dēvētā Jaunkrievijas 1. armijas korpusa Doņeckā komandieris.
Ģenerālmajors Sergejs Kuzovļovs
Sergejs Kuzovļovs dzimis 1967. gadā un 1990. gadā absolvējis Rjazaņas Desantnieku institūtu. Viņš arī studējis Ģenerālštāba akadēmijā. 2014. gadā viņš paaugstināts par ģenerālmajoru. Kopš 2014. gada viņš bijis Vladikaukāzā dislocētā 58. armijas vienības personāla vadītājs.
Janvārī Ukrainas specdienesti publiskoja audioierakstu, kurā, pēc visa spriežot, Kuzovļovs dod rīkojumus pašpasludinātās Luhanskas Tautas republikas militārajiem spēkiem. Ukraiņu specdienesti ziņo, ka Kuzovļovs izmanto pseidonīmus «Tambov» un «Ignatov».
Ģenerālmajors Aleksejs Zavizjons
Zavizjons dzimis 1965. gadā Narvā, Igaunijā un 1986. gadā beidzis Čeļabinskas Militāro institūtu. Viņš dienējis Tālajos Austrumos, Čečenijā un arī bijis Krievijas militāro spēku komandieris Tadžikistānā.
2009. gadā viņš sāka studijas Ģenerālštāba akadēmijā.
Martā Ukrainas specdienesti paziņoja, ka Zavizjons, izmantojot pseidonīmu «Alagir», vadījis Kramatorskas un Mariupoles bombardēšanu. Ukrainas izlūkdienestu pārstāvis Marians Lubkivskis par Zavizjonu vietnē «Facebook» raksta, ka «Krievijas Federācijas pilsonis ar segvārdu «Alagir» patlaban rotācijas norīkojumā ir Doņeckā, kopš 2015. gada janvāra vada operatīvo štābu, koordinē militārās operācijas, piedaloties nelegālu bruņotu formējumu dalībniekiem».
«Alagirs ir persona, kas atbild par artilērijas, mobilo raķešu sistēmu un smagās militārās tehnikas novietojumu,» turpināja Lubkivskis. «Lielākie asiņainie uzbrukumi Ukrainas pilsētām, īpaši Kramatorskai un Mariupolei, tika veikti saskaņā ar tiešām viņa komandām un koordinēšanu.»
Saskaņā ar Lubkivska rīcībā esošo informāciju, Zavizjona vietā drīzumā jāstājas Krievijas ģenerālmajoram Andrejam Guruļovam.
Ģenerālmajors Romāns Šadrins
Romāns Šadrins dzimis 1967. gadā Rostovas apgabalā un absolvējis Kazaņas militāro institūtu. Pēc tam viņš padomju armijas sastāvā dienējis Austrumvācijā. 1995. gadā viņam saistībā ar dienestu pirmajā Čečenijas karā piešķirta Krievijas varoņa medaļa. Pēc dienesta Armēnijā un Ziemeļkaukāzā Šadrins tika iecelts par Iekšlietu ministrijas armijas komandieri Urālu reģionā. 2008. gadā viņš armijā dienēja Gruzijas kara laikā, kad notika Gruzijas reģiona Dienvidosetijas atšķelšanās. Pēc šā notikuma viņš tika paaugstināts par ģenerālmajoru.
2013. gada septembrī viņš tika ievēlēts Jekaterinburgas pilsētas domē no valdošās partijas «Vienotā Krievija».
Ukrainas specdienestu dosjē par Šadrinu teikts, ka viņš ir pašpasludinātās Luhanskas Tautas republikas «valsts drošības ministrs». Saskaņā ar mediju ziņojumu 3. jūlijā, Šadrins noliedza šīs apsūdzības, norādot, ka viņš Ukrainas Donbasa reģionā ieradies tikai «humanitāras misijas» vadīts.
Jekaterinburgā bāzētā ziņu aģentūra «Novij Deņ» tai pašā dienā ziņoja, ka Šadrins «humanitāras misijas ietvaros uz Ukrainu ceļojis vairākkārt». Tika arī uzsvērts, ka Šadrins janvārī atkāpies no amata pilsētas likumdevēju drošības komitejā, un citēts anonīms avots Jekaterinburgas domē, kurš izteicās, ka Šadrins «ieņem vienu no vadošajiem amatiem Luhanskas tautas republikas drošības dienestā».
Tas pats avots izteicās, ka nav zināms, vai Šadrins grasās atgriezties pie savu darba pienākumu pildīšanas Jekaterinburgā, taču nav bijis neviena mēģinājuma viņam deputāta mandātu atņemt.
