Strauji izplatās jauns vardarbības veids - kibervardarbība

Viņa skaidroja, ka interneta un citu elektronisko digitālo komunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība 21.gadsimtā mainījusi miljoniem cilvēku dzīvi, ietekmējot gan to pozitīvi, gan atstājot arī negatīvas sekas. «Līdz ar moderno tehnoloģiju ienākšanu mūsu ikdienā, arī vardarbības īstenotājiem ir pavēries pilnīgi jauns «munīcijas» arsenāls, ko izmantot, lai attīstītu un uzturētu kontroli pār saviem partneriem,» skaidro Ozoliņa.

Viņa norādīja, ka plašais elektronisko ierīču klāsts, tostarp mobilie tālruņi, videokameras, navigācijas sistēmas un cita

s tehnoloģijas, tiek izmantotas, lai aizvainotu, uzraudzītu, iebiedētu un kontrolētu savu dzīvesbiedru, draugus, arī tuviniekus.

Pazemojot partneri interneta vidē, iespējams sasniegt milzīgas auditorijas, tādēļ šis vardarbības veids pakļauj cietušos īpašai neaizsargātībai, lielā mērā ietekmējot drošības izjūtu.

Pēc Ozoliņas paustā, kibervardarbībai ir dažādas izpausmes, tostarp seksuālā vardarbība. «Interneta vidē tiek realizēts plašs seksuālās vardarbības klāsts, kas nereti tiek vērsts pret pašreizējām vai bijušajām sievām vai draudzenēm, ievietojot seksuāla rakstura vietnēs viņu privātos tālruņa numurus, fotogrāfijas un citu personīgo informāciju. Diezgan bieži gadās, ka, piemēram,

varmāka izplata nepatiesas baumas vai intīma rakstura materiālus, kailbildes vai video, kas pazemo un nomelno viņu dzīvesbiedres.

Šīs taktikas mērķis parasti ir upura tēla ļaunprātīga bojāšana,» uzsver psiholoģe.

Viņa skaidro, ka citkārt pilnībā tiek kontrolētas sociālo tīklu, elektronisko pastu un īsziņu saturs un ar to manipulēts, kā arī partnerim noteikti ierobežojumi, ar ko drīkst vai nedrīkst uzturēt komunikāciju. Turklāt smagākos gadījumos tā tiek pilnībā liegta, lai vājinātu cietušā sociālās saites vai turētu izolācijā no tiem, kas darbojas kā kontroles mehānisms.

Vēl izplatīts kibervardarbības veids ir vajāšana.

«Kibervajāšana jeb tā sauktais kiberstalkings ir veids, ko varmākas izmanto, lai kontrolētu esošo vai bijušo dzīvesbiedri, izmantojot virkni tehnoloģiju,

piemēram, uzstādot slēptās novērošanas kameras mājās, automašīnā vai citur, kur novērojamais mēdz uzturēties, kā arī pielieto noklausīšanās ierīces gan telpās, gan mobilajā tālrunī. Tāpat var tikt izmantotas navigācijas sistēmas upura izsekošanai. Attīstoties tehnoloģijām, tiek izmantotas arvien jaunas kontroles un vardarbības iespējas kibertelpā, par kurām bieži vien cietušā persona pat nenojauš,» pauda Ozoliņa.

Viņa uzsvēra, ka vardarbību nedrīkst ignorēt, jo, ja varmāka izmanto pastāvīgu, sistēmisku bezsaistes ļaunprātību un kontroli, visticamāk arī tiešsaistē izturas vardarbīgi. Šāda visaptveroša vajāšana rada upurim izmisumu, smagu trauksmi, panikas lēkmes, depresiju un pašnāvības domas.

Ilgtermiņa negatīvā ietekme var skart ne tikai cietušo personu, bet arī bērnus, kas aug šādā ģimenē.

Tāpat Ozoliņa norādīja, ka nereti kibervardarbība pārklājas ar citiem vardarbības veidiem, tāpēc grūti noteikt robežu starp tām. Pārtraukt ļaunprātīgu ietekmi kibertelpā ir sarežģīti. Jebkāda veida kiberuzbrukums rada ilgtermiņa negatīvas sekas, ir destabilizējošs, radot ievērojamu nedrošības izjūtu un reālus draudus.

Pēc psiholoģes paustā,

tā kā kibervardarbības gadījumos ir plašas manipulācijas un ļaunprātības iespējas, ne vienmēr otra rīcība būs paredzama,

un, pat ievērojot profilakses pasākumus, dažkārt no šāda veida vardarbības sevi pasargāt var izrādīties sarežģīti. «Der atcerēties, ka līdzko jebkāda informācija par jums nonāk internetā, jūs nekad nevarat būt 100% drošs, ka kāds to neizmantos ļaunprātīgos nolūkos, tādēļ nekādā gadījumā nevajadzētu dalīties ar personīgu un dziļi intīmu informāciju - kailfoto un video, personas datiem, parolēm un lietotājvārdiem vai citu manipulējamu saturu, lai arī cik šķietami uzticības pilnas attiecības neesat nodibinājuši,» skaidroja Ozoliņa.

Viņa uzskata, ka par populāru, bet neapskaužamu ieradumu mūsdienās izveidojies atrašanās vietu atzīmēšana sociālajos tīklos, kas paver plašas iespējas arī citu vardarbības veidu realizēšanai. Tāpat noteikti nevajadzētu ignorēt iekšējos signālus - ja ir pazīmes vai kaut mazākās šaubas, ka pret kādu tiek vērsts kāds no kibervardarbības veidiem, nav jābaidās lūgt palīdzību no malas, sākumā kaut vai aprunājoties ar uzticamu cilvēku.