GLSDB bumbas nav bijušas efektīvas, taču Pentagons to zinājis jau pirms ieroča nodošanas Ukrainai (17)

Kaut arī bija paredzēts, ka GLSDB ļaus Ukrainas armijai uzbrukt mērķiem 150 kilometru attālumā, to faktiskā izmantošana kaujas laukā ir izrādījusies mazefektīva. Satelītnavigācijas signāla slāpēšanas apstākļos bumbas ir neprecīzas. Tas nenozīmē, ka munīcija vispār nekam netrāpa, bet novirze no mērķa kļūst lielāka un vairs netiek mērīta 1–3 metros, bet gan 30–50 metros.

“Šādai situācijai patiesībā vajadzētu pēc iespējas vairāk ieinteresēt Pentagonu, nevis novest tikai pie atzīšanās, ka GLSDB nedarbojas tā, kā vajadzētu. Jo, lai gan GLSDB nav pieņemtas ekspluatācijā ASV, tas ir hibrīds, kura pamatā ir raķešu dzinējs no M26, kas paredzēts HIMARS, un GBU-39/B maza diametra bumba, ko izmanto ASV gaisa spēki. Problēma ir tā, ka šī bumba kopumā sver tikai 93 kg, no kuriem 36 kg ir kaujas galviņa (GBU-39/B SDB I versijai). Tātad mēs pat nerunājam par FAB-100 analogu, bet gan par FAB-50 analogu. Un tā patiešām var būt efektīva munīcija, taču tad, ja tā trāpa mērķī ar standarta precizitāti 1–3 metri,” norāda eksperti.

Šo precizitāti nodrošina satelītnavigācija un inerciālā navigācija, un ir arī SDB I versija ar pusaktīvu lāzera vadību LSDB. Tomēr, kad attālums sasniedz 150 kilometrus, iespēja izgaismot mērķi ar lāzeru kļūst problemātiska. Tajā pašā laikā Pentagons acīmredzot nav īpaši noraizējies, ka tas varētu kaut kādā veidā ietekmēt SDB aviācijas kaujas pielietojumu.

Pēc ekspertu domām, valstis cer, ka taktika un doktrīna kompensēs šo trūkumu. Konkrēti, doktrīna paredz, ka ASV militārajiem spēkiem ir jāpanāk izšķiroši pilnīgs pārsvars gaisā. Pēc tam par aviācijas uzdevumu kļūst metodiska ienaidnieka bombardēšana, kas jau ir taktika, kad galvenais mērķis ir radio elektroniskās slāpēšanas REB kompleksi.

“Turklāt ASV apzinās, ka satelītu navigācija vien nevar būt vienīgais risinājums. To lieliski ilustrē arī Boeing GBU-39/B un Raytheon GBU-53/B, kas abas ir maza diametra bumbas, bet apzīmētas kā SDB I un SDB II. Otrajai versijai ir līdzīgs 93 kilogramu svars un ne daudz lielāka 48 kilogramu kaujas galviņa, kā arī līdzīgs asuma diapazons no lidmašīnas līdz pat 110 km attālumam. Un galvenā atšķirība starp tām ir tā, ka GBU-53/B ir uzreiz četras augstas precizitātes vadāmības sistēmas: aktīvā radiolokatora galviņa, termovizora un pusaktīvā lāzera sistēma. Savukārt inerciālo ar satelītu izmanto tikai kā navigācijas līdzekli daļā lidojuma. Un to sāka izstrādāt 2006. gadā, tikai 4 gadus vēlāk nekā SDB I," skaidro “Defence Express”.

Tādējādi GBU-53/B SDB II vispār nerūp satelītnavigācijas klātbūtne, jo mērķa zonā tas lido uz inerciālo sistēmu. Arī dūmu un aerosola “aizkari” nedarbosies, jo tam ir aktīva radara galva, kas spēj atšķirt sauszemes mērķus. Tā ir primārā sistēma, savukārt termovizija un pusaktīvais lāzers ir palīgierīces.

Pentagons izvēlējās Raytheon GBU-53/B ar nosaukumu StormBreaker, un 2015. gadā tika uzsākta tā ierobežota ražošana un piegāde ASV gaisa spēkiem. Tajā pašā laikā GBU-39/B no Boeing tika piegādātas kopš 2006. gada, un to jau sauca par pagaidu risinājumu, līdz 2012. gadā parādījās GBU-53.