Daudzus mūsdienu cilvēkus pārņēmusi modernajai sabiedrībai raksturīgā skriešana, kurā nereti aizmirstas par svarīgākajām vērtībām, piemēram, ticību, ģimeni, bērniem. Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Kaspars Simanovičs sarunā ar portālu TVNET secina, ka bērniem bagātas ģimenes šodienas Latvijā nav liela vērtība.
Daudziem kristiešiem un neticīgajiem Advents asociējas ar pārdomu laiku. Kas, jūsuprāt, ir tās vērtības, par ko mums, šodienas cilvēkiem, Adventa laikā vajadzētu vairāk padomāt un pārdomāt?
Pirmkārt, domāju, ka Adventa laiks diemžēl nav nekāds pārdomu laiks ne pašiem kristiešiem, ne arī neticīgajiem cilvēkiem. Ja televīzijā vai kaut kur citur nepateiktu – šodien ir pirmais Advents un iededzam vainagā pirmo svecīti, cilvēki vairāk par to nepadomātu. Ļoti šaubos, vai pēkšņi šogad kopš 2.decembra cilvēki sāk staigāt apkārt, ļoti iegrimuši pārdomās..
Domāju – cilvēki vienkārši dzīvo savu parasto dzīvi. Labākajā gadījumā kāds kaut kur nopērk un pieliek vainadziņu. Labi, pirmajā Adventa svētdienā dievkalpojumā bija vairāk cilvēku nekā parasti svētdienās, kas nozīmē, ka mazliet tomēr parādās svētku sajūta. Rīgā ir iedegta egle, notiek kaut kādi pasākumi, bet nedomāju, ka tādēļ cilvēki metas dziļās pārdomās.
Bet vai šai svētku sajūtai ir segums?
Komerciāls!
Segums ir komerciāls plus varbūt kaut kādas sentimentālas noskaņas. Viss..
Vai tā ir visiem?
Lielākajai daļai.
Man [kā mācītājam] ir pienākums aktualizēt šos jautājumus, bet pajautāsim jebkuram cilvēkam uz ielas! Vai kopš pirmās Adventa svētdienas viņš ir pēkšņi sācis filosofiski vai garīgi iedziļināties kaut kādās lietās vai norisēs? Domāju – nē.
Adventa pirmo nedēļu īpaši raksturo piedošana, kam seko pateicība, prieks, gatavība sagaidīt Dieva dēlu. Vai šīs vērtības mūsdienās vispār ir aktuālas?
Nezinu, no kurienes jūs dabūjāt šos konkrētos raksturojumus.
No cita mācītāja.
Okei, jūs nosaucāt konkrētas vērtības, bet tās nav nekur, kā vien kāda cita mācītāja galvā, kurš tajā brīdī zināja pateikt vai bija izlasījis, vai izdomājis.. Bet realitātē, uz ielas, mājās, ģimenēs... Cilvēki vienkārši dzīvo dzīvi.
Adventa svētdienas nav kā Jāņi, kur visiem ir skaidrs, kas jādara
– jādzer alus, jācep pīrāgi, jāpin vainags, visu nakti jāvazājas šurpu turpu. Bet arī – kāpēc? Vienkārši forši.
Labi, arī Ziemassvētki ir tik iesēdušies cilvēku prātos, ka gandrīz jebkurš varēs pateikt, par ko ir stāsts. Bet nav tā, ka cilvēks vienu Adventa svētdienu padomā: «O, šo svētdien ir piedošanas tēma, esmu visu nedēļu dziļi domājis par to.» Nē, protams, tā nav.
Kā, jūsuprāt, jāizdzīvo Adventa laiks?
Ir manas vai cita mācītāja pārdomas, kā lietām vajadzētu būt un kas vispār ir Adventa laiks. Tas, kā jebkuri baznīcas svētki, ir divējāds laiks. Tam apakšā ir vēsturiskā tēma, kur mēs domājam par Kristus piedzimšanu Ziemassvētkos. Mēs gatavojamies šai piedzimšanai un tās svinēšanai.
Līdztekus vēsturiskajam aspektam ir arī garīgais, teoloģiskais aspekts. Ko nozīmē tas, ka Kristus nāca pasaulē pirms 2000 gadu? Ko nozīmē, ka toreiz dzīvoja tāds cilvēks Jēzus, kurš stāstīja, mācīja un iemiesoja savā dzīvē kaut kādus principus? Ko tas mums šodien nozīmē?
Lai mēs sasniegtu domāšanas veidu, ka, iestājoties Adventam, mēs sāktu šos jautājumus pārdomāt, tajā ir jābūt iekšā visu laiku. Tas nav vienkārši pāršķirt kalendāra lapiņu un pēkšņi sākt dziļi domāt.
Vai mūsdienu cilvēks vispār dziļi domā?
Domāju - nē.
Tam nav nekāda sakara ar mūsdienu cilvēku, tam ir saistība ar cilvēku vispār.
Sabiedrībā vispār ir maz cilvēku, kuri dziļi domā.
Lielākā daļa cilvēku dzīvo savu ikdienas dzīvi. No rīta pamostamies, nodomājam - bāc, tik agri jāceļas, samiegojušies aizejam uz vannas istabu, labākajā gadījumā paēdam brokastis, braucam uz darbu (kur nu kurais, cik tālu, cik ilgi, ar kādu transportu), iegrimstam kaut kādās darba problēmās, mēģinām kaut kā izsisties un tikt galā ar ikdienas dzīvi, braucam mājās, pa ceļam ieskrienam «rimčikā» nopirkt pārtiku, atbraucam mājās, ir piekusums, vakars, labākajā gadījumā varam ieslēgt un paskatīties «Panorāmu», jāiet gulēt, jo jau drīz jāceļas.
Pa kuru laiku tā dziļā domāšana lai notiek? Nav jau laika!
Sanāk tāds skrējiens visu laiku...
Protams, protams.
Mēs izdzenam sevi, mēs izdzenam viens otru. Mēs vienkārši dzenam visu laiku.
Bet vai nav tā, ka šajā skrējienā pazūd svarīgākais, piemēram, ģimene, bērni?
Tas ir retorisks jautājums, un jūs zināt atbildi: skaidrs, ka pazūd.
Kā to sabalansēt?
Oj, nezinu. (Smagi nopūšas.)
Ģimenes un bērnu pazaudēšana ir dārga cena, ko maksājam par savu dzīvi.
Rēķiniet, kas notiks, pat ja tagad nolemšu piebremzēt. Ko tas nozīmē? Neiet uz darbu, iet uz darbu vēlāk, nākt agrāk mājās? Kad darba devējs saka: «Tev jāpaliek ilgāk!» - teikt: «Piedošanu, man ir prioritātes»? Nākamajā dienā vai pēc mēneša es būšu ārā, un tad man būs ļoti daudz laika, bet nebūs ko ēst.
Kā lai sabalansē? Es nezinu! Tas ir milzīgs ritenis, lavīna, kas raksturīga visai sabiedrībai, visai Rietumu domāšanai. Pat nezinu, vai tikai Rietumu sabiedrībai. Jebkur, kur mums ir darīšana ar moderno pasauli, moderniem komunikācijas, pārvietošanās, ražošanas apstākļiem, visur ir šis ārprāts! Tas ir globāls ārprāts! Nedomāju, ka mēs esam skrejošāki nekā Ķīnā, Taivānā vai kaut kur citur. Vienīgais [izņēmums] varbūt ir valstis, kur nav šā dzīves līmeņa, kuru mēs paši arī gribam... Tur jau ir tā pretruna un mūsu traģēdija!
Mēs gribam dzīvot labi, bet tas prasa šo samaksu.
Kā to atrisināt? Man nav ne jausmas! Tad jāvienojas visai sabiedrībai kopumā. Piemēram, slēgsim ciet veikalus agrāk, iesim vēlāk uz darbu, svētdienās atpūtīsimies. Kurš tad to gribēs? Ja visi to neizdara vienlaikus, tas nav iespējams. Ja to dara kāds,
viņš momentā izkrīt no aprites un nežēlīgā konkurence viņu samaļ.
Diez vai mēs esam spējīgi uz to visi vienlaicīgi.
Vai, jūsuprāt, šai mūsdienu pasaules skrējienā vispār ir vieta reliģijai, ticībai?
Ir un vienmēr būs. Un vienmēr ir bijusi.
Bet varbūt mazāka nekā kādreiz?
Tad mums nepieciešama nedaudz plašāka diskusija, ko jūs saprotat ar reliģiju, ticību. Ja jūs domājat institucionālo reliģiju, ticību, piemēram, piederību draudzei, konkrētai juridiskai organizācijai, droši vien, ka tā ies mazumā. Tā jau iet mazumā. Eiropā to redzam ļoti skaidri, Amerikā – arī lēnām. Neapšaubāmi – tā ies mazumā. Arī Latvijā.
Ar ko tas draud?
Domāju, ka ne ar ko īpašu.
Tas, ka reliģiskās institūcijas kā juridiskas organizācijas kļūs mazākas vai tām piederēs mazāks cilvēku skaits, neko īpašu nemainīs. Jautājums nav par formālu piederību kādai organizācijai, jautājums ir par vērtībām, kas valda sabiedrībā. Drīzāk būtu jādomā un jārunā par to, nevis kaut kādiem cipariem, kas staigā augšā un lejā.
Vai ģimene, kupla ģimene ar daudziem bērniem, mūsdienās ir vērtība?
Latvijā?
Jā.
(Ilgi domā pirms atbildes.) Domāju, ka nē.
Ja jūs pajautāsiet cilvēkiem, vai viņu vērtība ir ģimene un bērni, daudzi teiks – jā.
Bet realitātē?
Bet praksē mēs paši apliecinām, ka nē.
Ja ģimene un bērni būtu mūsos iemiesota vērtība, būtu daudz kuplu ģimeņu.
Bet mēs redzam, ka tā nav. Tas nozīmē, ka nav šīs vērtības. Tā ir vērtība tādā ideālā nozīmē..
Tādā jābūtības, ja?
Jā. Bet realitāte ir daudz skarbāka.
Vai tas skaidrojams tikai ar materiāliem un sociāli ekonomiskiem apstākļiem, vai arī dziļākiem cēloņiem?
Tas ir cilvēkos iekšā caur sociāli ekonomiskiem apstākļiem. Es pats apprecējos 1991.gadā, kad visi bija nabagi. Tad nebija nekādu problēmu apprecēties, iemantot bērnus, jo visi bija nabagi, visiem bija grūti, nebija nekādas starpības. Kaut kā iztikām, izdzīvojām, izsitāmies.
Šajos laikos, ja tev ir laba izglītība un puslīdz darbs, kur tev labi maksā, tu jau lēnām domāsi, vai man vajag kaut kādas papildu saistības, bērnus?
Ko tas nozīmēs mums? Sieviete «izkritīs ārā» no karjeras un aprites vismaz uz pusgadu. Visas problēmas ar bērnudārziem, auklītēm, dzīvesvietām.
Tas ir milzīgs sociāls komplekss! To nozīmē tas, ka mēs sakām – gribam bērnu.
Mūsu sabiedrība no sociāli ekonomiskā viedokļa nav veidota tā, lai atbalstītu šīs vērtības.
Tas vienmēr ir labs jautājums visiem tiem, kuri sit pie krūts politikā un runā, ka viņi ir par ģimeni, vērtībām un visu pārējo. Kādā sociāli ekonomiskā vidē mēs dzīvojam? Kādu sabiedrību, valsti mēs būvējam, kādus likumus pieņemam, kā tie atspoguļo šīs vērtības?
Ja iedziļinātos, mēs tur redzētu pilnīgi citas intereses, noteikumus un lietas.
Retorika ir viena lieta, bet reālā politika – cita lieta.
Viens ir politika un apstākļi, bet dažkārt šķiet, ka cilvēki savās sirdīs nemaz nevēlas bērnus, jo ar viņiem saistīta «pārāk liela ķēpa».
Runājot par sirdi, ir tā: vīrieša un sievietes attiecībās, ja tās ir seksuālas, ir ļoti konkrēta, teju vai pa gadiem izsekojama dinamika. Ir savi kāpumi, kritumi, kā arī krustpunkti, kur doma par bērnu var šķist ļoti, ļoti kārdinoša. Tas ir zināmu apstākļu dēļ, kuros tagad neiedziļināsimies. Doma par bērnu ir ļoti kārdinoša, bet realitāte, kurā mēs atrodamies, liek saprast – ja mēs to izdarīsim, tas būs pārāk neprātīgi.
Cilvēki meklē citus kompensējošos mehānismus, kā savas attiecības noturēt.
Suņi, kaķi?
Jā, protams, suņi, kaķi.
Arī māja?
Jā, arī māja, hipotekārais kredīts, ceļojums...
Tas aizstāj bērnus?
Protams!
Bet savā ziņā, vai ne? Ne jau pilnībā?
Pilnībā nē. Tas bērnus aizstāj uz kaut kādu mirkli, tas kaut ko kompensē. Bet vienā brīdī daba un bioloģija īpaši sievietei ir daudz spēcīgāka par visiem suņiem, kaķiem, mašīnām un mājām. Vienā brīdī ir vai nu, vai nu – vai nu mums būs bērns un tagad, vai arī mūsu attiecības vienkārši izjūk. Kādreiz tās izjūk, un kādreiz tur ir bērns.
Bet tā iespējamība ir «novilkta» līdz pēdējai robežai – vai nu tagad, vai nekad.
Kāds ir jūsu skatījums uz mūsdienu savstarpējām attiecībām, piemēram, daudz bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās, ļoti daudz ir šķiršanos...
Cilvēki šķiras ārkārtīgi daudz. Statistika ir aptuveni 70%, bet tā var «izķert» tikai oficiālos gadījumus. Ir taču arī oficiāli nereģistrētās attiecības – vienkārši padzīvo kopā un tad izšķiras.
Realitātē šķiršanās īpatsvars varētu būt ap 90%.
Tas atkal ir tāpēc, ka cilvēki nesaprot un neapzinās tos iekšējos mehānismus, kam viņi savās attiecībās iet cauri. Viņi nespēj tos ieraudzīt.
Un tad viņi saka: «Man sirds liek šķirties», «Man ir apnicis», «Man nav ko elpot», «Man gribas brīvību». Respektīvi, viņi nespēj ar savu prātu saprast, kas īsti notiek, un tad viņi vienkārši ļaujas šīm emocijām, izjūtām.
Kāpēc nespēj saprast?
Tāpēc, ka viņi nezina, viņiem nav informācijas.
Analizējot skolās mācīto, redzam, ka tur apgūstam matemātiku, ģeogrāfiju un citus priekšmetus, taču ne savstarpējās attiecības. Šķiet, ka tās tomēr vajadzētu akcentēt...
Jā. Piemēram, mūsu draudzē ir pirmslaulību seminārs. Tas ir domāts pāriem, kuri nāk laulāties, taču principā tas ir par vīriešu un sieviešu attiecībām. Šajā seminārā mēs par to runājam.
Ar pieaugušajiem?
Jā, ar pieaugušajiem. Bet būsim bez ilūzijām – nereti pat pieaugušie, ja nav izgājuši cauri sarežģījumiem un grūtībām, palaiž šo informāciju garām. Tas notiek, dzirdot to pirmo reizi un teorētiskā līmenī.
Tā atkal ir cilvēka īpatnība – ja es neesmu to emocionāli pats izdzīvojis, tad teorētiskas lekcijas var noklausīties, varbūt man pat ir interesanti, taču es tās neattiecināšu uz sevi. Tas ir tas pats stāsts, kad skolās stāsta par nikotīna kaitīgumu. Tas ir bezjēdzīgs pasākums! Tas smadzenēs skar tikai intelektuālo līmeni. Tā vienkārši ir racionāla informācija, par ko varam pašausmināties un teikt: «Vou!» Bet uz mani tas neattiecas, mani tas neskars, ar mani tā nebūs..
Varbūt mūsdienu laulāto biežās šķiršanās savā ziņā saistītas ar viņu negatīvo bērnības pieredzi - viņu vecāki, vecvecāki arī nedzīvoja kopā?
Neapšaubāmi!
Šķiršanās procents jau gadu desmitiem Latvijā ir bijis ļoti augsts. Lielākajai daļai cilvēku raksturīga neprasme veidot attiecības un neprasme risināt konfliktus un problēmas, kā arī nespēja būt pacietīgiem un ilgtermiņā ieguldīt sevi.
Uz to norādīja arī visas krīzes, kam mēs gājām cauri.
Cilvēki nespēj atlikt tūlītēju baudījumu.
Bet tā ir viena no pieauguša cilvēka pazīmēm. Nesen iznākušā grāmatā kāds autors raksta, ka viss tirgus, kreditēšana, līzingi balstās uz zināmu cilvēku infantilismu – man gribas, man gribas tūlīt, jo es nevaru sakrāt ilgi, lēni, pacietīgi un pēc pusgada vai gada kaut ko nopirkt. Man gribas tūlīt!
No vienas puses, tas silda ekonomiku. Tūlīt būs Ziemassvētki, tūlīt skriesim iepirkties, pirksim dāvanas, ņemsim mikrokredītus, līzingus utt. Ekonomikai labi, bet...
Bet sirdij?
Sirdij slikti. Tas mūs nepadara par pieaugušākiem un nobriedušākiem cilvēkiem.
Kas mūs padara par tādiem? Dzīves sitieni?
Pirmkārt, par tādiem mūs padara beznosacījuma mīlestība, ko vairāk vai mazāk paveicas vai nepaveicas piedzīvot, un disciplinētība. Šīs divas lietas – žēlastība un disciplīna. Jeb mīlestība un audzināšana un kārtība. Šīs divas lietas pareizās proporcijās. Plus vēl dzīves grūtības, kas jāpārvar un kam jāiziet cauri. Tas mūs briedina un veido par pieaugušiem cilvēkiem.
Šajā ziņā krīze nāk par labu. Gribot negribot esam spiesti kulties cauri zināmām grūtībām. Pazaudējuši īpašumus vai iekūlušies kredītos, esam spiesti mācīties, ko nozīmē pacietība, – gribas, bet nevar, jo parāds jāatdod..
Līdz ar krīzi daudz cilvēku ir spiesti iet cauri ļoti smagai nabadzībai. Lai arī ierēdņi runā par ekonomikas augšupeju, TVNET pēdējā laikā runājis ar cilvēkiem, kuriem nav pat ko ēst... Vai arī savā draudzē jūtat nabadzību?
Man ir grūti spriest, jo es pats atrodos ļoti konkrētā ekonomiskā un sociālā slānī.
Vidusslānī?
Nedomāju, ka vidusslānī.
Mums jau ir ļoti grūti [noteikt, kurā slānī katrs dzīvojam], jo nav dalījuma un rādītāju, kas ir vidus, kas augša un kas apakša. Mums var būt tikai kaut kādas personīgas izjūtas par šo jautājumu.
Domāju, ka mani var pieskaitīt pašai, pašai apakšējai vidusslāņa daļai. Ne gluži nabadzība.
Mūsu draudzē tiek veikts diakonijas darbs – cilvēki nāk pēc pārtikas, pabalstiem, drēbēm un citas palīdzības. Tur nāk daudz cilvēku. Jāsaka, ka lielākā daļa nav tieši draudzes locekļi.
Bet nabadzīgo cilvēku ir daudz.
Tādu, kam nav pat ko ēst?
Jā, tādu, kam nav ko ēst un kuriem ir grūti.
Domāju – tiem, kuriem bija maz naudiņas un kuri dzīvoja «no rokas mutē», krīzes laiks neko daudz nemainīja. Viņi kā bija nabadzīgi, tā arī šodien ir nabadzīgi. Kā viņi sitās un kūlās pa dzīvi, tā viņi turpina sisties un kulties. Viņiem vienkārši nebija straujās augšupejas.
To piedzīvoja tie, kuri bija mazliet pakāpušies, piemēram, ieņēma puslīdz normālus darbus, iekārtoja mazākus vai lielākus biznesiņus un bija iemācījušies «šiverēt» pa dzīvi.
Viņi dabūja uzrāvienu un vienkārši apsvilinājās. Tādu uzrāvienu mēs piedzīvojām pirmo reizi.
Mēs varējām atļauties šito un to! Vienā brīdī vienkārši «aizkrita širmis». Šie cilvēki dabūja baigo sitienu. Bet tie, kuri dzīvojās pa apakšu lēnām un pamazām, tā arī tagad turpina.
Protams, uzrāviens un krīze skāra visnotaļ plašu sabiedrības daļu.
Vai tas lika cilvēkiem vairāk pievērsties reliģijai, ticībai, baznīcai?
Nē. Nebija tā, ka krīzes laikā baznīcu pēkšņi gāztu apkārt. Tas tikai rāda to, ka institucionālai reliģijai šodien vairs nav tā spēka un varas, kādi tie bija kādreiz. Būsim reāli – institucionālā reliģija šodien Latvijā ir mazākumā.
Kur cilvēki meklē mierinājumu, izeju? Vai tā ir ezotērika?
Jā, paskatieties žurnālos! Kurš sevi cienošs žurnāls beigās neieliek astroloģisko prognozi? Domāju, ka tādu nav! Nu varbūt daži atsevišķi.
Varbūt tieši tāpēc daudz cilvēku tagad interesējas par pasaules galu, ko atsevišķi pareģi sola pavisam drīz?
Tā ir tēma, kas tiek izspēlēta gandrīz vai katrā desmitgadē. Tas nav rādītājs. Tādus pasaules galus mēs esam dzirdējuši un redzējuši, tie nāk un iet.
Bet institucionālā reliģija šodien vairs nespēj īsti konkurēt ar ezotērisko, okulto, maģisko, astroloģisko un cita veida piedāvājumu, kas ir sabiedrībā. Tas nav institucionāls, tas neprasa biedru maksas, kaut kādas anketas. Tas no tevis neprasa neko – tu vienkārši patērē. Mēs esam patērētāji.
Mums patīk ieiet lielveikalā un savā pārtikas grozā salikt to, kas patīk un garšo, piemēram, zirnīšus, gurķīšus, kartupelīšus.
Taču konkrētā draudzē saka: «Lūk, te ir komplekts! Vai nu tu ņem komplektu, un tas ir šis, vai arī tu šeit neiederies!»
Varbūt draudzēm jāmaina sava nostāja?
Proti?
Cilvēkiem jāļauj izvēlēties, piemēram, kā jūs teicāt, zirnīši, gurķīši, kartupelīši? No sērijas – izvēlies, ko vēlies!
(Smejas.) Īsti nesanāks. Lai arī kristietība pieļauj zināmas interpretācijas, sākot ar ļoti fundamentālām, beidzot ar liberālām, tomēr tā ir ļoti konkrēts produkts, vēstījums. Tu vari to mēģināt iepakot šā vai tā, bet tur ir tēmas, kurām tu nevari apiet apkārt un izlikties, ka to nav.
Saprotu, ka nav iespējams saņemt daudzus aizkustinošo stāstu par Jēzus piedzimšanu kūtiņā bez viņa krusta nāves?
Jā, tas būtu viens piemērs.
Kristietība ir konkrēts vēstījums, ko nevar sašķērēt pa gabaliņiem un uztaisīt savu puzlīti.. Lieldienās baznīcā ir citādāk [nekā Ziemassvētkos]. Atgriežoties pie svētkiem – lielākā daļa svētku sabiedrībā tiek izjusti kā tāda sentimentāla, nostalģiska izjūta.
Mēs gribam vienkārši skaisti, mīļi, gaiši, jo dzīve ir drūma, sūra, skarba.
Ar realitāti mēs tiekam konfrontēti dienu dienā. Mēs taču sevi pazīstam. Zinām, ko esam spējīgi nodarīt citiem cilvēkiem. Zinām, kas notiek mūsu valstī. Zinām, kas notiek mūsu makos. Tā realitāte ir līdz kaklam! Tādēļ svētkos gribas balti, pūkaini, mīļi, skaisti. Tas ir kā plāksteris, ko uzlīmējot paliek mazliet vieglāk.
Bet Lieldienas un Lielā piektdiena konfrontē. Tā ir problemātika, kas sasaucas ar attiecībām, piemēram, to šķiršanu.
Emocionālās sāpes ir tik lielas, ka cilvēks pa virsu uzlīmē plāksteri. Tās visbiežāk ir tūlītējas jaunas attiecības. Bet tas ir tikai plāksteris! Apakšā viss sāp, nav drosmes tam pieskarties, to revidēt, iztīrīt no gružiem. Kam patīk, ka sāp? Nevienam, jebkurš grib izvairīties no sāpēm. Uzlīmējot plāksteri, lēnām, pamazām, gadu laikā ievainojums sadzīst. Bet ko mēs darām, kad ievainojums sadzīst? Plāksteri izmetam! Plāksteri noņemam, jo tas vairs nav vajadzīgs. Rodas attiecību pārrāvumi.
Daudz cilvēku dzīvo kopā kā plāksteri.
Bet pēc šķiršanās vajadzētu apzināti iepauzēt ar nākamo attiecību veidošanu un iet cauri tīrīšanas, dziedināšanas, sakārtošanas procesam. Tas var būt sāpīgs, nepatīkams, garš. Bet tas ir jāizdara, jo citādi pēc tam būs problēmas.
Līdzīgi ir ar garīgo, psiholoģisko, emocionālo briedumu. Dzīve ir tik grūta, ka mēs gribam atpūsties, aizmirsties. Katrs izdomājam savus veidus, kā to darām, lai tikai nebūtu jādomā un nebūtu sistemātiski tam jāiet cauri.
Protams, problēmas no tā nepazūd, tās akumulējas, krājas un beigās izlaužas uz āru. Tad ejam ar akmeņiem uz Saeimu, apmētājam sabiedrības grupas, lamājam tos un šitos. Uz brīdi paliek vieglāk un varam atkal turpināt dzīvot.
Līdzīgi arī Adventa laikā cilvēki neiziet cauri sevī visam tam, kam vajadzētu, bet Ziemassvētkos vienkārši uzklāj smuku galdu kā plāksteri?
Ziemassvētkos ir tā: 23.decembra vakarā tu atceries, ka tev vajag dāvanas, un tad tu «vālē» pa visiem lielveikaliem un grāb visu pēdējo, kas vēl ir. Pa ceļam uz mājām pēc dievkalpojuma varbūt vēl rasolu nopērc. Viss notiek pa kaklu, pa galvu.
Ko jūs vēlētu cilvēkiem Ziemassvētkos?
(Ilgi apdomājas.) Domāju – labākais, ko varētu vēlēt, ir: neskatoties uz savu aizņemtību un trako skrējienu, kurā esam iesaistīti, atrast kaut kādus brīžus laikā līdz Ziemassvētkiem, īpaši tieši pirms svētkiem! Izmantosim šo Adventa laiku, kas mums ir dots!
Varbūt vienu reizi noriskēt un nemēģināt visu izdarīt līdz svētkiem!
Varbūt vienu reizi nemēģināt pagūt visas darba un biznesa lietas, bet gan mazliet vairāk sakoncentrēt prioritāti Ziemassvētku virzienā!
Padomāt – ko mēs darīsim ar ģimeni, kur iesim, kā mēs būsim kopā, ko darīsim mājās, kā nosvinēsim šos svētkus.
Ja vien ir iespējams, vēlu atlikt kaut kādas lietas. Zinu, ka tas ir grūti. Es to vēlu, bet vienlaikus apzinos, cik grūti tas ir. Ir spiediens, prasība. Trakums ir arī tajā, ka mēs paši sev to uzveļam un gribam pēdējā brīdī kaut ko nopirkt, izdarīt, salabot..
Jums pašam izdodas to sabalansēt?
(Smagi nopūšas.) Kādreiz jā, bet bieži vien nē..
