Sestdienas vēlēšanas iezīmē lūzumu Latvijas politiskajā kultūrā. Jau tagad ir skaidrs, ka nākamajā valdība pirmo reizi kopš 1998.gada nebūs nevienas oligarha kabatas partijas.
Zatlers pārvērš Lembergu lūzerī
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas, protams, nenozīmē, ka Latvija brīnumainā kārtā kļūs par vienīgo valsti pasaulē, kurā nauda nespēlē nekādu lomu politikā. Tomēr oligarhu krahs un līdz šim par tiesiskumu balsojušo partiju iegūtais vairākums Saeimā nozīmē, ka turpmāk partijas būs spiestas meklēt lielāku kontaktu ar tautu. Politika vairs negrozīsies tikai ap dažu pārlieku ietekmīgu cilvēku interesēm un untumiem, un tas radīs lielāku iespēju (pasvītroju - iespēju) vēlētājiem ietekmēt savu pārstāvju rīcību un balsojumus.
Jau pagājušā gada vēlēšanas skaidri iezīmēja Šķēles un Šlesera politisko norietu, un šā septembra ārkārtas vēlēšanas vienkārši pasteidzināja svītras pavilkšanu zem viņu politiskajām “speciālajām operācijām”, sauktām arī par partijām. Tautas partija tiek likvidēta, un rets bija tas, kuru pārsteidza Šlesera raķetes nespēja sestdien uzlidot pat līdz 2,5% vēlētāju atbalstam.
Mazākumā pat Ventspilī
Tomēr ZZS un Lemberga sabrukums vēl gandrīz līdz pēdējai nedēļai nebija prognozējams. Augustā un septembrī milzīga nauda tika iegrūsta TV un radio reklāmās, un līdz pēdējam partijas tēla radītāji ticēja, ka smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Ventspils mērs vienmēr atradīs ceļu uz latviešu vēlētāja sirdi. Rīgā Preses nama virsotnē vārdi “premjers Lembergs” tika iešifrēti lielos ZZS plakātos, bet divas dienas pirms vēlēšanām reklāma, kas aizņēma visu Neatkarīgās Rīta Avīzes pirmo lapu, lasītājiem atgādināja, ka, balsodami par ZZS, viņi balso arī par Aivaru Lembergu kā Ministru prezidentu. Vēl dažas dienas pirms vēlēšanām komentētāji bažījās, ka ZZS ar solīto pensiju indeksāciju izdosies nopirkt lētticīgu pensionāru balsis.
Taču izrādījās, ka, atbildot uz jautājumu - vai jūs esat par vai pret oligarhu varu Latvijā? -, vēlētājs tomēr nav tik nasks atbalstīt demokrātijas privatizētājus. Arī vecākā paaudze izrādījās gudrāka par lētu indeksācijas solījumu bārstītājiem. ZZS piedzīvoja milzīgu atbalsta kritumu - par to nobalsoja par 42% mazāk cilvēku nekā pagājušā gada oktobrī. Tās vēlētāju skaits nozīmīgi samazinājās pat Ventspilī, kur pērn oktobrī par ZZS nobalsoja 46%, bet sestdien tikai 31%. Te nu bija “laimīgo ventspilnieku” pateicība ilggadējam mēram par pilsētas, tā teikt, sakārtošanu, kura tika neatlaidīgi reklamēta TV reklāmas rullīšos.
Vēl jūnijā Lembergs teica, ka grasās kandidēt tajā vēlēšanu apgabalā, kurā startēs Zatlers, lai vēlētājiem būtu iespēja starp viņiem izvēlēties. Beigās, kā vienmēr, Lembergs nobijās un atkal palika kā virtuāls kandidāts. Taču viņa zaudējums Zatleram ir gluži reāls. Pirmo reizi deviņos gados ZZS atradīsies opozīcijā un zaudēs visus labumus, kas saistīti ar Zemkopības, Labklājības, Izglītības un Vides ministrijām, kur visu šo laiku saimniekots.
Paļaušanās uz Lemberga spējām piesaistīt aizvien lielāku vēlētāju skaitu ir izrādījusies sāpīga kļūda. Savienības priekšsēdētājs Raimonds Vējonis jau pirms vēlēšanām teica, ka biedru vidū krīt atbalsts Lembergam, un dzird runas par domstarpībām starp organizācijas abiem “Z” - zaļajiem un zemniekiem. Abi ir iestiguši līdz asij dubļos, un tālākā virzība uz priekšu būs stipri apgrūtināta.
Neviennozīmīgā uzvara
Ja ZZS fiasko ir nepārprotams, pārējo partiju rezultāti nav tik viennozīmīgi. Saskaņas centrs, kas ieguva vislielāko balsu skaitu un līdz ar to formāli skaitās šo vēlēšanu uzvarētājs, tomēr nav līdz ar to nokļuvis situācijas noteicēja lomā. Tā vēlme iekļūt nākamajā valdībā ir tik spēcīga, ka ministru prezidenta amata kandidāts Ušakovs tagad pēkšņi ir gatavs atzīt okupāciju, bet Saeimas prezidija loceklis Andrejs Klementjevs skaidro, ka priekšvēlēšanu karievīgi sociāldemokrātiskie lozungi nebūt nav jāsaprot burtiski. Pensiju indeksācija, tāpat kā komunisma iestāšanās, var tikt atlikta uz tālāku nākotni, un partija ir gatava piekrist gan deficītam zem 3%, gan eiro ieviešanai, gan jebkam citam, lai tikai varētu iekļūt koalīcijā. Izrādās, ka uz visiem autobusiem izlīmētajām priekšvēlēšanu “Stop!” zīmēm faktiski vari izbraukt cauri neapstājoties. Gan jau ar ceļu policistiem visu varēs sarunāt.
Vai SC vēlētājs arī nākotnē būs tik lielā mērā krieviski runājošo mediju nozombēts, ka pieņems šādas krasas partijas līnijas izmaiņas bez protestiem, nav skaidrs. Katrā gadījumā lielam apmierinājumam par šīs dārgās vēlēšanu kampaņas rezultātiem nevajadzētu būt, jo par spīti iztērētajai naudai krievu partijas (SC un PCTVL) šajās vēlēšanās absolūtos skaitļos saņēma tikai par 1 600 balsīm vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās. SC atbalstītāju skaita procentuālais pieaugums ir mazākās kopējās līdzdalības rezultāts, un, ja pieņemam, ka lielais neizlēmušo latviešu balsotāju skaits ietekmēja viņu līdzdalību vēlēšanās vairāk nekā krievu vēlētājus, tad sanāk, ka atbaslts SC faktiski nav pieaudzis.
Reformas Zatleram?
Zatlera Reformu partija gan var būt gandarīta. Tikai divus mēnešus vecas partijas spēja iegūt vēlēšanās otro lielāko balsu skaitu un kļūt par noteicošo spēlētāju nākamās valdības veidošanā ir nozīmīgs panākums.
Tiesa, iegūtais vēlētāju atbalsts ir mazāks nekā citām jaundibinātām partijām, kuras iejāja Saeimā uz balta zirga ar solījumu būtiski uzlabot politisko sistēmu. 5. Saeimā Latvijas ceļš uzvarēja vēlēšanās ar 32,4%, 8. Saeimas vēlēšanās Jaunais laiks panāca labāko rezultātu ar 23.9%. ZRP ieguva 20,8%, un socioloģiskās aptaujās norādīja, ka tās atbalstam bija tendence laika gaitā samazināties. Latvijas partiju sistēma kļūst stabilāka, un jaunpienācējiem ir aizvien grūtāk tajā ielauzties, ko apstiprina arī fakts, ka šajās vēlēšanās pirmo reizi visas Saeimā neiekļuvušās partijas kopā ieguva mazāk nekā 5% no vēlētāju balsīm.
Tagad ZRP stāv priekšā vissmagākā izvēle - vai censties veidot koalīciju ar Saskaņas Centru vai ar Nacionālo apvienību. Dažas pazīmes liek domāt, ka partijas vadība sliecas uz kreiso pusi, un SC publiski raida pretī pozitīvus signālus.
Te sevišķa uzmanība jāpievērš ZRP iecerei mainīt Satversmi un ieviest tautas vēlētu prezidentu. Partijai tas ir tik svarīgi, ka savā pēdējā paziņojumā pirms vēlēšanām, kas tika publicēts kā reklāma dažādos interneta portālos, Zatlers ļāva saprast, ka prezidenta vēlēšanas kārtības maiņa ir viņa iecerēto reformu galvenais mērķis, un noslēdza reklāmas tekstu ar paziņojumu: “Kad būsim īstenojuši šo reformu, esmu gatavs būt Latvijas vēsturē pirmais tautas vēlēta prezidenta kandidāts.”
Lai parlaments varētu mainīt Satversmi, ir nepieciešamas 67 deputātu balsis, un tieši tādā kontekstā jāsaprot svētdien Latvijas radio SC pārstāvja Andreja Klementjeva vairākkārt teiktais, ka viņa partija atbalsta koalīciju, kurā apvienojas divas trešdaļas deputātu.
Vai šis jautājums noteiks, ar ko ZRP izvēlēsies veidot koalīciju? Un vai tādā gadījumā partijas nosaukums nebūs jāpārveido uz “Zatleram Domāto Reformu partija”? To redzēsim koalīcijas veidošanas sarunu gaitā.
Vienotībai jāgaida
Tikmēr Vienotībai atkritiens no 31,2% līdz 18,8% ir sāpīgs, un apmierinājums par “tiesiskuma koalīcijas” uzvaru dažam labam varētu šķist visai sājš. Tomēr jādomā, ka varēja būt arī sliktāk. Rezultāts ir labāks nekā 9.Saeimas vēlēšanās Jaunā laika iegūtie 16,4%, kas norāda, ka partijai izveidojies savs relatīvi stabils vēlētāju kodols. Turklāt iekļūšana nākamajā valdībā tai ir teju garantēta. Tomēr tās veidošana Vienotībai var radīt nopietnus izaicinājumus. Vieglāk būtu, ja ZRP izlemtu iet kopā ar Nacionālo apvienību. Tas arī radītu dabisku iespēju Dombrovskim turpināt darbu Ministru prezidenta amatā. Ja Zatlers tomēr nolemtu iet kopā ar SC, Vienotībai varētu rasties grūtības gan pieņemt lēmumu iesaistīties šādā veidojumā, gan vienoties par Ministru prezidenta kandidātu, gan izskaidrot šādu soli saviem vēlētājiem.
Nacionāļi varētu nogaidīt
Visu Latvijai!/TB/LNNK apmierinājums ar vēlēšanu rezultātiem noteikti ir tīrs un nedalīts. Pieaudzējuši savu vēlētāju skaitu no 74 līdz 126 tūkstošiem, vietu skaitu parlamentā no 8 līdz 14, un apsteiguši ZZS, Dzintars un Co. var tagad mierīgi apsvērt, kāda taktika viņiem ir visizdevīgākā, lai turpinātu vairot atbalstu.
Pat ja viņiem piedāvā iekļauties koalīcijā kopā ar ZRP un Vienotību, vēsais politiskais aprēķins viņiem varētu likt domāt, ka partijai labāk tomēr būtu palikt ārpus valdības. Tad nebūtu jāuzņemas atbildība par 2012.gada budžetu, jāriskē ielikt nepieredzējušus cilvēkus ministru amatos, bet varētu plūkt opozīcijā sēdošu kritiķu laurus un skatīties, kā ar SC sajūgtā ZRP un Vienotība zaudē nacionāli noskaņoto vēlētāju atbalstu. Vai šāda taktika būtu labāka ne tikai partijai, bet arī valstij? Ja Nacionālā apvienība būs aizgājušajos Saeimā pavadītajos mēnešos paspējusi kļūt pietiekami ciniska, tā sev šo jautājumu pat neuzdos.
Raksta sākumā jau minēju, ka jaunā politiskā situācija rada jaunas iespējas vēlētājiem ietekmēt partiju rīcību. Zatlers ir pat teicis, ka ir gatavs ieklausīties savos vēlētājos, lai labāk saprastu, ar ko vajadzētu veidot koalīciju. Tāpēc jāatceras, ka pilsoņu politiskā iesaiste nebeidzas brīdī, kad aploksne ir iemesta vēlēšanu urnā. Ja jums rūp, kāda koalīcija tiks izveidota nākamajā Saeimā, dariet savu viedokli zināmu saviem ievēlētajiem pārstāvjiem.