Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem politiķiem. Viņam ir daudz dažādu ideju par nozares reformām, taču ne visas guvušas sabiedrības atbalstu. Intervijā portālam TVNET Ķīlis pauž viedokli, ka skolās būtu jāmaina mācību stundu garums, jāsamazina skolēnu slodze, kā arī jāveicina skolotāju radošums. Taču mācību gada pagarināšana patlaban neesot aktuālākais jautājums.
Ja jums būtu jānosauc tikai viens vienīgs darbs, ko savas ministrēšanas laikā noteikti vēlētos izdarīt, kas tas būtu?
Tikai vienu vienīgo?
Jā, kas būtu galvenais?
(Ilgi klusumā domā.)
Pajautāšu citādi – par ko jums visvairāk sāp sirds šai jomā, ko noteikti gribētu izmainīt?
Tas nav tik vienkārši tādēļ, ka katram ir savs jautājums. Jūs prasāt nenormālu prioritizāciju.
Iedomājieties – ir jautājums par skolām bērniem ar speciālajām vajadzībām. Tas vispār neparādās nekādās sarunās par izglītību, bet tas ir ļoti nozīmīgs. Mēs runājam par aptuveni 10 tūkstošiem bērnu. Viņi nevar iet demonstrācijās kā studenti, pīārot un prasīt bezmaksas izglītību. Viņi ir ratiņkrēslos, ar garīgo atpalicību, akli, kurli.
Man būtu ļoti svarīgi to uzlikt uz tādām sliedēm, lai notiktu lielāka iekļaušana mācību procesā, lai ar viņiem strādātu ar 21.gadsimta metodēm. Viņiem ir vajadzīgi balss sintezatori un visādi palīgi. Tas būtu ļoti labs darbs, bet to nepamanītu.
Kā varu salīdzinot šo jomu ar to, ka būtiski, lai visiem Latvijas bērniem no pusotra gada vecuma ir par brīvu pieejama kvalitatīva aprūpe. Tā pat nav tikai Izglītības ministrijas pārziņā, bet arī tas man ir ļoti svarīgi. Tāpat
man ļoti svarīgi, lai skolās bērni nepārstrādātos.
Jūs man noprasījāt vienu lietu... Saprotu, ka visa pamatā ir jaudīgs, kompetents, lai cik tas būtu nepopulāri, civildienesta darbs. Tas visu organizē un plāno. Vajadzīga dinamiska, atvērta, mūsdienīga 21.gadsimta Izglītības un zinātnes ministrija. Tas būtu kaut kas patīkams, ko es atstātu. Iespējams, tā būtu ne šajās, bet citās telpās. Tie cilvēki un tā struktūra varēs risināt daudz jautājumu – to, kas tagad ir iestidzis, nerisinājies.
Ne jau manas atnākšanas dēļ bērni ar speciālajām vajadzībām bijis margināls jautājums. Margināls tas bijis gadu desmitiem.
Kāpēc neesat par to runājis?
Es? Esmu runājis.
Nekur nav īpaši dzirdēts.
Žurnālisti raksta par augstākās izglītības finansēšanu vai, es atvainojos, fucking mācību gada pagarināšanu. Tas vispār ir sekundārs jautājums! Finansēšana varbūt nav, bet mācību gads vispār ir [nekas]. Tā ir kā versija, bet par to cepas.
Esmu runājis intervijās [par bērniem ar speciālajām vajadzībām], bet atlasīt informāciju ir žurnālistu darbs. Žurnālisti koncentrējas uz ierobežotu skaitu tēmu, turklāt dažas no tām, piemēram, mācību gads vispār nav... (Ar žestiem rāda, ka tas nav svarīgi.)
Jums tas šķiet nenozīmīgi?
Mācību gada garums?
Jā.
Man svarīgāka liekas mācību darba organizācija, piemēram, kā izkārtota darba diena, kādus priekšmetus mācās, cik daudz katram priekšmetam velta laiku, kā tos savieto, kādas ir dažādošanas iespējas mācību programmā.
Pat stundu garums, iespējams, ir svarīgāks nekā mācību gada ilgums.
Esat izteicies, ka mācību stundas garums varētu mainīties. Kā?
Stunda ir stunda.
Cik saprotu, pēc jūsu domām, mācību stundai vajadzētu būt 60 minūtes ilgai, ja?
Jā, tas būtu pareizi un, iespējams, mācības varētu nākt zināmos blokos – nebūtu ļoti lielā dažādība, sadrumstalotība, piemēram, pēc matemātikas ir franču valoda.
Tad pēc franču valodas sekotu angļu valoda, tad latviešu valoda un tamlīdzīgi, ja?
Jā. Protams, tas saistīts ar skolotāju atalgojumu sistēmu. Tā ir piesieta noteiktam stundu skaitam. Tas nozīmē, ka skolotājiem, kuriem pamatlikme ir zema, ir daudz jāmāca, lai viņi kaut cik nopelnītu. Nebūtu pareizi, ja pēc izmaiņām skolotāji saņemtu mazāk. Šis jautājums aiz sevis velk to, kā novērtēt skolotāju darbu. Tad jārunā par proporciju starp darbu skolā, mājas darbu labošanu, darbu ar vecākiem un bērniem un visādām citādām lietām. Tas ir komplekss.
Tas mācību gada ilgums ir vienkārši phe (nicīgi nosprauslā un atmet ar roku, demonstrēdams, ka tas nav svarīgs jautājums.)
Neaizmirsīsim, ka Latvijā jau ir zināma daļa jauniešu, kuri jau tagad mācās līdz Jāņiem. Profesionālās izglītības iestādēs tas ir normāli.
Vienreiz pat uzrunāju jauniešus un jokojot teicu, ka esmu tas briesmīgais, kurš grib mācību gadu pagarināt. Jaunieši teica, ka viņiem vienalga, jo viņi jau tāpat tā mācās: «Neuztraucieties.» Līdz ar to tas nav jautājums, par ko jāuztraucas. Jāuztraucas par to, ka
no pirmās līdz trešajai klasei bērniņi strādā vairāk nekā pieaugušie.
Kā to mazināt?
Mēģinu jums pateikt vēlreiz. Tātad tagad ir skolotāju atalgojumu sistēma, kas pielāgota daudzām stundām. Tas nozīmē, ka sistēma neizbēgami liek skolotājiem mācīt daudz.
Nākamais ir tas, ka Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums, paraugprogrammas, gaidas un pārbaudes ir vērstas uz salīdzinoši detalizētu instrukciju izpildi. Kādreiz tas no skolotāju puses tika uztverts, tagad faktiski tā vairs nav.
Tur ir arī tas, ka skolotāji var mācīt tikai noteiktus priekšmetus, ja viņiem nav nav kvalifikācijas. Savilktas robežas, kas jāņem nost. Jāatļauj lielāka brīvība dažādot un jāpārmaina apmaksas sistēma skolotājiem. Jāveicina viņu lielāks radošums un mazāka nepieciešamība sadalīti strādāt. Tas būtu no organizācijas puses.
Otra nopietna saruna ir ar vecākiem. Jāpanāk vienošanās un jāpiedāvā tā visai sabiedrībai, kas tad īsti ir labas izglītības pamatlietas, kas mums visiem jāzina.
Neaizmirsīsim, ka bērni un jaunieši mācās salīdzinoši daudz dažādu priekšmetu. Turklāt nāk piedāvājumi, ka vajadzētu mācīt vēl dažādas lietas, piemēram, veselības mācību un drošības prasmes, un finanšu prasmes. Mēs nevaram to stiept bezgalīgi! Tāpēc ir
jābūt sarunai, kas ir minimālais kodols, kas visiem jāzina,
un kur parādās variācijas.
Kā jums liekas par veselības mācību? Vai tai būtu jābūt kodolā?
Esmu ar Circenes kundzi [veselības ministri Ingrīdu Circeni] par to runājis un nekad neesmu to slēpis – domāju, ka veselības mācībai jābūt kopā ar personiskās drošības jautājumiem. Vajadzīgs praktisks, nevis teorētisks kurss. Tas, ka pastāsta teoriju, īpaši šādos jautājumos, nav izšķiroši.
Personiskā drošība attiecas gan uz drošību uz ielas, gan internetā. Tāpat tas skar spējas risināt konfliktus, komunicēt. Jāzina ne tikai, kā bērni dzimst un kaut kas par veselīgu uzturu. Tas ir plašāks jautājumu loks, un to nevar reducēt tikai uz veselības jautājumiem.
Kad šāds priekšmets varētu parādīties?
Domāju, ka kopā ar kolēģiem Veselības ministrijā piedāvājumu izstrādāsim un aktualizēsim līdz nākamajam mācību gadam.
Jau līdz septembrim?
Piedāvājums nozīmē, ka būs saturs un programma. Skolotājiem un vecākiem to vajadzēs izvērtēt. Tad no 2013.gada septembra varēsim to iekustināt.
Saistībā ar veselīgu dzīvesveidu pieminējāt veselīgu uzturu. Nesen nolemts, ka skolās vairs nevarēs bērnus barot ar cīsiņiem, kečupu un citām neveselīgām lietām. Taču dietologi saka, ka paredzētais labo lietu daudzums ir nepietiekams. Piemēram, viena piena glāze nedēļā, viena siera šķēle dienā...
Nu, nu? Gribat, lai es kā izglītības ministrs parunāju par uzturu?
Jā, ko jūs sakāt par šādām normām? Ar tukšu vēderu taču neviens nevar pamācīties!
Un? Tad es jautājumu līdz galam nesaprotu.
Kāds ir jūsu priekšstats par uzturu skolās? Vai nevajadzētu iesaistīties šā jautājuma risināšanā?
Ziniet, es neesmu domājis, ka izglītības ministram jāiesaistās detalizētās sarunās par uzturu skolās. Līdz šim tas bijis Veselības ministrijas pārziņā.
Taču mūsu daļa ir jautājums par brīvpusdienām. Tas nozīmē, ka situācijā, kad daudziem bērniem nav pusdienu un silta ēdiena, skolā ir tā vienīgā reize...
Bet runa ir par tā siltā ēdiena kvalitāti...
Jā, bet pagaidiet! Sākumā ir runa par to, ka pusdienas vispār ir. Tas ir kā ar sieru – vai jums ir Rokforas siers vai Gorgonzola. Mēs neejam uz Gorgonzolu. Mums jārunā, ka vispār ir kaut kas. Nevis nav, bet, kad ir, tad ir ļoti augstas kvalitātes. Tas būtu pirmais solis. Tā ir mana prioritāte virs uztura struktūras.
Otrkārt, saprātīgi un pareizi, ka ir ierobežota noteikta produktu pieejamība skolās.
Treškārt – stāsts par uztura kvalitāti, manuprāt, ir vairāk skolu un vecāku jautājums, nevis ministrijas regulējuma jautājums. Skolās vajadzētu lielāku autonomiju un lemtspēju par savām lietām.
Uzturs – ko un kā viņu bērni saņem - būtu tiešā vecāku interese.
Tur atšķiras situācija pilsētās, laukos, no pieejamības, dārdzības un visādām tādām lietām. Tās regulēt no centra būtu diezgan stulbi.
Var ierobežojoši regulēt un nodrošināt, ka visiem ir uzturs. Bet uztura saturs un kvalitāte, visdrīzāk, manuprāt, ir klasisks skolu autonomijas jautājums, kurā vecāki var paust savu aktivitāti. Man šķiet, ka ministrijai tas nav jādara.
Vairākkārt pieminējāt vecākus. Vai, jūsuprāt, vecāki mūsdienās bērnu skolas gaitām velta gana daudz uzmanības un enerģijas?
Zatlera reformu partijas kopsapulces daļā diskutējām tieši par izglītību. Tajā piedalījās vecāki un eksperti.
Ja uz jūsu jautājumu jāatbild ar vienu vārdu – nē. Salīdzinoši mazāk tiek runāts ar bērniem un saistībā ar bērniem. Ir pētījumi, kas rāda, ka
vecāki ar bērniem runā tikai stundu nedēļā.
Neskatoties uz to, vidējais latvietis vairākas stundas brīvdienās skatās televizoru. Nav tā, ka laika nav, tas ir.
Pie tam vairākus jautājumus tagad var risināt interneta vidē un nav fiziski jāiet uz klases sapulcēm.
Bet aktīvie vecāki nepiekristu manai atbildei. Tie, kuri izrāda aktīvu interesi un iet runāt uz skolu, saka, ka viņu iespējas ietekmēt ir ārkārtīgi ierobežotas. Ir pētījums, kurā salīdzināta vecāku loma dažādās valstīs. Latvijā nevienā pozīcijā vecāki nav lemtspējīgi vai tie, kas izlemj par jautājumiem, kas saistīti ar izglītību, vai tādi, ar kuru lēmumiem jārēķinās skolu vadībai. Ja vecāki lemj savādāk, tā īsti nevarēs.
Mums vecākiem maksimāla loma ir konsultatīvā. Ir pozīcijas, kur vispār neko neprasa vecākiem. Pa ja vecāks ir aktīvs un interesējas, viņam otrā pusē nav pārvaldības struktūras, kur viņš savu ideju varētu paust.
Tāpēc ideja par vaučeriem ir vecākus rosinoša, jo tad viņi izvēlas, kur savu naudiņu par bērnu atdot. Tas nozīmē, ka pat dažās minūtēs, ko viņi pavada skolās, viņi sāks novērtēt kvalitāti – gan uztura, gan mācību ziņā. Tas ir veids, kā veicināt to, kā pašlaik nav daudz, proti, vecāku aktīvas intereses.
Bet vēl viens stāsts – kā jūs varat domāt, ka vecāki neinteresējas [par bērnu skolas gaitām], ja viņi palīdz saviem bērniem taisīt mājturības darbus? Sēž ar viņiem stundām un to dara. Tā ir pretrunīga situācija. (..) Kopumā Latvijas vecākiem patiešām interesē, kas notiek ar viņu bērniem. (..)
Slikti, ka nav lielas vecāku organizācijas. Runāju ar skolotāju arodbiedrībām, direktoru arodbiedrībām, ar pašvaldībām, bet kur ir vecāki? (..) Būtu nopietns solis, ja būtu vecāku konfederācija, kaut vai skolu padomju vecāku konfederācija. (..) Viņi varētu formulēt savu viedokli par mugursomām, mācību gadu, taisīt aptaujas par priekšmetiem, kompetencēm. (..) Ja pēc tam, kad es būtu atstājis ministra posteni, būtu spēcīga vecāku organizācija, es būtu gandarīts. Tas būtu ļoti svarīgi Latvijas izglītības sistēmai kopumā.
Varbūt risinājums ir radošums un lielāka autonomija skolās? Ir pētījumi, ka tikai katrs desmitais skolotājs strādā radoši.
Tas varbūt ir drusku kliedzoši. Katrs desmitais [skolotājs] izmanto autorprogrammu. (..) Ir daudz skolotāju, kuri radoši pielāgo paraugprogrammas. Piemēram, viņiem ir fizikas paraugprogramma, bet viņi
bioloģijā liek bērniem iet ārā un ķert skudras pa mežu
vai mājās sataisīt kaut kādu lietu no mājas «štellītēm» fizikas eksperimentiem. Tas viss ir pietiekami okei. Tas nozīmē, ka nav jau tik traki.
Radošums ir jāstimulē ar motivācijas paketi un iespējām. Teiksim, mums tepat blakus ir Izglītības inovācijas fonds, kurā līdzekļus (tie nav pārāk lieli, taču ir vismaz daži simti tūkstoši latu) var novirzīt skolotāju iniciatīvu atbalstīšanai radošuma jomā. Skolotājiem jāredz, ka radošums nav tikai iekšēja vajadzība, bet gan ka tas ir atzīts un atbalstīts. Šie visi instrumenti ir jāizmanto, lai radošuma būtu vairāk.
Bet, ja mēs tā stimulēsim radošumu, varbūt kaut kā jāmaina arī novērtēšanas sistēma? Piemēram, tie bērni, kuri būs ķēruši skudras, nevarēs bioloģijā izpildīt uzdevumu, ko viņiem prasīs centralizētajā eksāmenā.
Taisnība, ir jāmaina.
Varbūt tad centralizētie eksāmeni ir...
Tik radikāli varbūt nē. Kaut kādam mērījumam ir jābūt. Atcerieties, es runāju par to, ka ir jābūt minimālam kodolam, bāzes līmenim. Pie tam Latvijas izglītības sistēma jau nav pilnīgi gaisā pakārta. Bērniem ir jāiet ar kaut kādām atzīmēm uz citām augstskolām.
Drīzāk ir runa, ka skolās pašos priekšmetos un priekšmetu grupās vērtēšanas sistēma varētu būt saistīta nevis ar vienādu testu, bet katrai attīstības stadijai atbilstošu vērtējumu. Nu, piemēram,
ja kāds skolotājs izvelk nesekmīgu vai vāju skolnieku līdz vidējām atzīmēm, tas ir varoņdarbs.
Savukārt cits skolotājs, kuram augsta konkursa kārtībā atlasās ļoti talantīgi bērni, var gandrīz neiespringt, jo tiem bērniem būs augsti rezultāti. Tad kurš te ir labāks skolotājs? Manā izpratnē, tas, kurš izdara grūto darbu, izvelkot. Kā mēs viņus gan materiāli, gan savādāk novērtēsim?
Ar centralizētajiem eksāmeniem ir atkal tas pats, kas ar mācību gadu. Tas ir saistīts, bet tas galīgi nav primārs jautājums.
Esat izteicies, ka katrs skolotājs jānovērtē individuāli, un tad arī daļai varētu pieaugt atalgojums...
Kategorijās vismaz, noteikti.
Kā varēs novērtēt, kurš ir bijis labāks skolotājs?
Sporta skolotājs Zintis Ekmanis Sporta padomē teica, ka ir kaut kādi veselības un sporta rezultāti, ko bērni sasniedz, un tos var iesaistīt novērtējumā.
Tajā jomā jā, bet citās...
Katrā priekšmetā ir mērījumi, kas attiecas uz skolēnu paveikto un salīdzinājumu par noteiktu periodu.
Otra lieta ir kategorijas. Piemēram, skolotājs, kurš var strādāt un mācīt savu priekšmetu svešvalodā, ir kvalificētāks. Drusku ekstrēmi, bet tas nav nekas rets. Šādi skolotāji ir jāatbalsta vairāk. (..)
Tāpat ir skolotāji, kuriem vecāku vērtējumā ir laba un veiksmīga sadarbība. Vecāku vērtējums ir jāņem vērā.
Tagad jūs teiksiet – kā to visu var izrēķināt? Nu lūk, te ir stāsts par skolu autonomiju.
Ir jābūt ministrijas pamatkritērijiem, kas ir svarīgi skolotāju darba novērtēšanai. Skola iekšēji sadarbībā ar vecākiem un sabiedrības pārstāvjiem varētu noteikt, piemēram, savu algu politiku. Viņi zinātu, ka skolotāji nevar saņemt mazāk. (..)
Cik, jūsuprāt, skolotājam būtu jāsaņem?
Skolotājam, kurš nav nekāds jauniesācējs, bet jau gadus ir pastrādājis, pie pašreizējām cenām būtu jāsaņem 800 latu «uz papīra».
Tad skolotāju alga būtu 500-600 lati uz rokas.
Tā būtu alga, ko var piedāvāt.
Mums ir piemērs «Iespējamā misija», kur skolotājiem maksā divas algas. Viņi dabū lielu interesi, jaunieši ir gatavi iet un strādāt skolā. Tas nozīmē, ka ir atrasts noteikts slieksnis, kas ir gana pievilcīgs, lai piesaistītu jaunus skolotājus. Uz to mēs varam orientēties. Jautājums – kā to izdarīt?
Mērķdotācija, kas «aiziet» skolotājiem, jau nav maza. Bērnu skaits samazinās. Pirmkārt, ir svarīgi mērķdotāciju paturēt izglītības sistēmā. Otrkārt, ar kategorijām diferencēt. Treškārt, ir jāpiedāvā karjeras iespējas skolotājiem, kuriem tas liekas garlaicīgi, grūti, neinteresanti vai nesaistoši. Jāsameklē jomas un jāpiedāvā.
Nekļūdās tikai tie, kuri neko nedara. Vai un ko jūs redzat kā kļūdas savā ministra darbībā?
Līdz šim?
Jā.
(Mirkli apdomājas.) Ir kļūdas tāpēc, ka jūs mēģināt, bet ir arī fatālas kļūdas – tādas, ko točna nevajadzēja darīt.
Manas kļūdas, kas radušās mēģinot, varētu būt tādas, piemēram: mana pārliecība ir, ka lēmumi jāizdiskutē, pirms tie tiek pieņemti.
Gribu, lai cilvēki diskutē, un personiski to piedāvāju.
Cita neviena nav, neviens par to nerunā! Savukārt Latvijas sabiedrības liela daļa uzskata – ja kāds kaut ko pauž, tas jau ir nolemts nekonsultējoties.
Šī dažādība priekšstatos ir komunikatīva kļūda, ne kļūda, drīzāk nesaskaņa. Neviens nav pieņēmis lēmumus, vienkārši ir aicinājums – davai, atvainojiet par krievu kalku, nāciet un diskutējiet!
Ar organizācijām ir tāpat – tikai tad, kad viņi saprot, ka patiesībā tā ir lieta, par ko jādiskutē, viss aiziet konstruktīvā gaismā. Ar arodbiedrībām tagad ir salīdzinoši konstruktīvi. (..)
Manuprāt, otra mana kļūda ir tā, ka tūlīt pirmajā dienā un uzreiz neķēros pie ministrijas reorganizācijas. Man likās, ka ir jāsaprot, kas ir par cilvēkiem, visi nāca un runājās, bet es kādu laiku izmantoju, lai saprastu dažādāko nodaļu, departamentu darbību.
Tagad saprotat, ka vajadzēja uzreiz?
Jā, vajadzēja uzreiz ierosināt reorganizāciju, un līdz ar to mēs iegūtu mēnesi, pusotru. Reorganizācija ir pieteikta, tā notiks, maijā ministrija būs ar jaunu sastāvu, bet būtu bijis labāk, ja tas būtu jau martā.
Ministrs viens pats nevar visu izdarīt, viņam vajag efektīvi strādājošu instrumentu, mašīnu (vienalga, kā to sauc), lai dažādās lietas risinātu kompetenti, ātri un raiti. Ar lēnu, smagnēju, konservatīvu mehānismu to nevar. Es to nemainīju uzreiz.
Par fatālajām kļūdām?
Domāju, ka man tādu nav.
Es personiski neredzu nevienu savu fatālu kļūdu.
Nu tādu, kas būtu tik liktenīga, ka nosvītrotu iespējas tālāk mainīt. Man liekas, ka tā nav.
Pieņemu, ka ir objektīvas lietas – neskatoties uz to, ka jau pašā sākumā reformu laika grafiks tika pieteikts piesardzīgi – uz 2013.gada otro pusi un 2014.gadu –, cilvēki daudz gaidīs šogad. (..)
Vai jums nav vēl apnicis būs par ministru? Jums acis joprojām deg?
Nezinu, tas jums pašai jāvērtē.
Kā jums šķiet iekšēji? Nav tā, ka viss ir līdz kaklam?
Nē, nē, tik briesmīgi nav.
Es zinu, ka būt par ministru nav manas dzīves sapnis. Noteikti varu pateikt, ka mana izvēle mācīties un strādāt saistībā ar antropoloģiju ir precīzi tas, ko man vajadzēja. Ziniet, ir iekšēja sajūta, ka to vajadzēja, un labi, ka es to filosofiju tālāk nedarīju. Labi, ka es mācījos Lielbritānijā. Tādā ziņā viss ir ļoti organiski. Ar ministru tā nav. Nav tā, ka saku paldies Dievam, ka šo izvēli izdarīju. (Es to izlēmu pāris stundu laikā.)
No otras puses – tas nav garlaicīgs darbs.
Kā antropologam man ir tādas iespējas redzēt cilvēkus un viņu drāmas un ņemšanos!
Tas ir nenovērtējami. Joprojām cenšos rakstīt piezīmes, kas pa dienu noticis. Katru dienu gan man nesanāk. Ir zināms gandarījums no tā.
Vai izmantosiet tās turpmāk antropologa darbā?
Nezinu, cik ātri tas brīdis pienāks, kad aiziešu no ministra amata... Kad beidzās strādāšana pie prezidenta, biju cerējis, ka varēšu braukt uz Ameriku vai Angliju un rakstīt grāmatu par antropologa piedzīvojumiem politiskajā elitē.
Reti kurš antropologs ir maisījies pa to vidi kā es. Tagad būs jāpagaida, kamēr beigsies ministra darbs. Tad es, visdrīzāk, sēdēšu kādu laiku un rakstīšu grāmatu. Tieši grāmatu tajā vecajā stilā, nevis blogu. Rakstīšu par to, kā funkcionē lēmumu pieņemšana un savstarpējās attiecības no sociālā un individuālā viedokļa politiskajā vidē. Tas joprojām ir interesanti no profesionāla antropologa puses.
Ir kaut kādas lietas, kas ministra padarīšanā neiet pie sirds.
Tā arī ir taisnība. Dabiski – ir mazāk laika un vairāk hierarhijas. Jūs neziniet, vai ar jums runā kā ar Robertu Ķīli vai kā ministru. Vai tad, kad diskutē, to dara par lietu vai arī...
Kad krata galvu, jūs neziniet, vai piekrīt tāpēc, ka esat pateicis labu domu, vai arī tāpēc, ka esat ministrs. Tas, protams, drusku kaitina.
Nav arī laika. Paskatieties, man bija jāliek jums gaidīt. (Intervijas sākums aizkavējās gandrīz par stundu.) Man pašam nepatīk, ka jāliek citiem gaidīt, bet ko var darīt, ka tādi pienākumi? Nav izvēles! Agrāk bija brīvāk.
Jums pašam paliek laika saviem bērniem? Teicāt, ka vecāki ar bērniem runā tikai stundu nedēļā. Kā ir ar jūsējiem?
Jā, man ir vairāk. Piemēram, vakardien mēs ar meitiņu divarpus stundas likām viņai jauno gultu. Mēs likām kopā, viņam man pienesa un tā. Viņai ir četri gadiņi.
Ja agrāk, kad es vēl strādāju skolā, man vakaros, atnākot mājās, vēl bija kādi darbi, tagad es vienkārši tos nedaru.
Bez meitiņas man ir vēl divi bērni, un visi trīs bērni tagad ir manā mājā. Tagad vecākais dēls ir atbraucis no Anglijas uz īsu brīdi.
Es domāju, ka man ir baigi daudz laika [saviem bērniem].
Nosakāt prioritātes par labu bērniem?
Jā, es visu cērtu, neeju uz nekādiem vakara pasākumiem. Nekad. Neatceros, kad es tā būtu darījis. Kopš esmu ministrs, neesmu gājis uz vakara pieņemšanām. Esmu upurējis to, nevis ģimeni. Iespējams, esmu visus apvainojis vai aizskāris, ka neesmu bijis pēc darba laika uz kādām pieņemšanām.
Apzināti, ja?
Protams, skaidrs, cieti.
Ir bijušas kaut kādas ar darbu saistītas lietas, pie kurām esmu sēdējis līdz pulksten desmitiem vakarā. Piemēram, pie reorganizācijas plāna vai citām lietām, jo tās ir jāizdara un nevar tās pamest.
Bet lai es veltītu laiku saviesīgām lietām... Nē, to nē.
Paldies jums.
Es uzticos preses vārda brīvībai, blieziet, ko gribiet.
Vai ir vēl kaut kas, ko vēlaties pateikt?
(Apdomājas). Nu redziet, manā priekšstatā izglītības sistēma ir visi tie nosacījumi, kas palīdz skolotājam radoši strādāt ar bērnu. Centrālās ir skolotāja un bērna attiecības. Viss, ko mēs te darām, ir tāpēc, lai attiecības būtu uzticības pilnas un bērnam attīstītos talanti. Viss, kas to traucē, ir slikti un jāvāc nost. Tas ir tāds svarīgs «credo». (..)
