Islande un Latvija – divi dažādi krīzes stāsti (102)

Viens no izskaidrojumiem ir ekonomiskā krīze un tās izraisītās sekas.

2008. gada rudens finanšu krīze pirmajām iebelza abām - Islandei un Latvijai.

Islande iedzīvotāju skaita ziņā ir vismaz sešas reizes mazāka par Latviju, taču lepojas ar pasaulē vecākās joprojām darbojošās demokrātijas statusu (Islandes parlamenta pirmsākumi meklējumi 930. gadā).

Neaizmirsīsim, ka Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Toreiz tas bija varonīgs solis no prezidentes Vigdisas Finbogadotiras puses. Viņas iniciatīvai negribīgi un palēnām toreiz pievienojās arī Ziemeļvalstis. Par to Islandei joprojām – paldies!

Gandrīz divdesmit gadus vēlāk gan Latviju, gan Islandi gandrīz vienlaicīgi trāpa banku kraha un krīzes triecieni. Smagi un pazemojoši.

Ārā no krīzes gruvešiem pagaidām izdevies izrāpot abām, taču valstu ceļš «atpakaļ pie stabilitātes» ir bijis atšķirīgs. Piemēram, Islande savu savu kronu devalvēja, «krīzes izraisītājus» (valdību un banku vadītājus) tiesāja (notiesājošs spriedums premjerministram G. Hārdem), pie eiro neraujas un šobrīd «aizvien spēcīgākā Islande iet savu savrupo ceļu atpakaļ pie labklājības» (HBL, 2012.01.07.).

Kā rīkojās Latvija?

Pretēji.

Kāpēc Latvija netiesā Kalvīti, Godmani un Rimšēviču?

Latvija savu latu nedevalvēja (draudot ar tiesām un represijām visiem, kas uzdrošināsies kaut vai izteikties par šo iespēju). Savas amatpersonas, kas atbildēja par krīzes izraisīšanu un taupības ignorēšanu treknajos gados, pasaudzēja un par nolaidību netiesāja ne Kalvīti, ne Godmani, ne Latvijas centrālās bankas prezidentu Rimšēviču, kuru jau 2008. gadā starptautiski eksperti atzina par sliktāko centrālās bankas prezidentu.

Valūtas fonda prezidente Lagarda un visa pasaule šobrīd brīnās par latviešu tautas pacietību un gatavību visu krīzes smagumu nest uz saviem pleciem. Slodze turpināsies arī tad, ja Latvija iekļausies problēmu pilnajā eiro zonā.

Tiktāl viss izskatās pēc veiksmes stāsta, taču otra puse šai monētai nav tik spoža. Pašlaik mūsu valsts joprojām nespēj atrisināt masu bezdarba, emigrācijas un sabiedriskās telpas depresijas efektus, kurus lielā mērā noteicis politiskās elites izraudzītais Latvijas «no krīzes ārā izkļūšanas ceļš».

Islande nupat Starptautiskajam Valūtas fondam IMF samaksāja 1 miljardu eiro, atdodot krīzes parādu, un prognozē, ka 2016. gadā islandieši pilnībā dzēsīs savu parādu.

Turpretī Latvijā turpinās ēnu spēles un diskusijas par parāda atdošanu vai pat neatdošanu. Finanšu ministrs Andris Vilks uzskata, ka visagrākais, kad Latvija tomēr varētu sākt arī reālu parādu atdošanu jeb nominālās summas mazināšanu, būtu jau pēc četriem gadiem - 2016. gadā. Tad, iespējams, valsts budžets jau būtu ar pārpalikumu (Delfi, Bizness, 2012.22.03.). Aizkulisēs dzirdami arī viedokļi par defoltu, kas šajā gadījumā izpaužoties nevis kā atsacīšanās maksāt vispār vai maksāt pienācīgo summu, bet gan aizdevēju «iepriecināšana», pavēstot, ka Latvijas parāda atdošana notiks, taču pāris desmit gadus vēlāk, nekā noteikts aizdevuma termiņā. Izskan arī «pārfinansēšanas» jēdziens, kas nozīmē, ka valsts atkal aizņemsies, lai atdotu iepriekšējos parādus.

Lēmumu pieņēmēji rīkojas virs līdzpilsoņu galvām un brīvi pieņem nozīmīgus lēmumus, sabiedrības viedokli īpaši neņemot vērā.

Islandieši rīkojās pretēji.

Neraugoties uz vecā prezidenta palikšanu postenī, valsts politiskā sistēma kopš banku krīzes avārijas ir radikāli mainījusies.

Pateicoties krīzei, ir mainīta un reformēta prezidenta misija.

Jā, arī prezidents krīzes brīdī bija «tuvās attiecībās» ar nīstajiem banku Glitnir, Landsbanki un Kaupthing direktoriem, kuru uzņēmumi bankrotēja gandrīz vienlaicīgi 2008.gadā. Treknajos gados prezidents politiski palīdzēja šo banku tirgvedībā un nekautrējās raksturot šīs bankas pozitīvi, pacilāti, romantizēti un lepni. (Tieši tāpat kā Latvijas vadītāji un banku kontrolētāji stutēja Parex un pievēra acis uz tās draudošām problēmām.)

«Lieliskā un modernā islandiešu banku vadība» sakrita ar valsts paštēla veidošanās uzplaukumu, kas iedrošināja un radīja ilūziju, ka arī mazas valstis var izaicināt lielos pasaules finanšu dinozaurus uz sacensību. Savulaik Islande bija uzaicinājusi uz kautiņu Angliju (mencu karš), un tagad bija pienākusi jau otrā reize iecirst britiem knipi pa degungalu. Prezidents Grimsons toreiz piederēja karsēju pirmajām rindām.

Visi tika gāzti no troņiem

Pēc 2008. gada finanšu krīzes Islandē varēja prognozēt lomu nomaiņu visos līmeņos, jo no troņiem tika gāzti ne tikai bankrotējošo Islandes banku vadītāji, bet arī premjerministrs ar visu savu politisko svītu. Vēlēšanu rezultātā konservatīvā Neatkarības partija nonāca opozīcijā (pēc 20 gadu dominējoša stāvokļa valdību veidojošas partijas statusā) un varu valstī sev pievāca tā saucamā kreisā flanga koalīcija.

Toreiz Islandes sabiedrība ilgojās pēc būtiskām pārmaiņām, taču šogad notika pretējais. Piekto reizi pēc kārtas prezidenta amatā no jauna tika ievēlēts tas pats «vecais labais» Ulafūrs Ragnārs Grimsons.

Pirmo reizi par Islandes prezidentu viņu ievēlēja 1996. gadā, un tagad izskatās, ka savu troni viņš saglabās vismaz līdz 2016. gadam. 20 gadi prezidenta amatā nav maz, jo Islandes konstitūcija neierobežo prezidenta pilnvaru laiku.

Tātad Grimsons turpina valdīt Edas un geizeru valstī tāpat kā iepriekš.

236 tūkstoši balsstiesīgo islandiešu (kopējais iedzīvotāju skaits valstī ir 320 000) viņu ievēlējuši no jauna.

Prezidenti Grimsons un Zatlers pret politisko eliti

Politikas analītiķi uzskata, ka notikušais ir izskaidrojams ar prezidenta vēlmi izmantot savu posteni kā «politisku pretsvaru valsts politiskajai elite». Tradicionāli islandiešu prezidents nepiedalās būtisku ikdienas politisko norišu ietekmēšanā un veic tikai reprezentatīvu, nāciju vienojošu lomu, ko viņam nodrošina šis simboliskais amats un personiskā kompetence. Taču Grimsons ir vienīgais prezidents, kas būtiski iejaucās šajos procesos un izmainīja lietu kārtību» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.). Ar šo Grimsona prezidentālais stils sasaucas ar Valda Zatlera slaveno rīkojumu nr. 2 un Latvijas parlamenta atlaišanas akciju 2011. gada referenduma formā.

Nav izslēgts, ka tautas balsojumā arī Valdis Zatlers būtu saglabājis savu amatu tieši tāpat kā to šogad novērojam Islandē. Taču Latvijā valsts prezidentu joprojām ieceļ «Jēkaba ielas puiši» un iespējams, ka tieši tāpēc Rīgā prezidentam nekad neizdotos tas, ko paveica Grimsons - divus būtiskus referendumus, kas radikāli nomainīja valsts un sabiedrības attīstības ceļu.

2004. gadā viņš atteicās parakstīt medijus ierobežojušu likumu un valdība bija spiesta šo priekšlikumu atsaukt. Taču pēc tam sekoja divi referendumi par tā saucamo IceSave tēmu, kas pieprasīja izlemt, kā rīkoties ar britu un holandiešu noguldītāju pazudušo naudu, kas bija izkūpējusi gaisā sakarā ar interneta bankas IceSave (Landsbanki sastāvdaļa) bankrotu. Divu referendumu rezultātā islandieši pateica »nē» parāda atdošanai no savām kabatām.

Prezidentu vainoja gļēvumā un oportūnismā. Pats Grimsons toreiz uzsvēra, ka viņš izmantojot iespējas, kuras pamatlikums viņam piedāvā, lai nodrošinātu savai tautai iespēju kontrolēt ievēlētos politiķus jautājumos, kuros sabiedrības viedoklis atšķiras no politiskās elites viedokļa «un nereti nekritiski pakļaujas starptautiskajam spiedienam» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.).

Grimsons ir arī pret Islandes iestāšanos Eiropas Savienībā un patlaban būtiski traucē valdības sarunas ar Briseli par šo tēmu

Nedz valdība, nedz banku vadība Islandē nav spējusi atjaunot sev sabiedrības uzticību.

Tikai viens no katriem 10 islandiešiem šodien uzticas savām politiskajām partijām un parlamentam kopumā. 40% no aptaujātajiem apgalvo, ka pirms 2008. gada krīzes esot ticējuši politiķiem daudz vairāk.

Interesanti, ka pēckrīzes izmeklēšanā ir atklājies, ka 2008.gada krīzes izraisītāji nav tikai mākleri vai bezatbildīgie banku vadītāji, bet gan lielās valsts institūcijas, kas tolaik birokrātiski novērsušās no notiekošā ar moto «ne mana cūka, ne mana druva». Tas ļoti atgādina arī Latvijas trekno gadu politiskās un banku elites uzvedību.

Vājā banku un finanšu sektora uzraudzība, draudzības korupcija visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī tiek uzskatīti par galvenajiem Islandes krīzes iemesliem. Tieši sliktā uzraudzība, analītiķu gļēvums un nepietiekoši drosmīgi un neatkarīgi mediji esot pie vainas.

Vai Latvijā bija citādāk?

Prezidents kā ventilis

Aizvadītā krīze Islandei ir nozīmējusi ļoti daudz. Ekonomiskā un tai sekojošā politiskā krīze faktiski radīja priekšnoteikumus būtiskam reformu darbam valstī - reformēt pamatlikumu, kam līdz šim pretojās konservatīvā Neatkarības partija, kas valstī bija pie varas vismaz 20 gadus pēc kārtas. Īpaši izveidotā pamatlikuma pārskatīšanas komiteja, kas tika izveidota no 1000 «gadījuma pēc» izraudzītiem islandiešiem, 2011. gada rudenī piedalījās diskusijās par būtiskiem grozījumiem valsts konstitūcijā. Diskutējamo priekšlikumu skaitā ir nosacījumi, kā drīkst izmantot tādus visas tautas dabas resursus kā ūdens, ģeotermiskā enerģija, raktuves un zivis. To nodošana privātā tirgus rīcībā varētu notikt tikai uz ierobežotu laiku un par tirgus cenām atbilstošu maksu. Tas ir pretrunā ar esošo kārtību, kad, piemēram, nozvejas kvotas tiek dotas par nominālu maksu, bet tālāk tiek pārdotas par ļoti augstu cenu.

Taču atgriezīsimies pie prezidenta Grimsona. Viņa ievēlēšana augstajā amatā 2012. gadā jūlijā liecina, ka politiskā kultūra mainās un ka prezidents, kas apzināti izraisa konfliktus iekšpolitiskajā sistēmā un uzspridzina reprezentatīvās politiskās institūciju sistēmas balstus (līdz ar to apgrūtinot iekšējo sadarbību) ir moderna izeja uz progresu.

Prezidentam jākalpo kā drošības ventilim krīzes apstākļos.

Nākotne rādīs, vai Zatlera un Grimsona ceļš ir pareizs.

Vai prezidents kopā ar tautu var panākt vairāk nekā valdībā kopā ar starptautiskajām institūcijām?

Pagaidām izskatās, ka islandiešiem tas izdosies, bet mēs Latvijā – bijušā televizoru meistara un luksusa pensionāra vadībā paliksim «pie ratiem».

Ja Zatlers būtu palicis amatā, iespējams, ka iesāktais pagrieziena kurss tiktu turpināts tieši tāpat, kā to pašlaik var novērot Islandē, kur tautas uzticība prezidentam līdzsvaro neuzticību valsts politiskajai varai un institūcijām.

Ir pienācis tautas vēlēta prezidenta laiks arī Latvijā.

Tas neatgriežami ir klāt.