Aptuveni pussimts cilvēku Lietuvā atsaukušies Vācijas piedāvājumam pieteikties uz kompensāciju, ko paredzēts izmaksāt tā dēvētajiem vilkubērniem - cilvēkiem, kas bērnībā, pēc Otrā pasaules kara, bēguši no gandrīz drošas bada nāves un vardarbības padomju armijas ieņemtajā Austrumprūsijā.
Lēsts, ka Lietuvā nonāca tūkstošiem šādu vācu ģimeņu bērnu, kas juku laikos bija pazaudējuši tuviniekus vai arī cerībā atrast iztiku paši devās bīstamā ceļā, slēpjoties preču vilcienos vai ziemā mēģinot šķērsot aizsalušo Nemunu. Daļai no viņiem palaimējās tikt pieņemtiem lietuviešu ģimenēs, citus gaidīja smagāks liktenis - bēguļošana, ubagošana, vardarbība.
Lietuvieši, kas pieņēma šos bērnus, baidoties no varasiestādēm, bija spiesti slēpt viņu identitāti, tādēļ viņi uzauga ar pieņemtiem vārdiem un nereti nevarēja iegūt arī pienācīgu izglītību.
Šo vēstures lappusi arī pati Vācija sāka apzināt samērā nesen, bet Lietuvā par «vilkubērniem» sāka vairāk runāt pēc 2012.gada, kad iznāca šim tematam veltītais rakstnieka Alvīda Šlepika romāns «Mans vārds ir Marīte», kas ieguva Gada grāmatas titulu un vairākas godalgas. Kā stāstījis pats rakstnieks, kas pēc grāmatas iznākšanas daudzkārt tikās ar lasītājiem visā Lietuvā, visvairāk viņu pārsteigusi atskārsme, ka ar «vilkubērniem» patiesībā saskārušies tik daudzi lietuvieši - nav bijis nevienas tikšanās reizes, kad cilvēki nebūtu sākuši stāstīt par šādiem cilvēkiem, kas dzīvojuši viņu pašu, kaimiņu vai paziņu ģimenēs.
Vācijas valdība «vilkubērniem» tagad apsolījusi izmaksāt vienreizēju 2500 eiro kompensāciju, kurai jāpiesakās līdz decembra beigām.
Viļņā izveidotās biedrības «Ēdelveiss - Vilkubērni» priekšsēdētāja Luīze Kažukauskiene ziņu aģentūrai BNS pastāstījusi, ka pieteikumus iesnieguši visi organizācijas biedri, kopskaitā 51 cilvēks.
«Negribēju pieteikties - manuprāt, šī summa ir simboliska, un es to vispār negribēju pieprasīt, bet no dažādiem cilvēkiem Vācijā saņēmu pamudinājumus un pieteicos. Cik zinu, pieteicās visi, pati viņus mudināju, jo no Vācijas bija dažādi ieteikumi, ka nevajag palaist garām iespēju saņemt kaut nelielu daļiņu no tā, kas pienāktos,» viņa sacījusi.
Vienlaikus Kažukauskiene atzinusi, ka šīs kompensācijas ir novēlotas un daudzi likteņa biedri tās nav sagaidījuši, turklāt «vilkubērniem» ir ārkārtīgi grūti pierādīt, ko viņi pieredzējuši.
«Šis likums nav adresēts tieši «vilkubērniem», tas paredzēts tiem, kuri strādājuši spaidu darbos. Vēlāk viņi izdomāja to attiecināt arī uz «bada bērniem», kuri spēs to pierādīt. Bērni strādāja pie saimniekiem, lai dabūtu kaut ko ēdamu un lai viņiem atļautu pārnakšņot zem jumta. Acīmredzot Vācijas varasiestādes tagad raugās uz to pielaidīgāk un ļauj attiecināt šo likumu arī uz viņiem,» spriedusi biedrības vadītāja, kas pati dzimusi Austrumprūsijā, bet pēc kara nonākusi Lietuvā. «Tas viss ir daudz par vēlu, tas ir tikai simbolisks žests, nevis vēsturiskā taisnīguma atjaunošana,» viņa piebildusi.
