Satraucoša tendence par meiteņu alkoholismu

Pasaulē cīņa pret dzeršanu sekmējas tikai islama valstīs, un arī ne visās.

Valdības ikvienā valstī, kas ražo un eksportē alkoholu (franči – vīnu un konjaku, īri un skoti – viskiju, vācieši – alu un vīnu, krievi – šņabi, meksikāņi – tekilu, amerikāņi – burbonu utt.), atceras par eksporta ienākumiem, pirms sāk cīņu pret alkoholismu. Tā nu lielās Eiropas valstis sekmīgi bloķē vai vismaz mīkstina ikvienu Pasaules Veselības organizācijas aktivitāti cīņā pret alkoholu.

Valstis bloķē aktivitāti cīņā pret alkoholu.

Ar nelielām vīna ražotāju subsīdijām pasaules zinātnes un parazinātnes žurnālus un informācijas kanālus pārpludina raksti, kas pierāda – dzert vīnu pa vienai glāzei dienā ir veselīgi. Savukārt alus ražotāji ķīmiskajās analīzēs sadalījuši savu produktu, atraduši tajā vajadzīgās minerālvielas, B grupas vitamīnus un antioksidantus, cenšas šos atklājumus publicēt tekstos, kur alus gandrīz vai atzīts par zālēm.

Katrā ziņā cīņa pret alkoholu, gluži tāpat kā veselības sociālo priekšnoteikumu koncepcija uz zemeslodes, ir tiktāl banalizēta, ka kooptēta vai reducēta tikai un vienīgi uz ļaunprātīgajiem alkoholiķiem un smēķētājiem, atkarības slimniekiem un pārrobežu kontrabandu. Tie ir būtiski un nozīmīgi faktori, bet aiz šiem simptomiem atrodas sociāla konstrukcija, kas ir balstīta uz globalizētu hegemonisku kultūru, kuras galamērķis ir veiksmīga alkohola komercija.

Cīņai pret alkoholu stingri rāmji

Patiesībā cīņa pret alkohola pārmērīgu lietošanu Latvijā ir ielikta ļoti stingros rāmjos, jo nav īsti jēgas cīnīties pret alkohola reklāmu (ja pasaules lielākos sporta pasākumus sponsorē alkohola firmas), legālajiem ražotājiem (jo lielāko ļaunumu cilvēka veselībai nodara nelegālajā tirdzniecībā plaši atrodamie alkohola surogāti) vai alkohola kultu (ja pasaules literatūras un kino klasika nereti balstās uz fascinējošu iedzeršanas procesu).

Ik dienas slimnīcā nonāk vairāki alkohola surogātu upuri.

Un tomēr – Latvijā no alkohola surogātu lietošanas ik dienas slimnīcās reanimācijas vai intensīvās terapijas nodaļās ar saindēšanos nonāk vidēji pieci pacienti ļoti smagā stāvoklī, kuru ārstēšana maksā vairākus tūkstošus latu dienā. No šiem vismaz 150 gadā nomirst.

Ik gadu vairāki tūkstoši ārstējas ar dažāda smaguma aknu slimībām un arī rezultātā nomirst lēnā, mokpilnā nāvē. Tad, kad varam lieliem burtiem avīzē rakstīt – no alkohola surogātu lietošanas nomira trīs jauni cilvēki (kā nesen Jelgavā), tad cilvēki aizdomājas. Pēc Līvānu notikumiem pirms dažiem gadiem (nomira vairāki desmiti alkohola surogātu lietotāju) nelegālā alkohola patēriņš uz laiku samazinājās. Secinājums:

nelegāli ražotā alkohola lietošana katru gadu paņem daudzas dzīvības

un tērē miljoniem latu Latvijas nodokļu maksātāju naudas ārstniecībai. Tātad pirmais un galvenais uzdevums tomēr būtu cīnīties ar „točkām” vai tiem, kas šīm pagrīdes ražotnēm piegādā alkoholu.

Katrā Latvijas pilsētā vai ciemā ir „točka”, katrā pilsētā vai ciemā ir policists, kas labi zina šīs „točkas” atrašanās vietu. Ja Iekšlietu ministrijai nav politiskas gribas pret šo ļaunumu cīnīties, šis stāvoklis ir apdraudējums Latvijas tiesiskumam (šķiet, ka Rihards Kozlovskis vēlas mainīt šo situāciju).

Piemērs par balzamu

Piemērs nelegālajai alkohola ražošanai. No „Latvijas balzama” nevar izplūst ne piliens melnā balzama, kas nav iepildīts krūkā un aplīmēts ar akcīzes marku. Visur tirgo „no rūpnīcas darbinieku iznesto alkoholu”. Šis melnais balzams plastmasas pudelēs ir tikai un vienīgi „krutka” ar skaidru rezultātu – nāvi vai aknu slimību. Jautājums – ja ir zināms, ka „Latvijas balzams” Rīgas melno balzamu pilda tikai jaunās pudelēs, kāpēc taras punktos tiek pieņemtas vecās? Atbilde: no šīm vecajām kafejnīcās un krogos tiek liets nelegāli ražotais „krutkas balzams”.

Meitenes nodzeras daudz biežāk

Latvijas lielākā problēma ir bērnu un jauniešu alkoholisms.

Katru dienu narkoloģijas nodaļās tiek nogādāti padsmitgadnieki ar alkohola psihozēm. Šobrīd visvairāk– ar „alus psihozēm”. Jaunieši un skolēni Latvijā visbiežāk nodzeras no plastmasas pudelēs tirgota alus (2 litru pudele 7% alkohola šķīduma maksā 80–99 santīmus, kas atbilstu degvīna pudelei par 1,14 latiem). Būtiski, ka mūsdienās daudz vairāk nekā agrāk no alkoholisma cieš meitenes.

Jautājums – kā bērni un jaunieši nonāk pie alkohola pudeles? Alkoholiskos dzērienus viņi saņem no pieaugušajiem – tos nopērk pieaugušie („labsirdīgais starpnieks”), tos pārdod pieaugušie (veikala pārdevēji) vai tos nelegāli tirgo pieaugušie kā kontrabandas preces un iesaista jauniešus kontrabandas tīklos. Policija pēdējos divos gados ir sastādījusi tikai vienu protokolu par alkohola tirdzniecību nepilngadīgajiem. Vai nu mēs sāksim nopietni vērsties pret neliešiem, kas palīdz nodzirdīt Latvijas jaunatni, vai mums vienkārši nebūs Latvijas nākotnes.

Trešais būtiskais jautājums ir „nakts veikali – kafejnīcas”. Veikals Lapu ielā – slavens ar to, ka visu nakti tur rindā stāv alkohola kārotāji (t.sk. bērni) un iegādājas atvērtu pudeli „lietošanai turpat uz vietas – kafejnīcā”, bet tūlīt ar visu pudeli pazūd tumsā.

Un vēl būtiska problēma – nelegālais kontrabandas alkohola tirgus, kas plūst pāri Baltkrievijas un Krievijas robežām. Atbilstoši Alkohola ražotāju un tirgotāju apvienības aplēsēm 2009. gadā šāds nelegālais alkohols veidoja 35% no alkohola tirgus.

Tāds ir ieskats alkohola problēmās Latvijā, sagaidot jauno, 2012. gadu.