Slēptā nabadzība Latvijā: dzīve ar «Dieva žēlastību un cilvēku labestību» (1144)

Kad Zane Valdmane ar divus gadus veco meitiņu Madi uz rokām atver dzīvokļa durvis, ģimenes hroniskais naudas trūkums pirmajā acu uzmetienā nav redzams. 36 gadus vecās Zanes atlētiskā figūra, skaistās, zaļās acis un koptā seja ar mazām smaidu krunciņām ap lūpu kaktiņiem izstaro veselību un dzīvesprieku. Mazajā divistabu dzīvoklī Saldū, kur Zane dzīvo ar meitu un 13 gadus veco dēlu Artūru, valda miers, kārtība un viegla svecīšu smarža.

Bet, sarunājoties šaurajā virtuvē pie neliela galda, idilliskā ģimenes bilde lēnam sarūk. Pie virtuves izlietnes saliktas zobu birstes, jo dzīvoklī nav ne vannas istabas, ne dušas. Made un Zane mazgājas virtuvē, mazā bļodā, Artūrs - sporta zāles dušās. Virtuvē nav ledusskapja, jo Zanei tam nav naudas un nebūtu arī ar ko samaksāt par elektrību. Nav veļas mašīnas.

Virtuves sienas izlīmētas ar tapetēm no trim dažādiem ruļļiem. Tos Zane ieguvusi, pateicoties baznīcas ziedojumiem.

Piektdaļa no Latvijas iedzīvotājiem ir pakļauti nabadzības riskam

Kā vientuļā māmiņa, Zane atrodas lielākajā nabadzības riskam pakļautajā grupā Latvijā. Kopumā 425 tūkstoši jeb apmēram piektdaļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tas nozīmē, ka viņu mājsaimniecību ienākumi ir apmēram 150 lati mēnesī vai mazāk un šajās mājas bieži nepietiek naudas īrei, siltumam, pārtikai, dažkārt nav tualetes ar ūdeni, telefona vai televizora.

Pērn 100 000 Latvijas iedzīvotāju mēneša ienākumi bija mazāki par 45 latiem mēnesī.

Zanes vislielākais dzīves prieks un lepnums - bērni - ir izrādījušies arī viņas lielākais pārbaudījums. Trūcīgām, vientuļām māmiņām kā Zane Latvijā ir grūtāk izaudzināt bērnus nekā jebkurā citā Eiropas valstī.

Lielākoties tādēļ, ka Latvija sociālo pabalstu programmām, kas domātas tieši maznodrošinātajiem, tērē gandrīz vismazāko daļu no kopprodukta salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Pasaules Banka (PB) norāda, ka Latvijas politiskā sistēma ļoti dāsni atbalsta turīgas ģimenes ar bērniem, ja tām ir augstāki ienākumi, bet vismazāk resursus iegulda bērnos, kā Made un Artūrs, kuri dzīvo trūcīgās, nepilnās ģimenēs.

Tiesa, tāpat kā citās valstīs, krīzes gados sociālā atbalsta budžets kopā ar līdzfinansējumu pašvaldībām izauga, bet Latvija vēl joprojām sociālajai apdrošināšanai un pabalstiem iedala mazāk nekā liela daļa ES valstu. 2009. gadā, kad pēc Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aprēķiniem Latvijā bija vislielākais kopprodukta kritums pasaulē, tikai Bulgārija un Rumānija sociālajā drošības tīklā ieguldīja mazāk nekā Latvija. Salīdzinoši - Igaunija tolaik ieguldīja par 40%, bet Lietuva - par 33% vairāk nekā Latvija.

Pašreiz Zanes mēneša ienākumi ir daudz lielāki nekā pēdējos divus gadus, jo viņa beidzot izcīnījusi alimentus no Artūra tēva.

Kopā ar alimentiem viņas mēneša ienākumi ir 161 lats.

No tiem 70 lati ir stipendija par bezdarbnieku apmācībām, kuras lielākoties finansē ES fondi, 8 lati - valsts ģimenes pabalsts par katru bērnu un 75 lati - alimenti, kas šomēnes, kā gandrīz katru mēnesi, kavējas un ir jāpiedzen ar tiesas izpildītāja palīdzību.

Zanes mazais divistabu dzīvoklis Saldū izmaksā 60 latus mēnesī. Vēl jāpieskaita 20 lati par malku un komunālajiem maksājumiem. Ar atlikušo 81 latu jeb vidēji 2,60 latiem dienā Zanei nepietiek, lai pabarotu bērnus un sevi. Jau divus gadus naudas trūkst apģērbam un skolas lietām, zobārsta apmeklējumiem un Artūra skolas ekskursijām.

Kā Zane izdzīvo?

«Daļa ir mana izdoma. Daļa - vienkārši Dieva žēlastība un cilvēku labvēlība. Mūsu draudzei kaut ko atsūta vācu ģimenes. Man piezvana draudzene no Sarkanā Krusta un palūdz iztulkot materiālus zviedru delegācijai. Zviedri man kaut ko noziedo.» Vismaz trīs reizes mēnesī Zane aizņemas piecus latus no dažādām draudzenēm. «Tur man vairāk nav kompleksu. Kā vēl es varu izdzīvot? Un tā no mēneša uz mēnesi. Katru mēnesi nezini, kā izrāpsies ārā.»

Bet bads un naudas prasīšana nav salīdzināmi ar bērna nosodījumu.

«Artūrs šo situāciju panes ļoti smagi. Viņš apvainojas uz mani, nevis uz pasauli vai tēvu, bet tieši uz mani. Tas rada vissmagāko spriedzi,» Zane piebilst klusākā balsī, ko pārtrauc Mades jautrie smiekli.

Bet tas nekas, Zane skaidro, jo viņai ir daudz labāk nekā citām Saldus vientuļajām mammām. «Ja tu esi bezdarbnieku kursos vai simtlatnieku programmā, pie mums tas jau skaitās ļoti grezni,» Zane norāda. Vairums māmiņu ar bērniem, ko Zane iepazinusi sociālā dienesta organizētā bēbīšu skolā, saņem tādu pašu apmācību stipendiju kā viņa, bet nesaņem alimentus. «Kā viņas izdzīvo, es nesaprotu,» Zane skaidro, jo, saņemot šo stipendiju, piestrādāt valsts neļauj.

Iepriekš ziedojumi nebija jāprasa Līdz 2009. gadam, kad Zane palika stāvoklī ar Madi, viņa vienmēr strādāja, maksāja nodokļus un nopelnīja pietiekoši. «Grezni mēs nekad nedzīvojām, bet ziedojumi nebija jāprasa,» skaidro Zane. 90. gados Zane bija Latvijas sieviešu hokeja izlases zvaigzne. Kādu laiku vēlāk spēlēja un dzīvoja Šveicē un Vācijā. Pēc atgriešanās Latvijā 2000. gadā Zane ielauzās žurnālistikā un strādāja reģionālajā radio kā reportiere. 2008.gada sakumā Zane vēl piestrādāja, vadot slidošanas un baleta pulciņus. «Togad mums gāja tik labi kā nekad. Es pelnīju aptuveni 400 latu mēnesī. Pietika gan īrei, gan ēšanai trīs reizes dienā, arī zobārstam, Artūra pulciņiem un skolas pārgājieniem. Reizi gadā varējām pa Baltiju pabraukāt.»

Pirmskrīzes gados Zanei paveicās vairāk nekā citiem Latvijā. Labklājības ministrijas (LM) dati liecina, ka pat vistreknākajos gados Latvijā palielinājās to iedzīvotāju skaits, kuri atradās zem nabadzības riska sliekšņa. Tas notika neskatoties uz kopējo ienākumu burbuļa augšanu un zemo bezdarba līmeni. No 2004. līdz 2008. gadam nabadzības riska indekss Latvijā palielinājās no 19% līdz 26% un bija viens no visaugstākajiem ES. Tas nozīmē, ka ienākumu pieaugums bija nevienlīdzīgs. GINI koeficients, kas mēra ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā, Latvijā ir visaugstākais ES.

Nevienlīdzība kaitē gan ekonomikai, gan demokrātijai

Pēc globālās krīzes arvien vairāk ekonomisti piekrīt, ka ienākumu nevienlīdzība kaitē gan ekonomikai, gan demokrātijai. Angļu zinātnieki Ričards Vilkinsons un Keita Piketa salīdzināja attīstītās valstis pēc ienākumu nevienlīdzības un atrada pārsteidzošu sakritību -

jo lielāka nevienlīdzība, jo vairāk palielinās slepkavību un ieslodzīto skaits, garīgās slimības,

ieskaitot alkoholismu, narkomāniju; mirstība, pastāv zema sociālā mobilitāte un neuzticība valdībai. Pētījumi arī atklāja, ka valstīs ar lielu ienākumu nevienlīdzību šie faktori negatīvi ietekmē visus iedzīvotājus - gan trūcīgos, gan turīgos.

Ienākumu nevienlīdzību un nabadzību bieži pasniedz kā neizbēgamas kapitālisma sekas, bet abas parādības tiek regulētas ar politiskām izvēlēm. Valdības tās visvairāk var ietekmēt caur nodokļu reformām - jo lielāka jeb progresīvāka ienākumu pārdale, kā, piemēram, Dānijā un Austrijā, jo mazāk nabadzīgo. Jo mazāka jeb konservatīvāka pārdale, kā, piemēram, Amerikā un Latvijā, jo lielāka nevienlīdzība un mazāka iespēja nabadzībā izaugušajiem izsisties uz augšu. Nodokļu eksperti atzīst, ka Latvijā kopš neatkarības gadiem dominē ļoti konservatīva nodokļu politika.

Zanes dzīvē tas nozīmē, ka viņa nodokļos samaksājusi vairāk nekā cilvēki ar līdzīgiem ienākumiem citās Eiropas valstīs.

Tas ir tādēļ, ka Latvijas nodokļu sistēma iekasē visvairāk naudas no netiešajiem nodokļiem - pārsvarā PVN, caur patēriņa precēm, kā pārtika, apģērbs vai medikamenti. Cilvēki ar zemiem ienākumiem izmanto lielāko daļu no sava budžeta šādiem tēriņiem. Valstīs, kurās ir progresīvākas nodokļu sistēmas, vairāk iekasē tiešajos nodokļos – no nekustamā īpašuma, noguldījumu procentiem, dividendēm un peļņas pieauguma, kas uzliek lielāku slogu turīgākajiem valsts iedzīvotājiem.

Naudas nav, visiem jāsavelk jostas

Latvijas politika, kas uzliek lielu slogu cilvēkiem ar maziem ienākumiem, pastiprinājās krīzes laikā.

Kad 2008. gada beigās plīsa nekustamā īpašuma burbulis un gadu vēlāk bezdarba līmenis uzlēca līdz 21%, Zanes slidošanas un baleta pulciņu apmeklētāji sāka zaudēt darbus. Arvien mazāk cilvēku nāca uz treniņiem.

Šajā laikā visi cieta no valsts budžeta apgriešanas. Ierēdņiem apcirpa algas. Uzlika daļējus griestus slimības, maternitātes, paternitātes, vecāku un bezdarbnieku pabalstiem. Pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas ieviesa nodokli dividendēm, kapitāla pieaugumam un mājokļiem. Bet vissmagākais slogs tika tieši vistrūcīgākajiem, liecina Pasaules Bankas (PB) un SVF pētījumi.

Kad Zane vēl strādāja, 2009. gadā valdība paaugstināja nodokli pašnodarbinātajiem no 15% līdz 26%. Vienlaikus neapliekamais minimums samazinājās no 90 līdz 35 latiem. SVF pētījuma aprēķini liecina, ka trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem tas nozīmēja 7% nodokļu kāpumu. Netiešie nodokļi, kas vistiešāk ietekmē trūcīgos, arī tika pacelti no 18% līdz 21%.

2011. gada nodokļu politika būtiski palielināja apkures un siltā ūdens izmaksas, kas visvairāk sita pa trūcīgo ģimeņu makiem. Šie valdības lēmumi, uzliekot lielāku slogu strādājošajiem, kā Zane, nostūma daudzus iedzīvotājus zem nabadzības sliekšņa.

2009. gadā Zane palika stāvoklī. «Made man bija pieteikusies brīdī, kad cilvēki teica, ka šis nav īstais laiks, kad laist bērnu pasaulē.» Visgrūtākais pārdzīvojums nāca, kad pat tuvākie radinieki ieteica abortu, bet Zane ļoti vēlējās meitiņu un nepakļāvās apkārtējo spiedienam.

Mades tēvs dzīvo Krievijā, un kontakts ar viņu bija pārtrūcis. Alimentu par Artūru tad vēl nebija.

Ļoti bieži nācās izdzīvot ar latu nedēļā.

«Mans grūtniecības periods mums ar Artūru bija visgrūtākais dzīves posms,» Zane neviļus atzīst. Šajā laikā abiem daudz nācās ēst auzu pārslas ar vājpiena pulveri no ES ziedotajām ēdiena pakām. Pārējās dienās māte ar dēlu gāja paēst uz zupas virtuvi baznīcā.

Kādi bija alternatīvie risinājumi? Latvija ignorēja ES un SVF ieteikumus

Dižķibeles gados valdība bieži aicināja visus savilkt jostas, jo mazāk sāpīgu budžeta apcirpšanas variantu vienkārši neesot. Tomēr daudzi fakti šo apgalvojumu noliedz.

Jau 2009. gada sarakstē starp Latvijas valdību un starptautiskajiem aizdevējiem, kas ir pieejama Wikileaks, ir skaidri redzams, ka aizdevēji - ES, SVF - lobēja citu pieeju valsts izdevumu samazināšanai. Vienā no Wikileaks ziņojumiem minēta telekonference starp tā laika finanšu ministru Eināru Repši (Vienotība) un SVF, ES un Zviedrijas valdību, kuri stingri ieteica pacelt nekustamā īpašuma nodokli vai arī ieviest progresīvo nodokli turīgajiem, lai nebūtu jāsamazina neapliekamais minimums. Repše atbildējis, ka tas nav iespējams, jo politiskā situācija nav piemērota šādam lēmumam.

Lasot PB, SVF pētījumus un Wikileaks, ir redzams, ka starptautiskie aizdevēji vislielākās

bažas izteica par to, ka budžeta samazinājuma slogs ir pārāk liels iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem.

Tie arī ieteica konkrētas alternatīvas, gan kā samazināt izmaksas, gan sniegt lielāku atbalstu trūcīgajām ģimenēm.

Piemēram, universālais valsts ģimenes pabalsts - 8 lati par katru bērnu - gadā patērē apmēram 36% jeb aptuveni 23 miljonus no kopējā sociālo pabalstu budžeta. Šis budžets ir domāts visneaizsargātākajām grupām, un tajā nav iekļauti pabalsti, kurus aprēķina no iemaksām (bezdarbnieku, slimības pabalsti), un jau tā ir viens no mazākajiem ES. PB pētījums izsaka pārsteigumu, ka Latvija piedāvā šādu universālu pabalstu visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no cilvēku ienākumiem un jau tā dāsnajiem vecāku pabalstiem. Daļa Latvijas iedzīvotāju pat nepiesakās šai summai, vēsta pētījums. PB ieteica valdībai pārdalīt 8 latus tieši trūcīgākajām ģimenēm un pacelt šo piemaksu. Pat ar salīdzinoši augstu slieksni, piemēram, izsniedzot šo pabalstu tikai 40% no vismazāk turīgākajām mājsaimniecībām, valdība varētu ietaupīt aptuveni 17,3 miljonus latu.

Labklājības ministrija saka, ka nav ieviesusi 8 latu ģimenes pabalstu reformu, jo administratīvās izmaksas būtu augstas. Kad Re:Baltica jautāja, cik tieši, saņēma atbildi, ka šādi aprēķini neesot veikti. Ir izlemts ne tikai turpināt izsniegt šo pabalstu, tam vēl atrasti papildu resursi, lai programma turpinātos nemainīga.

Latvija pārsvarā atbalsta trūcīgos caur līdzfinansējumu pašvaldībām - garantētā minimālā ienākuma (GMI) un mājokļa pabalstiem. Šie pabalsti lielākoties atrodas uz pašvaldību pleciem. 2011.gadā pašvaldības tajos izmaksāja trīs reizes vairāk nekā pirms desmit gadiem (53 miljonus), un krīzes gados pabalstus daļēji apmaksāja valdība.

PB analīze norāda, ka pārāk liela daļa no GMI un dzīvokļu pabalstiem aizgāja turīgajām mājsaimniecībām. Pasaules pieredze rāda, ka šāda situācija bieži rodas, kad valsts iestādes nepietiekoši uzrauga pašvaldības. PB iesaka LM gan izmaksāt, gan uzraudzīt šos pabalstus. Tas nozīmētu, ka visās pašvaldībās tie būtu vienādi, nevis atkarīgi no vietējās varas rocības. Bet LM intervijā Re:Balticai apstiprināja, ka virzīsies uz pretējo pusi. Valsts budžeta līdzfinansējums GMI un mājokļu pabalstiem tiks nogriezts ar 2013.gadu, un tie paliks tikai pašvaldību pārziņā.

PB eksperti uzskata, ka Latvija krīzes gados nevarēja atļauties arī māmiņu algu sistēmu. Turklāt tā vairāk subsidēja ģimenes ar lielākiem ienākumiem nekā trūcīgos. 2005.gadā valdība paaugstināja māmiņu algas cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem. Bet atšķirībā no maternitātes, paternitātes vai pensiju izmaksām valdība līdz 2011.gadam neiekasēja papildus no katra iedzīvotāja, lai finansētu šo programmu. Krīzes laikā PB ieteica māmiņu algas samazināt un noteikt visiem vienādu - līdz 100 latiem mēnesī bērna pirmajā gadā un 30 otrajā, ietaupot 50 miljonus latu.

Kaut gan 2010. gadā valdība aktīvi piedalījās «Eiropas gada cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību» un valdības dokumenti bieži piemin palīdzību trūcīgajiem kā prioritāti, neviens no šiem galvenajiem PB ieteikumiem nav ieviests.

Tieši otrādi, valdības atbalstītās jaunākās nodokļu izmaiņas un palīdzība ģimenēm tikai vairo sociālo netaisnīgumu. Nesen valdība samazināja GMI no 45 uz 35 latiem un atteicās pacelt neapliekamo minimumu līdz 90 latiem.

Nevajag pabalstus trūcīgajiem, lai iet strādāt

«Nē,» – ir Zanes atbilde uz jautājumu, vai viņa jūt, ka situācija valstī uzlabojas un mēs virzāmies ārā no krīzes. Tas ir pretrunā ar valdības apgalvojumiem, ka krīze ir pārvarēta, un dāsni izdalītajiem vairāk nekā 200 miljoniem latu, kas papildus ienākuši budžetā.

Palasot LM pētījumus un parunājot ar ierēdņiem, nav redzama skaidra pieņemto lēmumu loģika. No vienas puses, valdība norāda uz nabadzības padziļināšanos, bet no otras - argumentē, ka palīdzība cilvēkiem ar vismazākajiem ienākumiem ir jāsamazina.

Kāpēc tāda starpība starp koncepcijām, kas it kā grib palīdzēt trūcīgajiem, un politiku, kas valsts atbalstu samazina? «Krīze ir beigusies,» atbild labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). «Šobrīd tendences mainās uz labo pusi. Jā, nepietiekami, tomēr cilvēkiem ir iespējas atrast darbu,» ministre skaidro savas partijas Vienotība filozofiju.

Nākamā gada pavasarī LM gaida pētījuma rezultātus no PB, lai labāk saprastu trūcīgos un to vajadzības. Bet pagaidām «jāiet uz darbu kaut vai Maximā. Valsts subsidētās darba vietas beigsies, bet Maximas veikalā darbs būs gadiem. Mēs labāk nokompensējam transportu, lai cilvēks tiek uz darbiem,» saka Viņķele.

LM: valstī ir izveidojusies atkarība no pabalstiem

Ilze Kurme, labklājības ministres biroja vadītāja, piebilst: «Reģionos uzņēmēji bļauj, ka nevar atrast mazkvalificētus strādniekus, un piemin simts latu programmu, GMI un bērnu pabalstus kā problēmu.» Viņa pati šai pozīcijai daļēji piekrīt: «Ja man uz ģimeni ar bērniem savācas 300 lati, kāpēc man jāiet strādāt?» Abas LM ierēdnes pieļauj, ka valstī ir izveidojusies atkarība no pabalstiem un cilvēki negrib strādāt. Tāds viedoklis pausts arī LM oficiālajos darba plānos.

Kad Re:Baltica jautāja, vai ministrijai ir dati, kas parāda pabalstu ļaunprātīgu izmantošanu, atbilde - tādu neesot. Tas ir tikai pašvaldību darbinieku un uzņēmēju viedoklis.

2012.gada septembrī pašvaldības darbinieki un uzņēmēji Saldus Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA), Zanei piedāvāja 69 darba vakances. Uz katru no brīvajām vietām pretendē 27 bezdarbnieki. Re:Baltica piezvanīja diviem uzņēmumiem, kuros bija visvairāk atvērto vakanču, uz kurām LM aktīvi virza tādus cilvēkus kā Zane.

Pirmais uzņēmums, "Sabiedrība IMS», atrodas Mērsragā un apstrādā zivis. Vakances - kārbiņu iesaiņošana un blīvēšana. Samaksa atkarīga no padarītā. Ja strādā 1,5 maiņu, var «pārraut pāri 200 latiem». Tā kā Zane dzīvo Saldū, darba devējs solīja, ka vedīs cilvēkus uz cehu ar autobusu. Jāpaliek kopmītnēs no pirmdienas līdz piektdienai. Par kopmītnēm jāmaksā atsevišķi.

Otrs uzņēmums, SIA «Lāči», meklēja piparkūku cepējus. Darbs tikai nakts maiņās. Katra maiņa - 12 stundas. Samaksa – 1,20 Ls stundā.

Vēl ir dažas vakances veikalos, bet Zane pirms kāda laika strādāja kā pārdevēja gaļas kombinātā un ieguvumu bija maz. Darba diena - no 9 rītā līdz 9 vakarā. Darbs bija bez līguma, slimības lapas un atvaļinājuma. Alga - 150 lati «konvertā». Pēc auklītes izmaksu segšanas Zanei palika mazāk nekā pat ar niecīgajiem pabalstiem. Pēdējie Centrālās pārvaldes statistikas dati liecina, ka 2010.gadā darba devēju vidū vislielākais kāpums bijis līdzīgām vakancēm, kas piedāvā algu zem 200 latiem mēnesī.

Tāpēc Zane kā vienīgo reālo iespēju izrauties no nabadzības redz vai nu atkārtotu kļūšanu par pašnodarbināto, vai arī emigrāciju.

Emigrāciju Zane apsver bieži. «Bet es jau biju Vācijā. Saprotu, kas ir sava zeme, mājas, dzīve starp saviem tautiešiem. Mīlu Saldu, manu mazo šūniņu, gaisotni, cilvēkus. Man ir mīlestība un patriotisms pret šo mazo kopienu.»

Novembrī Zane mēģinās atrast darbu radio. Ja tur nepaveiksies, viņa mēģinās atsākt vadīt pulciņus vai piestrādāt citur, lai pietiktu īrei un ēšanai un paliktu dažas stundas dienā Artūra un Mades audzināšanai.

Bezdarbs joprojām ir 3. augstākais Eiropā

Tajos pašos LM pētījumos, kuros aprakstīta nepieciešamība samazināt valsts lomu sociālā tīkla uzturēšanā, dati rāda, ka nabadzība padziļinās un situācija joprojām ir smaga. Uzņēmumi neplāno būtiski palielināt nodarbināto skaitu.

Sarūk bezdarba līmenis, bet darba meklētāju skaits ir nežēlīgi liels:

brīvu darba vietu 2011.gadā bija septiņas reizes mazāk nekā 2007.gadā. Bezdarbs joprojām ir 3. augstākais Eiropā. Pērn uz katru darba vakanci kandidēja vidēji 50 bezdarbnieki.

Kad valsts lēnām atveseļojas no pasaules lielākā kopprodukta krituma, augsts bezdarbs ir neizbēgams un tā samazināšanās līdz pirmskrīzes līmenim aizņems daudzus gadus. Bet jau nākamgad sociālā tīkla kopējais budžets tiks samazināts līdz 9%, kas ir gandrīz par diviem procentiem mazāks nekā 2007. gadā, kad bezdarbs Latvijā bija aptuveni trīs reizes zemāks nekā šobrīd (5,6% toreiz, 16% tagad).

GMI jau tika samazināts no 45 latiem līdz 35 latiem, kaut gan PB pētījums sociālā tīkla uzlabošanai LM tiks iesniegts tikai nākamā gada pavasarī. Tātad valsts lēmumi ir balstīti sabiedrības viedoklī bez datu pamatojuma, un visi trūcīgie tiek sodīti vienādi ar šo samazinājumu.

Pēdējo desmit gadu pētījumi bērnu attīstības jomā rāda, ka stabila dzīve ar minimālu stresa līmeni un pastāvīgu vecāku uzmanību bērna dzīves pirmajos divos gados ir visefektīvākais ieguldījums, ko valsts var sniegt. Pretējā gadījumā sekas nākotnē izmaksā dārgi visiem nodokļu maksātajiem: hroniskas slimības, atkarības un noziedzības pieaugums. Stiprs drošības tīkls trūcīgajiem darbojas arī kā valsts aizsardzība pret tādiem uzņēmējiem, kuri izmanto augsto bezdarbu, piedāvājot bīstamus darba apstākļus, samazinot algas vai pagarinot maiņas mazkvalificētiem darbiniekiem, tā vietā, lai lobētu izdevīgāku nodokļu politiku vai celtu produktivitāti.

Pagaidām, analizējot valdības lēmumus, rodas secinājums, ka

trūcīgām ģimenēm un bērniem Latvijā nav vietas. Zane cenšas par šo faktu, ko viņa apzinās jau sen, nedomāt.

Viņa zina, ka pati ar laiku nopelnīs 300 latus mēnesī, par kuriem sapņo. Šobrīd viņa ar prieku iet bezdarbnieku kursos, kur mācās komerczinības.

Pirms pāris mēnešiem viņas makroekonomikas pārskata kursā kāds NVA pasniedzējs lepni stāstīja, cik Latvijai labi sokas - kopprodukts palielinās ātrāk nekā citās Eiropas valstīs, eksports aug, bezdarbs neesot nemaz tik briesmīgs. Premjers Valdis Dombrovskis braukā pa pasauli, piedāvājot citām valdībām Latvijas pieeju krīzes risināšanai kā vispareizāko modeli. Jo ātrāk aug kopprodukts, jo labāk visiem klājas un mazāka nabadzība. Tiem, kam tik labi nesokas izaugsmes laikā, ir jāpacenšas vairāk.

Zane paskatījās uz kursa biedriem un sasmaidījās. «Pilnīgs absurds,» Zane atceras šo lekciju, skatoties laukā pa virtuves logu. «Parastais cilvēks taču saprot, ka viss ir savādāk. Bet es no šīs valdības neko negaidu. Pašreiz es iztieku no tā, ka mīlu šo pilsētu, cienu daudzus cilvēkus un mūsu Saldus sociālos darbiniekus, kas man ļoti palīdz. Un mēģinu no sevis dot maksimāli daudz.»