“Mūsu cilvēks” - Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš.

- Sākumā es, protams, gribētu dzirdēt jūsu apsvērumus par katru no kandidātiem. Varbūt vairāk Latvijas interešu kontekstā. - Pirmkārt, es nedomāju, ka ASV attiecības pret Latviju mainīsies gan ar Bušu, gan ar Goru. Tās iestrādes jau ir, un tur nekas neizmainīsies. Es domāju, kas varētu izmainīties, ir Amerikas ārpolitikas virzieni vispār, gan pret Eiropu, gan uz citām pusēm. Jo ir jau dzirdēts no Buša kampaņas, ka varētu mazliet atkāpties no ASV saistībām Kosovā, arī citos NATO jautājumos. Turpretī Als Gors ir radījis tādu iespaidu, ka viņš ļoti aktīvi grib iesaistīties starptautiskos pasākumos. Tātad ir jūtams, ka republikāņu administrācija varētu mazliet atkāpties no pasaules. Varbūt likt lielāku uzsvaru ne tik daudz uz Eiropu, bet uz Tālajiem Austrumiem, uz Dienvidameriku. Kamēr Als Gors, kuram ir plaša pieredze, it īpaši Eiropā, viņš turpinās, es domāju, līdzīgu ārpolitiku, kā Bilam Klintonam ir bijis. - Bils Klintons ir uzskatīts par lielu baltiešu draugu. Viņa laikā arī tika parakstīta Baltijas harta, pēc Baltijas rīcības plāna konceptuālas izpildes sākts nākamais sadarbības etaps Ziemeļeiropas iniciatīvas ietvaros. Vai, jūsuprāt, šie sadarbības procesi ir uzskatāmi par pilnīgi neatgriezeniskiem? Vai, teiksim, kandidātu partejiskā piederība vai personība varētu kaut ko tur mainīt? - Nē. Process nav saistīts ar partijām. Es domāju, process ir vairāk saistīts ar mūsu gatavību aktīvi tur piestrādāt, nākt ar jaunām idejām. Tas arī ir atkarīgs no Amerikas latviešiem arī tajā galā, jo ļoti svarīgi, ka ir tāds vēlētāju pamats, kas ar turpina iekustināt valdību, atgādināt, ka šis process ir svarīgs. Bet mums abiem pie tā ir jāpiestrādā un jānāk ar jaunām idejām, lai to atdzīvinātu vai turpinātu tādā veidā. - Šī Ziemeļeiropas iniciatīva, no vienas puses, vērsta uz Baltijas valstu tuvināšanu Rietumu struktūrām, no otras – uz pašu Savienoto Valstu nostiprināšanos Ziemeļeiropā. Svarīgākās prioritātes – bizness un sabiedrības attīstības veicināšana. Vai, jūsuprāt, Latvija šobrīd pilnībā izmanto šīs iespējas? - Man liekas, ka Latvija ir ļoti centusies izmantot šo iespēju. Zinu, kad es vēl biju vēstnieks 1998. gadā, kad ārlietu ministrs Birkavs, kad mēs runājām par “Dzintara vārtiem”, tā bija ideja, kas tieši izcēlās no šīs Ziemeļeiropas iniciatīvas. Tā doma bija, ka Baltijas valstu telpa attīstīsies kā tāds spēcīgs reģions, kas būtu atpazīstams visā pasaulē. Latvija varētu ieņemt centrālo lomu šajā reģionā, un mēs esam centušies to darīt. Es domāju, mums vēl ir daudz ko darīt gan šeit Latvijā, gan arī ar mūsu kaimiņiem. - Bet ko mēs neesam izdarījuši? - Es domāju, ka varbūt tieši uz amerikāņu pusi piestrādāt vairāk. Pie investīcijām, lai piesaistītu amerikāņu daļu šajā procesā. Jo Ziemeļeiropas iniciatīvas ideja bija, ka te būtu tādi kopuzņēmumi, kas iesaistītu Krieviju, Baltijas valstis, Ziemeļvalstis un amerikāņus. Un tādā veidā visi būtu ieinteresēti visi sadarboties. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Ziemeļvalstīm. Mūsu attiecības ar Krieviju pagaidām ir atkarīgas no Maskavas. Es domāju, ka mēs varam vairāk darīt, lai veicinātu investīcijas tieši no amerikāņu puses. - Šinī jūsu minētajā kontekstā visai interesants varētu arī būt stāsts par to, kas šobrīd notiek pašā Amerikā. Runa ir par metāla industrijas neapmierinātību ar lētu metālu. Tostarp tas tiek ievests arī no Latvijas. No “Liepājas metalurga” konkrēti. Tiesas process šobrīd notiek. Cik tālu mēs esam apdraudēti? - Redzēsim, kas notiksies tiesā. Tā akcija nav vērsta pret Latviju. Tas ir vairāk pret lieliem ražotājiem Japānā, Krievijā un citur. Žēl, ka Latvija tur ir iekļauta, jo mēs eksportējam ļoti kvalitatīvu metālu par labām cenām. Un vienīgā cerība ir - ja kaut kāds lēmums tiek pieņemts, ka varbūt būtu speciāla atlaide vai izņēmums Latvijai. Jo mēs neietekmējam amerikāņu tirgu. Mēs neatņemam neko amerikāņu ražotājiem. No otras puses, mēs radām darbus, ienākumus šeit. Un tā ir tāda ironija, ka arī šis projekts, ka “Liepājas metalurgs” eksportē dzelzi uz Ameriku, to arī varētu uzskatīt par daļu no Ziemeļeiropas iniciatīvas, jo izejviela nāk no Krievijas, produkts tiek ražots Latvijā un pārdots Amerikā. Tā ka politiski tas ir kaut kas, ko Vašingtona atbalstītu. - Ko Amerika atbalsta. Tātad arī viņiem neizdodas izvairīties no šādu iekšējo ekonomisko lobiju deklarētu mērķu pretrunām. Tik nopietnu investoru, kā Lietuvā tas ir “Williams” un “Philip Morris” un Igaunijā enerģijas kompānijas, šeit nav. Kā jūs to skaidrojat? - Tas ir, līdz šim tādas iespējas varbūt nav bijušas. Lietuvā un Igaunijā investori ir energo sektorā. Patlaban, kamēr “Latvenergo” netiek privatizēta, tāda iespēja nav. Interese ir bijusi. Patlaban, man liekas, viena viscerīgākajām investīcijām no Amerikas ir projekts Liepājā “Liepājas siltumā”. Es domāju, ka tas būtu liels devums gan Liepājai, gan Latvijai. Bet kas mums ir svarīgs, ir tādas pazīstamas firmas, kā “Williams” vai “Energy” Igaunijā, kas ir pazīstamas Amerikā, kas veicina arī citus investorus nākt. Jo visi skatās uz to, kā pirmajam te izdosies. Mums agrāk bija “Kellogs”. Kad “Kellogs” rūpnīca labi strādāja, tad visi amerikāņu investori vispirms aizgāja uz “Kellogs” firmu un prasīja: “Kā jums te iet?” Vai te ir labi vai nav. Ja signāls ir pozitīvs, tad citi nāks. - Nu tātad tas ir viens signāls. Pirms tam jau bija viens signāls ar, starp citu, “Amoco” kompāniju par naftas ieguvi, kas izgāzās mūsu vainas dēļ. Tāpat jau arīdzan bijušā premjera nenotikusī vizīte Silikona ielejā. Tāpat arīdzan Amerikas enerģētikas ministra vizīte šeit, kas tomēr nebeidzās ne ar ko, jo “Latvenergo” netika ielaists šis amerikāņu investors. Vai, jūsuprāt, šo signālu nav par daudz? - Nē. Mums tikai jāturpina strādāt. Jā, neizdevās vizīte uz Ameriku. Cik es saprotu, ir ieplānots nākamā gada martā, kad varbūt premjers varētu braukt. Ir jāturpina, jo tās iespējas šeit ir. Es agrāk kā vēstnieks vienmēr teicu, ka varbūt Latvija bieži ir pēdējā, bet tā ir tomēr tā labākā. Un ka te būs tie labākie ieguldījumi un labākie devumi, bet vienkārši tas prasa laiku. Te ir sarežģītāk, te ir vairāk, ko darīt. Bet mēs nevaram padoties. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka arī Latvijā starp ārzemju investoriem ir konkurence. Ir gan amerikāņi, gan eiropieši, gan citi varbūt no Tālajiem Austrumiem. Konkurence ir ļoti pozitīva lieta. - Latvija kā savu pirmo ārpolitisko prioritāti attiecībās ar Savienotajām Valstīm min drošību, saprotot acīmredzot ar to NATO paplašināšanos. ASV Valsts sekretāra vietnieks vēl gada sākumā mudināja baltiešus atvēlēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta. Cik tālu mēs riskētu, cenšoties taupīt, nevis sasniegt kaut kādu formālu procentu līmeni? - Es domāju, ka mums ir jācenšas sasniegt to līmeni, bet tas nav vienīgais noteicošais faktors, kaut gan mēs to nevaram ignorēt. Jo tomēr NATO valstis skatās uz politisko situāciju, uz faktoriem, uz sabiedrības integrāciju. - Uz investīciju klātbūtni. - Uz investīcijām un tā tālāk. Tā ka tas ir viens rādītājs. Bet tas lēmums, kas tiks pieņemts varbūt 2002. gadā, būs pamatots uz vairākiem faktoriem. Un, kaut gan mums ir jārāda mūsu labā griba, ka mēs virzāmies uz to pusi, bet mums ir vienlaicīgi jāpiestrādā arī pie citiem jautājumiem. Es esmu ļoti priecīgs, ka man bija iespēja pagājušonedēļ būt Budapeštā, kur mūsu LATO grupa tika iekļauta vienā lielā starptautiskā organizācijā, kas ir tieši saistīta ar NATO. Tur mēs parādām, ka tauta atbalsta šo procesu. - Konrāds Kalējs. Mēs zinām, ka pati Hilarija Klintone, kas, starp citu, šodien arī cīnās par senatora vietu, ir pievērsusi šim cilvēkam speciālu uzmanību. Arī vasarā ASV un Baltijas valstu partnerattiecību komisijas sēdē Amerikas puse runāja par nepieciešamību tiesāt kara noziedzniekus. Nemaz nerunājot par to, ka vakar intervijā ar prezidenti BBC žurnālists apsūdzības lielā mērā balstīja uz ASV Tieslietu departamenta atzinumiem. Kā jūs vērtējat Amerikas politiķu un viņu atbalstītāju lomu apstāklī, ka tieši šim vienam, bet, protams, ne vienīgajam gadījumam tiek pievērsta tāda uzmanība, kas stipri vien traumē Latvijas tēlu tomēr? - Jā. Kalējs ir kļuvis par tādu simbolu. Un man liekas, lielākā daļa cilvēku, kas par viņu runā vai kaut ko dzird Amerikā, vispār nezina, kas ap šo jautājumu īsti notiek. Viņš ir kļuvis par simbolu. Daudzi uzskata, ka viņš ir noziedznieks, kaut gan tas nekur nav pierādīts. Bet tagad tas spiediens ir uzlikts uz Latviju, kaut ko darīt. Diemžēl ne Austrālija, ne Amerika, ne citas valstis nav spējušas šo jautājumu risināt. Tas tagad ir iekritis mūsu klēpī. Mums ir jāturpina pie šā jautājuma strādāt un darīt visu iespējamo, lai vismaz nokārtotu šo lietu kaut kādā veidā, lai apmierinātu visas puses. - Visbeidzot, jūs pats jau vairākus gadus runājāt par to, ka mūsu vēstniecības ēka Vašingtonā īsti neatbilst standartiem. Tomēr politiķi tikai tagad, grozot šā gada budžetu, atrada nepieciešamo naudu jaunas mājas nopirkšanai. Vai mēs varam uzskatīt, ka šī vilcināšanās mums ir kaut ko maksājusi? - To ir grūti mērīt. Jā. Mēs varbūt šo to zaudējām, it īpaši tēla jautājumā. Jo pēdējos četros gados, ja kāds Vašingtonā apskatīja trīs Baltijas valstu vēstniecības ēkas, tad saprata, kuras Baltijas valstis ņem Ameriku nopietnāk. Un tas arī traucēja vēstniecības darbību ne tikai reprezentācijas nolūkos, bet vispār praktiskā darbībā. Mums nebija tāda drošība, kas atbilst vēstniecības prasībām. Konsulārā nodaļa strādāja ļoti grūtos apstākļos. - Un jums arī nācās dalīties ar igauņiem dažādos pasākumos. - Jā. Diemžēl tas arī notika, jo mēs paši nevarējām nekādus pasākumus rīkot. Kaut gan es biju vecākais Eiropas diplomāts pagājušogad Vašingtonā. Ja es gribēju sasaukt vēstniekus, man bija jāprasa igauņiem vai lietuviešiem iespēja lietot viņu telpas, jo mums tādas telpas nebija. - Un līdz ar to viņi arī dabūja ar tiem investoriem. - Tieši tā. Tā ka tas ir prestiža jautājums. Un vienkārši tas ir nopietnības jautājums. Vai mēs uzskatām, ka Amerika ir svarīga valsts? Vai mēs uzskatām, ka ASV un Baltijas harta ir kaut kas ilgstošs, ar ko mēs gribam ilgu laiku strādāt... - Vai nē? - Es domāju, ka mēs beidzot to parādīsim. Un labāk vēlāk nekā nekad. - Un nu jau jaunam prezidentam. Paldies, Kalniņa kungs. Mēs, protams, visi kopā ar interesi gaidīsim rezultātus un tad droši vien par tiem runāsim.