“Mūsu cilvēks" - Zviedrijā strādājošā žurnāliste Sandra Veinberga. (1)

- Latvijas juristi ir norādījuši, ka mūsu valstij ir pietiekošs juridisks pamats šo lielo kompensāciju nemaksāt. Dažas amatpersonas pat izteikušās, ka šie zviedri patiesībā ir krāpnieki, jo ar viņu kuģi nekādu nopietnu biznesu Rīgā nav bijis iespējams veikt. Kā šī lieta izskatās no Baltijas jūras otra krasta? - Man negribētos apbēdināt, bet šī lieta no Baltijas jūras otra krasta izskatās pavisam citādi. Godīgi sakot, kad toreiz jūs zvanījāt uz Stokholmu apmēram pirms gada un jautājāt par to kuģi, es, saprotams, sāku rakties no sākuma. Es zvanīju, meklēju šos īpašniekus, šī kuģa reģistrāciju, kas tā ir par firmu, kas tie ir par cilvēkiem. Es sāku no gala. Man nebija nekādu priekšzināšanu par to, ka viņi ir krāpnieki, ka viņi ir atvilkuši lūzni, ko Rīgā visi zināja. Tāpēc es biju ļoti pārsteigta. Es sagatavoju šo sižetu un redzēju iepriekšējo. Iepriekšējais bija tik kardināli pretējs manam stāstam, ka man pat bija bail stāstīt skatītājiem to, kā par to domā Zviedrijā. Zviedrijā ir pilnīgi cits viedoklis. - Vai tev ir izdevies noskaidrot, kas ir šie cilvēki, kas no Latvijas prasa šos 3 miljonus. Cik nopietns ir viņu bizness pašā Zviedrijā? - Vispirms jau pati sagrieztā kuģa lieta no zviedru puses izskatās pilnīgi citādāk. Kaut vai tas fakts, ka Latvija paņem svešu cilvēku mantu un iznīcina, ir drausmīgs notikums normāla zviedra izpratnē. Tas ir morāles jautājums. Ir diezgan grūti zviedriem paskaidrot, ka mums tā traucēja, ka mēs aizvilkām uz Liepāju un sazāģējām gabalos. Ja runājam par biznesu. Tie ir divi sirmi kungi. Sauksim viņus par pensionāriem, jo viņi patiešām ir priekšlaicīgi pensionējušies divi brāļi, kas izdomāja biznesu 90. gadu sākumā, nopirkt vienu vairs jūrā nederīgu kuģi, atvilkt to uz Rīgu un iekārtot tajā viesnīcu vai izmantot ofisu telpām. Es vēlreiz gribētu atkārtot, ka, vecu kuģi novietot pie pilsētas un izmantot to vai nu kā viesnīcu, vai kā vietu ofisiem, ir ļoti parasta Zviedrijas prakse. Divi pensionāri un viņu ideja par kuģi ir pilnīgi normāli izprotama zviedru praksē. Viņi tur neredz nekādu krāpniecību vai blēdību. Cits jautājums, ka es redzēju viņu dokumentus un patiešām viņiem ir dokumenti, atļauja šim kuģim būt izvietotam pie Ķīpsalas. Mēs redzējām rasējums. Tie ir Rīgas varasvīru parakstīti dokumenti, ka drīkst stāvēt pie Ķīpsalas. Un liekas neizprotami, kā tas tā var būt, ka cilvēkam ir visi dokumenti un viņš var šo biznesu, tad pēkšņi šis kuģis tiek arestēts, aizvilkts un sazāģēts gabalos. - Kad es pavasarī Stokholmā interesējos par šo kuģa lietu, mani pārsteidza, cik ļoti Zviedrijas oficiālās amatpersonas iesaistās šo kuģu īpašnieku aizstāvībā. Lai arī mēs filmējām vienu dienu un darba grafiks bija ļoti saspringts, tad ļoti augsta ranga zviedru amatpersona bija ar mieru ar mums tikties jau pēc darba laika beigām vienalga kurā Stokholmas vietā. Patiesībā viņš pat pameta savas ģimenes svinības, lai tiktos ar Latvijas televīziju un skaidrotu šo kuģa lietu. - Jā, man kā latviešu žurnālistei sākumā likās diezgan dīvaini, ka es varu momentāni nokļūt pie Zviedrijas Ārējās tirdzniecības ministra, lai uzzinātu jaunumus sagrieztā kuģa lietā. Bija jāpaiet samērā ilgam laikam, pirms es sapratu zviedru nostāju pret saviem pilsoņiem un uzņēmējiem. Zviedrijas valdība ir tāpēc, lai aizstāvētu savu uzņēmumu un pilsoņu intereses. Viņš ar to demonstrē, kā valdība aizstāv savas tautas, savu ražotāju intereses. Viņam ir šis pienākums uzlikts kā politiķim, un viņš to aktīvi arī veic. Es gribētu teikt, ka Zviedrijas valdība šī mazā uzņēmuma interesēs iestājās ļoti aktīvi. Varbūt mums latviešiem liekas – pārāk aktīvi. - Premjera Bērziņa preses sekretārs iebilda pret tavām publikācijām. Viņš izteica cerību, ka "SwemBalt" nav Sandrai Veinbergai piederošās sabiedrisko attiecību firmas klienti. - Tās ir pilnīgas muļķības. Tad, kad es izlasīju šo premjerministra preses sekretāra paziņojumu, es biju ļoti apmulsusi. Es kā Zviedrijā dzīvojoša žurnāliste centos izpētīt objektīvi situāciju no tās puses. Ja manu objektīvo pētījumu traktē kā ieinteresētību, tas ir ļoti pazemojoši. Es domāju, ka tas bija ļoti nepareizs slēdziens. Man nav nekāda sakara ar šo firmu. Es šos cilvēkus esmu ļoti reti redzējusi. Tie ir samērā trūcīgi pensionāri, kas ir aizņēmušies ļoti lielu summu no bankas, lai šo kuģi varētu izremontēt un lietot Rīgā kā viesnīcu. Saprotams, ka tā ir Zviedru "Nordbanken", kas tagad pieprasa no diviem pensionāriem aizdoto naudu. Tā ka šos 3 miljonus neiegūs šie vecie vīri un viņu advokāts. Tā būs banka, kas vēlas šo naudu atpakaļ. Tāpēc arī jāsaprot, ka šis process tiek dzīts uz priekšu. - Turpinot par Eiropas Savienību, šovakar "Panorāmā" dzirdējām Zviedrijas premjerministru, kas bažījās, ka citu tā saukto mazo valstu ietekme Eiropas Savienībā mazinās. Kā paši zviedri šobrīd jūtas ES? Ko pēc iestāšanās viņi ir ieguvuši, ko zaudējuši? - Jāsaka, ka zviedru tauta joprojām sadalās divās lielās grupās. Viena daļa ir skeptiski un otra daļa ir ļoti optimistiski noskaņota. Es gribētu teikt, ka jautājums par Eiropas Savienību nav pabeigts Zviedrijā. Ir arī balsis par izstāšanos. Zviedrijas parlamentā ir partija, kas ļoti aktīvi proponē šo izstāšanos no Eiropas Savienības. Varbūt ar to tavs jautājums izskaidro ieinteresētību ievilkt Baltiju Eiropas Savienībā. Jo vairāk mazo valstu būs Eiropas Savienības sastāvā, jo lielāks spēks. Tāpēc es domāju, ar to var izskaidrot, kāpēc Dienvideiropa nav tik labvēlīga Austrumeiropas jauno kandidātvalstu virzienā, bet Zviedrija ir. - Zviedrijas konservatīvais laikraksts "Svenska Dagblatt", nesen komentējot Eiropas Savienības kandidātvalstu izvietojumu rindā uz Eiropas Savienību, Latviju ievietoja tikai 10. vietā, aiz Igaunijas un Lietuvas. Kādēļ viņi par mums domā tik slikti? - Tas ir tāds interesants fenomens. Briseles informācija un Skandināvija. Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā valda atklātības princips. Politiķi ir ļoti atklāti pret žurnālistiem. Skandināvu žurnālisti vai izspiest no Briseles deputātiem daudz plašāku informāciju, nekā reizēm var saņemt Briseles koridoros. Šo informāciju "Svenska Dagblatt" saņem no saviem deputātiem. Tas ir Alfs Gustavsons, kas šo informāciju parasti dod avīzei. Tā parasti ir pārbaudīta informācija un reizēm pat konfidenciāla. - Uz Latvijas masu medijiem tu skaties diezgan kritiski. Piemēram, par Latvijas radio un televīziju tu esi rakstījusi, ka situācija šajos medijos ir drausmīga. - Tas vārds skan briesmīgi, bet ar to es nedomāju savus cienījamos kolēģus. Es gribētu teikt, ka mediju organizācijas sistēma Latvijā ir drausmīga. - Kas tieši? - Pirmām kārtām, Latvija ir Eiropā. Latvijas mediju sistēmu politiķi veido pēc Eiropas modeļa, pēc BBC modeļa. Tur ir divu veida ētera mediji. Ir sabiedriskā televīzija, sabiedriskais radio un privātais radio un televīzija. Sabiedriskais radio un televīzija Latvijā tiek nenormāli pārvaldīts. To vada politiskās partijas. Radio un televīzijas padome, kuras locekļi ir politiķi. Normāli politiķi ir jāatdala no sabiedriskās televīzijas un radio pārvaldes. Televīzijai ir jābūt neatkarīgai, sabiedriskajam radio ir jābūt neatkarīgam. Tā pārvaldē var iesaistīties tikai sabiedrība. - Kā tas notiek Zviedrijā? - Zviedrijā sabiedriskā televīzija ir akciju sabiedrība, kuras valdē valsts sabiedrisko organizāciju reprezentanti. Šinī gadījumā pensionāru padome, studentu padome, skolotāju pārstāvji, arodbiedrību pārstāvji. - Un tas darbojas? Zviedrijas televīzija ir neatkarīga? - Nekas nav absolūts. Bet es gribētu teikt, ka 90% jā. - Latvijas žurnālisti neizprot savu misiju. Vai arī tie ir tavi vārdi? - Jā. Viņi ir pārāk gļēvi un mīksti. Viņi nav pietiekoši agresīvi pret politisko un ekonomisko eliti. Normālā demokrātiskā valstī ir tāds funkcionēšanas princips. Iedomājies volejbola laukumu, vienā pusē tīklam spēlē žurnālisti, bet otrā pusē – politiskā un ekonomiskā elite. Tauta sēž tribīnēs un skatās šo kauju. Abām komandām ir jābūt vienlīdz spēcīgām, jo citādāk būs spēle vienos vārtos. Pie pašreizējās mediju organizācijas spēle ir vienos vārtos. - Vēl es gribētu vaicāt par to diskusiju, kas pagājušonedēļ iesākās Latvijā par prezidentes iniciatīvu atcelt Vēlēšanu likumā prasību, ka deputātu kandidātiem ir jāzina valsts valoda. Kāda ir situācija Zviedrijā? Ja es esmu Zviedrijas pilsonis, kurš zviedru valodā labi ja var pateikt labdien, vai es varu tikt ievēlēts Zviedrijas parlamentā, Zviedrijas pašvaldībā? - Tavs jautājums ir tipiski latvisks. Latvijā daudziem cilvēkiem liekas, ka visu nosaka likumi. Nevar visās jomās uzrakstīt likumus. Nav tāda likuma, ka nedrīkst iet pa ielu un sist nākošam cilvēkam ar somu pa krūtīm. Ir tāds likums? Nav. Tāpat arī šajā gadījumā. Es nezinu nevienu gadījumu Zviedrijas parlamentā, ka deputāts neprastu zviedru valodu. Viņš taču vienkārši nevar piedalīties parlamenta darbā. Es pieņemu, ka varbūt teorētiski Zviedrijā nav tādu noteikumu, ka jāprot tas un tas. - Bet vienkārši nevar ievēlēt cilvēku, kurš neprot valodu. - Tas praktiski nav iespējams. Kā tad viņš sarunāsies ar saviem vēlētājiem? Es esmu redzējusi parlamenta deputātus kurdus, bet viņi runā perfektāk zviedriski nekā es. Principā arī šim deputātam, kas nemācētu zviedru valodu, būtu vispār problemātiski saprast Zviedrijas Konstitūciju, lai vispār pretendētu uz tādu amatu. Nevajag vienmēr vainot likumus. Vajag arī spogulī skatīties. Arī šiem cilvēkiem, kas pretendē uz augstiem amatiem. - No šīs nedēļas tu sevi vari saukt par rakstnieci. Šonedēļ klajā nākusi tava 600 lappušu biezā grāmata "Ielocītās lapas". Pirms izdošanas teici, ka tajā ir vairākas kontraversiālas lietas. Ar šo darbu es izaicinu vēsturniekus. - Jā. Tā es domāju. - Ar ko tieši izaicini viņus? - Vispirms es gribētu teikt, ka šo grāmatu es uzrakstīju tāpēc, ka Latvija man ir ļoti svarīga. Tas, ka es nedzīvoju regulāri Latvijā, nenozīmē, ka mani tas neinteresē. Man ir svarīgi, kas Latvijā notika, notiek un notiks. Es savā ikdienā kā žurnāliste Zviedrijā ļoti daudz stāstu par Latviju. Es konstatēju, ka tad, kad runāju kā žurnāliste, zviedri saka: "Statistika." Kad es runāju zinātniski, viņi saka: "Garlaicīgi." Un tad es sapratu, ka ir vajadzīga mākslinieciska forma. Tāpēc es uzrakstīju par Latviju un latviešiem šo slavas dziesmu 600 lapu apjomā. - Kas tieši ir grāmatā? - Grāmatā ir Latvijas vēsture. Es esmu klausījusies no saviem vecākiem, no draugiem par to, kāda Latvija bija pirms Otrā pasaules kara. Es domāju, ka tā bija progresīva un plaukstoša valsts. Šī grāmata ir par to, kas notiek ar šo valsti, šiem cilvēkiem, okupācijām. Bet es domāju, ka viņa ir cerīga un optimistiska. Sākumā es gribēju rakstīt zviedriski, bet tad es izdomāju - lai celtu latviešu pašapziņu, ir jāuzraksta vispirms latviešu valodā.