Pasakās un teikās visai bieži atrodamas norādes par apslēptām naudas lādēm un bagātību meklējumiem. Realitāte liecina, ka kaut cik nozīmīgi atradumi ir ļoti liels retums, tomēr vēl gluži nesen apslēptā manta jeb vērtīgs atradums tika atklāts Liepājā. Nemaz nerunājot par miljardiem vērto atradumu Čīlē.
Apslēptu mantu meklē un atrod (7)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ir tāda anekdote. Māte no laukiem raksta vēstuli savam dēlam, kurš sēž cietumā. "Dēliņ, esmu kļuvusi veca, un nav vairs spēka zemi uzrakt, lai kartupeļus iestādītu, laikam būs jāņem kāds strādnieks palīgā." Dēls raksta pretī: "Māt, to gan nedari, es mūsu dārzā pistoli noslēpu." Pēc laika māte dēlam raksta: "Cik labi, atbrauca vesels bars policistu un visu mūsu dārzu uzraka." Dēls atbild: "Kā varēju, tā palīdzēju..." Šķiet, līdzīga situācija sāk veidoties Liepājā, kur teju vai puse pilsētas iesaistījusies apslēptas mantas meklējumos vecajos koka graustos, kuri drīz varētu tikt izjaukti pa dēlītim vien. Ko var atrast Latvijā? Neskaitot Liepājā atrastās zeltlietas, kur vienā gadījumā to bija 164 grami, bet otrā — aptuveni 15 grami, pēdējā laikā atklātībā nonākusi informācija tikai par Rēzeknes apkaimes Jurku sādžā atrastu stikla trauku ar sudraba monētām — pirmās republikas laika latiem. Šim atradumam uzdūries Jurijs Kozlovs, kurš atjaunojis nopirkto lauku māju iegruvušo pagrabu. Var, protams, pieļaut, ka vēl kāds ir kaut ko atradis, taču oficiāli šādu ziņu nav. Iespējams, ka "pie vainas" ir 1996. gadā pieņemtie Ministru Kabineta noteikumi Par konfiscētās, bezīpašnieka, bez mantinieka, pēc mantošanas tiesībām valstij vai pašvaldībai pārgājušās, dāvinājuma, atrastās un atrastās apslēptās mantas uzskaiti, novērtēšanu un realizāciju, kuri paredz, ka jebkura par valstij piederošu atzīta manta jāatdod Valsts ieņēmumu dienestam (VID), bet valsts par sev piederošu var atzīt jebko. Tiesa gan, Jurku sādžas atraduma materiālā vērtība nebija visai augsta, un arī Liepājas gadījumos, atradumi visticamāk paliks pašu atradēju rokās. Šobrīd zeltlietas vēl atrodas valsts policijā, kur mēneša laikā var pieteikties to iespējamie īpašnieki. Baumu līmenī pirms kāda laika tika runāts par diezgan liela daudzuma zeltlietu atradumu Centrālās stacijas laukuma rekonstrukcijas laikā, kur tika atrakti nelielas baznīciņas pamati. Toreiz uz Latvijas televīziju zvanīja kāda šajos darbos iesaistīta ekskavatorista meita, kuras tēvs acīmredzot bija palicis tukšā. Aptaujātie strādnieki vienā balsī apgalvoja, ka nekā tāda nav bijis, taču viņu acu skatieni lika domāt par pretējo... Padomju laikā šādu atradumu liktenis bija daudz konkrētāks — viss, kas tika atrasts, bez jebkādām ierunām piederēja valstij, bet laimīgais un godīgais pilsonis varēja pretendēt uz 20% no atraduma vērtības. Kaut arī tajos laikos klīda leģendas par bijušajā ebreju geto teritorijā atrastām vērtībām, līdz valsts kasei tās tomēr nenonāca, taču valsts muzejos ir atrodami vairāki senu monētu depozīti, kuri visbiežāk uzieti lauku un meliorācijas darbos. Protams, ka tolaik netika vērtēta šo monētu numismātiskā vērtība, bet gan sudraba svars, tāpēc saņemtās atlīdzības bija visai smieklīgas. Eksistē arī mīti par Zviedrijas karaļa Kārļa XII armijas kasi, kas it kā noslēpta Moricsalā, un pat pilskalnos apraktiem zelta podiem, taču reāli pat Latvijas profesionālie arheologi nevar lepoties ar īpaši bagātīgiem dārgumu atrašanas gadījumiem. Piemēram, Cēsu viduslaiku pilī, kas savulaik bija viena no ietekmīgākajām visā Eiropā, trīsdesmit gadu garumā ilgušo izrakumu laikā atrasts aptuveni tūkstotis monētu un tikai dažas no tām ir zelta — tās pārsvarā atrastas zem brūkošas mūra sienas bojā gājušas sievietes jostas maciņā. Arheologi to skaidro ar nemitīgajiem kariem, kas risinājušies Latvijas teritorijā, kad katrs iebrucēju vilnis ir izlaupījis visu, kam bijusi kaut kāda vērtība. Pēdējais šāds vilnis bija 1940. gadā, kad izlaupīja pēdējās neskartās muižnieku kapenes un kapu vietas, uz kurām bija redzami cara armijas virsnieku vārdi — pēdējos parasti apglabāja ar apbalvojumiem un virsnieka zobeniem. Arī Latvijas pilskalnos pie milzu vērtībām netikt, jo labākajā gadījumā tur var atrast atsevišķas sudraba monētas, kuru vērtība diez vai atsvērs ieguldīto darbu. Un var notikt arī gluži pretējais. Var beigties arī bēdīgi... Nupat nesen Krāslavas rajona tiesa piesprieda nosacītu sodu un 34 000 latu lielu naudas sodu četriem vietējiem iedzīvotājiem, kuri ar buldozeru nopostījuši Babravščinas pilskalnu. Izmeklēšanā viņi liecināja, ka meklējuši it kā ekstrasensa uzrādītas bagātības, bet vietējā leģenda vēsta, ka tur esot noslēpta zelta kariete. Latvijā pavisam ir aptuveni 470 pilskalnu, kurus aizsargā valsts, un līdz šim arheoloģiskā izpēte ir veikta mazāk nekā 50 no tiem... Šķiet, ka vērtīgākais pēdējā laika atradums Latvijā ir... 1999. gadā no Džūkstes purva izvilktie divi Otrā pasaules kara tanki — T-34 un IS-2 "Josifs Staļins". Meklēšanu par saviem līdzekļiem īstenoja sabiedriskās organizācijas Meklēšanas vienību savienība Latvijā (MVSL). Interesanti, ka līdz izvilkšanas brīdim valsts institūcijām par notiekošo nekādas intereses nebija, bet, konstatējot, ka kaujas mašīnas ir labi saglabājušās un uzzinot to reālo cenu, pretenzijas uz tiem pieteica vietējā pašvaldība. Notikuma vietā ieradās gan drošības policijas, gan zemessardzes pārstāvji, kuri mēģināja tanku atsavināt, kā iemeslu minot ekspertīzes veikšanu lielgabalam. Kad izrādījās, tas šaušanai tomēr nav lietojams, Kara muzejs lūdza Valsts kultūras pieminekļu inspekcijai piešķirt abiem tankiem jaunatklātā kultūras pieminekļa pagaidu statusu. Tikmēr tanku atradējiem izdevās tos nogādāt Rumbulas apkārtnē un vienu no tiem bez jebkāda remonta pat iedarbināt. Pilntiesīgu kultūras pieminekļu statusā nezināmu iemeslu dēļ tanki tā arī nenonāca, un ne valsts, ne muzeji savas pirmpirkuma tiesības neizmantoja, bet Džūkstes pašvaldība samierinājās ar autobusu divdesmit septiņām vietām skolas vajadzībām. 2002. gadā vairākās interneta lapās parādījās sludinājums par tanka IS-2 pārdošanu. Anotācijā tika rakstīts, ka tanks ražots 1944. gadā un ir pilnā komplektācijā — tādu pasaulē esot tikai pieci un pieprasītā cena bija... 340 000 ASV dolāru. MVSL pārstāvji tolaik klāstīja, ka nezina, kur tanki palikuši — kāds esot paņēmis, bet neviens vairs neatcerējās, kas tieši. Tanki tā arī izgaisa bez pēdām, bet MVSL biedri pēc šā notikuma vairs ar atradumiem nav lielījušies, lai gan baumas par atrastu kara laika lidmašīnu un lielgabaliem šur tur klejo. Bagātības Robinsona Kruzo salā Pretēji Latvijas pieticīgajiem atradumiem — pasauli ik brīdi pāršalc ziņas par bagātīgu apslēpto mantu, kas tagad ir uzieta. Kā pēdējo var minēt atradumu uz Čīlei piederošās Robinsona Kruzo salas, kur kompānija Wagner, izmantojot speciālu robotu — metālu meklētāju, esot atradusi 1715. gadā noslēpto inku zeltu. Robots esot uzrādījis zemē apraktas 50 lielas mucas ar dažādām zeltlietām, un, ja tā izrādīsies patiesība, šī dārgumu glabātava būs vērtīgākā no jebkad atklātajām — vismaz 10 miljardi dolāru. Tiesa gan, kamēr notiek kašķis ar Čīles valdību par to, kam īsti bagātības pieder, atrakšanas darbi vēl nav sākti un vieta tiek turēta slepenībā. Pastāv arī iespēja, ka tas ir tikai kompānijas reklāmas triks. Tiem nu gan veicas! Tikai dažu pēdējo gadu laikā ir bijuši vēl vairāki milzīgu vērtību atradumi. Vēl šogad kompānija Odyssey Marine Exploration paziņoja, ka 800 metru dziļumā Vidusjūrā atrasts XVII gadsimtā nogrimušais kuģis Susekss, uz kura jāatrodas zelta monētām aptuveni 4 miljardu USD vērtībā. 2003. gadā šī pati kompānija atrada kuģi Respublika, kurš 1865. gadā nogrima ceļā no Ņujorkas uz Ņūorleānu — tā kravā ir zelta monētas 180 miljonu dolāru vērtībā. Šobrīd Austrijā, Toplicas ezerā, notiek vērienīga ekspedīcija, kas meklē trešā reiha nogremdēto zeltu, un veiksmes gadījumā šis atradums solās būt ļoti vērtīgs. Vēl gan tikai jāatrisina jautājums, kā visas šīs bagātības izcelt, jo tās atrodas visai lielā dziļumā, līdzīgi kā kuģis Titāniks — visi zina, kur tas atrodas un ka tā seifos ir milzu vērtības, taču klāt pagaidām netiek. Nupat šā gada augustā Bulgārijas arheologi atrakuši aptuveni 15 tūkstošus zelta priekšmetu, kas datējami ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un, iespējams, nāk no kādas līdz šim nezināmas civilizācijas. Interesanti, ka atradums nācis gaismā, diviem jauniem arheologiem pērkot cigaretes vietējā veikalā un ieraugot sievieti ar senlaicīgu zelta kaklarotu. Viņa paskaidrojusi, ka to viņas vīrs atradis, tīrumā arot ar traktoru. Par interesantu atradumu uzskatāms Zviedrijas gadījums, kur atrasts kuģis Jonkoping, uz kura ir 5 tūkstoši šampanieša pudeļu. Izsolē viena šāda pudele varētu maksāt līdz 5 tūkstošiem dolāru. Pēc vēsturnieku aplēsēm, tikai Karību jūras rajonā vien kopš Amerikas atklāšanas ir nogrimuši vismaz 900 kuģi, uz kuriem varētu būt vismaz 180 tonnu zelta un 16 tūkstoši tonnu sudraba, tāpēc arī turpmāk zemūdens dārgumu meklētājiem darba netrūks. Interesanta pieeja dārgumu meklētājiem pašdarbniekiem ir Anglijā, kur jau kopš 1996. gada tiek rīkotas viņu atradumu izstādes. Līdz tam viss, kas bija atradies zemē ilgāk par trīssimt gadiem, skaitījās valsts īpašums, taču likumu mainīja, un atradējs mantu oficiāli varēja pārdot valstij. Burtiski gada laikā legālo atradumu skaits desmitkāršojās, un par vērtīgāko atradumu kļuvusi zelta monētu kolekcija, kas atrasta Ņūhempšīrā, un tās vērtība sasniedz 550 000 ASV dolāru. Tomēr par īstu masu psihozi un nacionālo nodarbošanās veidu dārgumu meklēšana ir kļuvusi Krievijā, kur ar tās popularizēšanu nodarbojas arī neskaitāmi interneta portāli, piedāvājot metāla meklētājus un citu aprīkojumu. Turpat var izlasīt arī neskaitāmas norādes ar "precīzām" ziņām par nogrimušiem kuģiem un citiem dārgumiem. Ir pat izveidots Krievijā meklējamo dārgumu tops: - Čingishana kaps Isikula ezera apkārtnē; - Napoleona armijas kase pie Berezinas; - Jemeļjana Pugačova salaupītais zelts kaut kur pie Jekaterinburgas; - ģenerāļa Deņikina rīcībā bijusī Krievijas valsts kase, kas esot paslēpta Karēlijā. Palasot Krievijas preses izdevumus, ir skaidrs, ka tur izrakņāts viss, kas kaut nedaudz atgādina seno skitu vai mongoļu kurgānus, kā arī visi senāko un Otrā pasaules kara kauju lauki, bet pašreiz tauta ir ķērusies pie baznīcu un cietokšņu pamatu spridzināšanas. Pie mums, par laimi, tik tālu vēl nav aizgājis.