RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Ieva Brante: «Ir jāsaprot un jāpieņem, ka dzīvot Latvijā – tas ir darbs»

Sabīne Košeļeva/ Apollo 204
Ieva Brante | Foto: Foto: No personīgā arhīva

Mana mamma par šādiem cilvēkiem saka «terpentīns pakaļā», un nudien īsti nav saprotams, kas viņai ir aiz ādas, jo necik neatgādina «vidējo depresīvo latvieti». Ne pēc paskata, ne temperamenta. Ieva Brante - kā pati par sevi saka - ir pilsoniski aktīva juriste un sabiedrisko norišu līdzdalībniece. Viņa iestājas par «mazo cilvēku» un dažnedažādām politiskām un sociālām netaisnībām - sākot ar militāro konfliktu Ukrainā, beidzot ar mikrouzņēmuma nodokļa palielināšanu. Turklāt pa vidu visam viņa sniedz bezmaksas juridiskās konsultācijas krīžu un konsultāciju centrā «Skalbes», aktīvi sporto un dejo, pati vada fitnesa nodarbības sievietēm, kā arī paspēj vēl būt sieva, mamma un pat vecmāmiņa. Kā? To «Apollo» centās noskaidrot Latvijas simtgades projekta ietvaros «Saknes Latvijā».

Ievas sociālo tīklu profili ir pilni ar mazām ainiņām no sabiedrības ikdienas un viņas pašas dzīves. Uz viena no tiem «uzsēdos», kad gatavojos sarunai ar viņu:

«Viņa uzcepa viņam kūku un pasniedza pasākumā ar draugiem. Kūka stāvēja uz galda un izskatījās garda. Piegāju to apskatīt..

Viņa:

- Viņš kaut ko teica?

- ???

- Par kūku..

- Nē?

- Es gaidu, ka viņš pagaršos. Iecepu tur marmelādi un marcipānu.

- Tad aizej un pasaki viņam to!

- Nē. Es gaidīšu, kad viņš pats pajautās.

- Dieniņās! Tas ir vīrietis. Viņš apēdīs tavu kūku, atraugāsies, pateiks paldies un aizies. Ja vēlies uzsākt sarunu, tad ej un uzsāc! Negaidi!

- Bet...

- Tavs «bet» ir palicis pagājušajā gadsimtā. Ko tu gaidi? Vecumdienas? Vecumdienās tev jau jābūt sarakstītai grāmatai. Tagad ir īstais laiks to sākt rakstīt!»

Ņemot vērā tavu aktīvo šiverēšanos uz visām četrām debespusēm vienlaikus, tev, šķiet, vecumdienās būs ne viena vien grāmata. No kurienes šāds «rakstīšanas» stils? Tas nav normāli!

Tas nav normāli, jā. No kurienes? Nezinu. Es tāda esmu izaugusi. Un jo tālāk, jo trakāk. (smejas) Būdams mazs bērns, tu esi atkarīgs no vecākiem. Par visu tavu atļaušanos un izdarībām atbild tavi vecāki – vai ar sapulci skolā, vai ar piezīmi dienasgrāmatā, vai vēl kā citādi. Tu saproti, ka gribētu ko izdarīt, bet tava iekšējā atbildības izjūta tev to neļauj, jo pa galvu dabūsi nevis tu, bet tavi vecāki, kuri pēc tam, protams, tev kaut ko par to pateiks. Un tu jutīsies neērti viņu priekšā, jo sagādāji viņiem nepatikšanas.

Mums vēl aizvien velkas pakaļ padomijas smirdīgā aste. Vai tā pārstās smirdēt pēc vienas paaudzes? Domāju, ka nē. Taču ir cerības uz jaunu paaudzi. Tiesa, tai ir jābūt vēl spēcīgākai, stiprākai un drosmīgākai, lai pārvarētu padomijas mantojuma sekas.

Tajā laikā (padomju gados – red.) tu nedrīkstēji atļauties, tev tas nebija ļauts. Tagad tu drīksti un mēģini – soli pa solim. Tu paplašini savas uzdrīkstēšanās robežas. Tā arī ir tā grāmatas rakstīšana. Taču ne katrs ir gatavs savas robežas paplašināt. Dažiem ir labi tāpat, jo ir ērti sēdēt savās četrās sienās un nemitīgi teikt «bet, bet».

Es arī redzu šos cilvēkus, nav jau tā, ka es dzīvotu citā pasaulē, taču viss sākas ar tevi pašu. Mums savās četrās sienās ir tik ļoti silti un ērti, ka šķiet, ja atvērsim vaļā logu vai durvis, tad tas nebūs vis svaigais gaiss, kas ienāks mūsu istabā, bet gan aukstums.

Ja mums būtu silti un ērti, mēs smaidītu, ne tā? Bet mēs nesmaidām.

Ir domas, par ko domāt, raizes, par ko raizēties. Katram ir bērni, darbs, pienākumi. Bieži vien tas dikti spiež uz pleciem.

Kādas, tavuprāt, ir lielākās šodienas latvieša domas un raizes?

Neziņa par to, kas būs rīt. Protams, šeit mēs varam teikt, ka tikai muļķis domā, viņam pieder rītdiena. Jā, mēs abas šobrīd sēžam šeit, bet varbūt pēc minūtes šeit vairs nebūsim. Cilvēks ir mirstīgs. Tu nevari būt drošs ne par ko.

Taču runājot par nedrošības sajūtu valsts līmenī, to rada Saeima un valdība ar savu valsts pārvaldīšanas stilu un veidu. Pilsonis nevar plānot savu nākotni, ja valsts lēmumi tiek pieņemti nepārdomāti, haotiski un bezatbildīgi.

Ja tu dzīvo valstī, kas ar tevi rēķinās tikai brīdī, kad no tevis ir vajadzīgas nodokļu iemaksas, pretī nedodot šo drošības sajūtu, tad mēs nevaram runāt par abpusēju sadarbību. Tā ir negodīgi. Manuprāt, godīgi būtu – ja es dodu tev, tad man būtu jāsaņem arī atpakaļ. Tas ir tas saucamais sabiedriskais līgums – attiecības starp personu un valsti.

Protams, te var teikt, ka bieži vien runājam tikai par savām tiesībām. Tā ir otra galējība. Ir tiesības, bet aizmirstam, ka ir arī pienākumi. Un tas pienākums nav tikai reizi četros gados, bet gan visu laiku - būt pilsoniski aktīvam. Un, ja ir iespēja, tad padarīt aktīvu arī savu kaimiņu, draugu vai kolēģi.

Ko tavā izpratnē nozīmē būt pilsoniski aktīvam?

Cenšos ar savu uzvedību, izturēšanos un piemēru rādīt, kādu es gribētu redzēt to vidējo latvieti. Es neesmu nekāds ideāls, esmu tāds pats vienkāršais cilvēks, kas var kādam patikt vai nepatikt un būt nepieņemams, un tas ir labi. Jo tikai patikt var vienīgi tas, kurš runā tikai to, ko vēlas dzirdēt citi, cilvēks bez pārliecības, bez sava viedokļa, tāds, kas ir izdevīgs visiem, universāls.

Ja es varu pavilkt līdzi uz vēlēšanām vēl piecus cilvēkus, kuriem nav vienalga, tas jau ir daudz.

Esmu pārliecināta – ja ne tu politiku, tad politika tevi. Tavs pienākums ir interesēties par savā valstī notiekošajiem procesiem, analizēt notikumus un domāt. Domāt!

Šāda dzīve diezgan izklausās pēc nemitīgas cīņas.

Leiputrijas nebūs, jā. Mums nav solīts, ka šeit būs viegli, ka viss atnāks pats uz paplātes.

Ir jāsaprot un jāpieņem, ka dzīvot Latvijā – tas ir darbs.

Un šis darbs ir nopietns un atbildīgs, jo dzīvojam kaimiņos agresīvai valstij. Ar to ir jārēķinās un nedrīkst atslābt. Vai nu tu līdz zināmam brīdim izvairīsies un tad saņemsi spērienu pa pēcpusi, vai arī tu gatavosies un spieriena brīdī pratīsi ne tikai aizstāvēties, bet arī dot pretī. Te ir tikai divi varianti. Vai nu tu to risini šodien, vai nu tu to risināsi dubultā rīt. Pagaidām mēs dzīvojam absolūti atslābuši.

Atslābums ir iestājies kurā brīdī? Iemācījāmies tajos 50 gados, jo iespringt nemaz nebija ļauts, vai arī atslābām pēc tam, kad tikām vaļā no grožiem?

Es domāju, ka tas ir cieši saistīts, noteikti. Mēs – lielākā sabiedrības daļa – esam iebiedēti. Un no vienas puses tas jau nav nekas slikts – bailes nejūt tikai nenormālie. Par ko mēs baidāmies? Ne jau par sevi. Arī mūsu vecāki nebaidījās par sevi, bet gan par mums. Mana mamma Stūra mājā pārcieta ļoti ilgu laiku, neraksturīgi ilgu. To, ka viņa tur ir bijusi, es uzzināju tikai tad, kad viņas vairs nebija pasaulē starp dzīvajiem jau vairākus gadus. Viņa man nekad to nav stāstījusi, klusējusi. Viņa vienmēr čušināja mani, teica, lai nelienu, neskrienu, nerunāju. «Nomierinies, viss būs labi, meitiņ, mierīgi, paklusē. Gudrākais paklusēs.» Jā, tā tas ir, gudrākais paklusēs, bet šad un tad ir situācijas, kad tam gudrākajam ir jāprot uzsist ar dūri pa galdu un pateikt, ka tagad būs tā!

Mūžīgā samierināšanās, manuprāt, diezgan labi raksturo vidējo latvieti. Mēs neprotam to dūri galdā īsti uzsist un kaut ko skaļi pateikt.

Es domāju, ka mēs sevi vienkārši nenovērtējam. Kas ir jāizdara? Ir jānomaina apavi. Jā, kādu laiku tās jaunās kurpes spiedīs, bet ienēsāsies un aizies! Šobrīd mēs šīs kurpes vēl aizvien laikojam.

Ar sliktām un nepieņemamām lietām nav jāsamierinās. Tāpēc ir svarīgi būt aktīviem un neklusēt. Tas nav viegli un, ja tas ir jādara atklāti, tas ir patiešām grūti. Man prātā nāk sievietes, kuras savulaik cīnījās par iespēju nēsāt bikses. Ja tā padomā, tas nemaz nebija tik sen. Sievietes staigāja tikai svārkos un kleitās, bet viņas tomēr izcīnīja savu. Viņas tika sauktas par amorālām, par vieglas uzvedības meitenēm. Bija milzīga sabiedrības pretestība. Taču šodien sieviete un bikses ir ikdiena. Ja tu zini, ko gribi, tad ej un dari! Ja tu domā, ka tev tam būs rītdiena, tad tu stipri maldies. Tev ir jārīkojas šodien. Tagad un tūlīt!

Atgriežoties pie tēmas par valsti – man bieži jautā, ne tu vienīgā, kāpēc es to visu daru. Arī vīrs bieži jautā, jo viņš vistiešākā veidā cieš no tā, ka manis nav mājās.

Esmu pilsoniski aktīva, jo esmu ļoti pateicīga tiem, kuri izcīnīja un uzdāvināja man manu valsti.

Kāpēc tev tas ir tik svarīgi? Cilvēks bez savas valsts nav cilvēks?

Es savu valsti personificēju, un, iespējams, lielākā sabiedrības problēma ir, ka daļa to nedara. Ja tu saproti, ka tava valsts ir TAVA valsts, tad tu izturies pavisam citādāk. Darbā tu arī sacepies, ja kāds pēkšņi sadomā dzert kafiju no tavas krūzes. Ir jāmaina sava domāšana un izturēšanās. Ja tu domāsi, ka tā ir tava valsts, proti, personificējot – tavi koki, tava iela –, tu jutīsies un izturēsies pavisam citādāk.

Bet ir viens «bet» – savtīgu un negodīgu amatpersonu dēļ manai mājai ir sašķobījušies pamati, tek jumts un sienās ir plaisas. Ja es nenomainīšu šo «celtnieku brigādi» un nesaremontēšu savu māju, tad šķību un greizu to atstāšu savai meitai. Ja arī meita neko nedarīs, tad tukša un sapuvusi, ar caurumiem sienās un plaisām griestos tā tiks mantojumā viņas dēlam. Un pienāks diena, kad mūsu jaunā paaudze dzīvos kā trīs ruksīši nojumītē ar salmu jumtiņu. Tā ir atbilde, kāpēc es to daru.

Esmu ļoti pateicīga, ka varu dzīvot brīvā valstī, kur es varu darīt, ko es gribu un runāt atbilstoši savai pārliecībai, taču mūsu valstij ir dažas nepilnības, un mums pašiem tās ir jānovērš. Ja mēs sēdēsim malā un gaidīsim, ka kāds cits to izdarīs mūsu vietā, tad kāds cits arī atnāks un izdarīs to mūsu vietā. Tikai tā, kā viņam pašam būs izdevīgāk un labāk.

Bet kas notiks, ja mēs tagad sāksim to deķi katrs uz savu pusi vilkt? Mums viņš būtu visiem kopā jānostiprina, lai visi būtu apsegti un siltumā.

Jā. Taču es domāju, ka latvieši var vienoties. Zinu citus, kas teiks «nē» – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Mēs bieži sevi blamējam vietā un nevietā. Manuprāt, gluži pretēji – esam fantastiski vienota tauta! Stipra un uz mērķi tendēta. Mēs, mazi būdami, darām lielas lietas!

Valodas referendums, piemēram. Tas bija viens no lielākajiem pēdējā laika pierādījumiem, ka mēs, latvieši, spējam un protam pastāvēt par sevi, savu valsti un savu valodu. Tā neapšaubāmi ir pozitīva iezīme mūsu valsts pastāvēšanai nākotnē. Iedomājies, kas būtu, ja valodas referendumā mēs neapvienotos?

Nav tā, ka mēs kļūstam vienoti tikai tad, kad mums sūdi smeļas mutē?

Un vai nav tā, ka mēs vecākiem zvanām tikai tad, kad mums sūdi smeļas mutē?

Pārsvarā jau jā.

Ja nezvana, tad jau viss ir labi. Man meita piezvana tad, kad nav, kur mazo atstāt. Un es viņai to nepārmetu, tas ir normāli. Tā ir fantastiska sajūta – zināt, ka tev ir cilvēks, kuram tu vari piezvanīt kaut divos naktī un pateikt: «Man ir sūdīgi, palīdzi, lūdzu!» Man kļūst silti, ka zinu - tad, kad Latvijā būs sūdi, neskatoties uz to, ka ikdienā mēs nezinām cits cita vārdu, mēs spēsim stāvēt plecu pie pleca un es ticu, ka tiešī tā mēs aizsargāsim savu valsti.

Es gan ikdienā īsti neredzu šo mūsu vienotības potenciālu. Manuprāt, kā sabiedrība mēs esam sadrumstalota un kļūstam arvien sadrumstalotāka.

Es domāju, ka sadrumstalotību mēs bieži vien lietojam vietā un nevietā, attaisnojot to, kas ir vai nav izdevies tā, kā mēs paši bijām domājuši.

Domājuši, lūk! Mēs jau nekad skaļi nepasakām cits citam, ko patiešām domājam.

Jā, vieglāk ir visu izgāzt uz mājiniekiem virtuvē, bet, ja mēs tā turpināsim, tad nekur tālāk arī netiksim. Tāpēc ir jāuzdrīkstas! Ir jāuzvelk jaunas kurpes un jāsoļo! Jā, uzberzīsi tulznas, iespējams, nedēļu staigāsi klibs, taču pēc tam tās iestaigāsi un pēc laika uzdosi sev jautājumu, kāpēc nerīkojies ātrāk.

Manuprāt, latviešus raksturo vārds – izturība.

Jā, mums kā jebkurai citai tautai ir kādas mazāk pozitīvas īpašības, kuras mēs paši lieliski protam izcelt, un ir arī daudz pozitīvu īpašību, par kurām mēs piemirstam. Izturība ir viena no tām. Mēs spējam vairāk, nekā paši iedomājamies. Un mēģinot, mums ar katru reizi sanāk arvien labāk un labāk.

Mēs nepadodamies. Varbūt citreiz esam iesīkstējuši savā domāšanā un uzskatos, bieži dzīvojam stereotipos, taču kopumā mēs esam gaismas nesēji. Es tā patiešām domāju, jo, lai cik ilga būtu tumsa, mēs esam spējuši būt par sauli, kas atkal uzlec. Saules mūžu Latvijai – tas nudien ir par mums.

Tiešām nekad prātā nav iezagusies klasiskā doma braukt prom?

Bet ko Latvija bez manis? (smaida)

Nevis ko es bez Latvijas, bet ko Latvija bez manis?

Jā, tieši tā! Protams, ka arī es jūtu spiedienu un satraucos. Daudzi mani paziņas ir aizbraukuši no Latvijas kur nu kurš. Arī reģistrējuši savu uzņēmējdarbību Igaunijā. Iespējams, arī man tā rīkoties būtu izdevīgi, taču tad es atkal nonāku pie atziņas – bet ko Latvija bez manis? Ja es šeit tāda – citāda – esmu piedzimusi tieši Latvijā, tad jau kaut kāda ideja par to visu bija! Nenotiek lietas tāpat vien.

Kāpēc tu to tik droši zini, bet citi nē?

Tāpēc, ka visi nevar būt vienādi gudri. (smejas) Cilvēkam ir jāiziet savs iekšējais augšanas posms.

Kas tevi ir audzinājis?

Dzīve. Es ļoti labi zinu, kā ir dzīvot nabadzībā, ēdiena trūkumā, apģērba un apavu neesamībā, arī draugu neesamībā, jo esi izstumts no sabiedrības tāpēc, ka tava mamma ir bijusi Stūra mājā. Es zinu, kā ir, kad tu gribi runāt latviski, bet tevi māca domāt krieviski.

Un tāpēc es protu novērtēt un pateikt paldies par to, kas man šobrīd ir. To neviena mamma, tētis vai skola neiemāca. To iemāca dzīve.

Tikai citi nereti šajā mācību procesā salūzt.

Mēs visi ik pa laikam krītam un ceļamies. Citi ātrāk, citi vēlāk. Kāds spēj piecelties nākamajā dienā, kāds cits – pēc mēneša vai gadiem. Katram ir savs dzīves ceļš.

Un kur tu rodi spēku, lai pieceltos?

Man, tāpat kā ikvienam citam cilvēkam, ir tikai divi varianti – vai nu piecelties, vai nu piecelties. (smejas) Citu iespēju nav. Tad, kad tu to saproti, tad vari izvēlēties – aizskaitīt līdz pieci un piecelties vai aizskatīt līdz 10 un piecelties. Taču opcijas ir tikai divas – piecelties vai piecelties.

Lieliski! Sarunas beigās tad varbūt pasaki ko klišejisku tam īgnajam latvietim, kurš nemitīgi saka «bet» un savās nebūšanās, pirmkārt, vaino ārējos apstākļus vai 100 gudrās galvas un ne pa kam neraksta to grāmatu, par kuru mēs ar tevi runājam.

Nelaimīgs cilvēks nevar padarīt laimīgus sev blakus esošus cilvēkus. Es ik pa laikam apstājos, pasmaidu savam spoguļattēlam un saku sev: «Čau, lieliskā! Tev šodien viss būs labi!» Ko es ar to gribu teikt? Viss būs labi! Arī tad, ja šobrīd tā nešķiet. Agri vai vēlu gaisma uzvar tumsu. Tas ir tikai laika jautājums. Viss izdosies, sanāks un būs.

Mēs visi augam. Pļavā puķes arī ir dzeltenas, sarkanas, violetas. Lai aina būtu skaista, puķēm ir jābūt dažādām. Ir skaisti, ka mēs esam dažādi! Tā kā nav ne vainas arī tam īgnumam. Ir OK. Nevar būt labs bez slikta un slikts bez laba. Iedomājies, cik garlaicīgi būtu, ja mēs visi būtu aktīvi, labi, laipni un draudzīgi! (smejas)

Kad viss ir gludi, nav izaugsmes. Nav nekas briesmigāks par stāvošu ūdeni. Tas sāk smirdēt. Dzīvs ūdens uz vietas nekad nestāv, ir jābūt kustībai – gan kritumam, gan kāpumam. Tas ir dabīgs process, tā kā viss ir labi! Arī tad, kad ir slikti, viss ir labi.

Ļauj man minēt! Ir tikai divi varianti – viss ir labi vai viss ir labi?

(smejas) Tieši tā! Tu ātri mācies!

Ceļi Saknes Latvijā Šadē Mikrouzņēmums Ukraina Latvijas simtgade Skola Igaunija
204 Komentāri