Vai viss, ko krievi ir radījuši, ir katastrofa? Atskaitot Gagarinu un literatūru (202)

Protams, emociju karstumā priekšvēlēšanu laikā var kritizēt netīkamus politiskos spēkus. Tomēr tas nav un nedrīkst būt par attaisnojumu, lai nepatiesi aizvainotu visus krievus. Patiesībā tas ir pakalpojums tiem pašiem politiķiem, kuri virtuvēs vīpsnā par latviešiem un tikpat nepatiesi piedēvē viņiem aprobežotību. Nenoliedzami, ka Krievija 20. gadsimtā ir pārdzīvojusi baisu politisku traģēdiju un sekas jūtamas vēl mūsdienās. Īpaši nepatīkami, ka pašreizējā Krievijā joprojām jūtami imperiālistiskās un komunistiskās domāšanas recidīvi. Piedevām vēl visaugstākajā politiskajā līmenī. Šīs domāšanas smaka joprojām mēdz plūst pāri robežām un bojāt priekšstatu par krieviem visā pasaulē. Tomēr tā būtu kļūda atsevišķu politiķu aprobežoto domāšanu un izturēšanos piedēvēt visiem krieviem. Un vistrakākais - atbildēt ar aizvainojošiem un nepatiesiem apgalvojumiem par visiem krieviem.

Krievi - ģeniālu režisoru, zinātnieku drosmīgu politiķu tauta

Izglītotam cilvēkam derētu zināt, ka 20. gadsimtā Krievija pasaulei ir devusi vairāk nekā divdesmit Nobela prēmijas laureātus. Protams, daļa no viņiem ir literāti, bet ir arī fiziķi, ekonomisti, mediķi un divi Miera prēmijas laureāti - Andrejs Saharovs un Mihails Gorbačovs. Zinoši cilvēki zinās arī ārkārtīgi daudzus dažādu nozaru izcilniekus, kuri arī bez Nobela prēmijas ir devuši pasaulei neskaitāmus izcilus darbus visdažādākajās mākslas un zinātnes nozarēs. Bez literatūras arī mūzikā un kino ir bijuši neskaitāmi izcili mākslinieki. Izglītots cilvēks uzreiz zinātu nosaukt tādus izcilus kino režisorus kā Andrejs Tarkovskis, Ņikita Mihalkovs, Andrejs Končalovskis un citus. Līdzīgus piemērus, pat ģēnijus var atrast mūzikā, tēlniecībā un citur. Tikai aprobežots cilvēks var iedomāties, kā krievu mūzika ir tikai «Jaunā viļņa» ārišķīgais spožums. Krievu mūzikā gadsimtiem ilgi un arī mūsdienās atrodami neskaitāmi ģeniāli komponisti un izpildītāji.

Tāpat jāatzīst, ka 20. gadsimtā beigās tieši krievu politiķi bija tie, kuri faktiski ierosināja procesus, kas ļāva latviešiem sākt brīvāk elpot un beigās salīdzinoši mierīgā ceļā atgūt neatkarību. Protams, var pārmest krieviem, ka tie 20. gadsimta sākumā ļāva savā valstī ieperināties ļaunajam komunistu režīmam. Bet paši krievi no tā cieti vienlīdz smagi kā pārējās impērijas apspiestās tautas. Lai cik grūti šodien būtu to atzīt, bet tieši krievu politiķi 80. gadu otrā pusē aizsāka izšķirošos «pereststroikas» jeb «pārbūves» procesus, kas būtībā demontēja Padomju Savienību, kuru ne bez iemesla sauca par «Ļaunuma impēriju».

Tas bija Mihails Gorbačovs ar Aleksandru Jakovļevu un citiem domubiedriem, kuri bija tik drosmīgi, ka meta izaicinājumu nežēlīgajai komunistu sistēmai. Latvijā daudzi noteikti gribētu aizmirst faktu, ka tieši Jakovļeva iedrošinātie žurnālisti un lielāko mediju galvenie redaktori Maskavā aizsāka vārda un preses brīvlaišanu. Redzamākie Latvijas žurnālisti, intelektuāļi vēl vismaz gadu stīvi klusēja un baidījās sekot. Protams, bija daži drosmīgi izņēmumi, bet jāatzīst, ka drosmīgās vārda brīvības vēsmas Rīgā ieplūda tieši no Maskavas ar tādiem izdevumiem kā «Literaturnaja gazeta» un citiem. Gorbačova līdzgaitnieki bija tie, kuri visaugstākajā līmenī apvaldīja un galu galā iznīdēja cenzūru un stindzinošās bailes no patiesībās teikšanas un rakstīšanas.

Bez Gorbačova nebūtu «Baltijas ceļa», Jeļcins pirmais lūdza atzīt Baltijas brīvību

Protams, tautu vienojošais «Baltijas ceļš» bija iespaidīgs un emocionāli grandiozs pasākums. Tomēr nevar noliegt, ka priekšnoteikumus tam radīja tieši krievu politiķu uzdrīkstēšanās domāt un drosmīgi rīkoties, lai reformētu satrunējušo, bet joprojām uz milzīgu ļaunumu spējīgo režīmu. Viņi apvaldīja un arī apmuļķoja stagnātisko konservatīvo komunistu nometni, piejaucēja čeku. Nenoliedzami šajā procesā liela loma bija arī enerģiskajai un neatlaidīgajai ASV prezidenta Ronalda Reigana komandai.

Protams, var ilgi diskutēt par Gorbačova un viņa komandas patiesajiem mērķiem. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka tieši krievu politiķis Boriss Jeļcins bija tas, kurš 1991. gada janvāra krīzes laikā baltiešiem apsolīja neatkarības reālu atzīšanu. Savu solījumu viņš godam izpildīja 1991. gada augusta puča dienās. Igaunija bija pirmā valsts pasaulē kas atzina brīvu un neatkarīgu Krieviju, bet ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs ar Jeļcinu atbildēja ar to pašu un lūdza Rietumvalstis atzīt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Būtībā šī veiksmīgā savstarpējā sapratne un sadarbība nodrošināja salīdzinoši veiksmīgu un mierīgu izlaušanos brīvība. Vairāku krievu politiķu uzdrīkstēšanās domāt brīvi faktiski dāvāja Latvijai to iespēju, par kuru nepilnus sešus gadus iepriekš - 1985. gadā uzdrošinājās sapņot tikai retie.

Mūsdienās kāds var teikt, ka krievi ir radījuši tikai katastrofas. Ironiskā kārtā sanāk, ka šādas domās paudējs būtībā piebalso Vladimiram Putinam, kurš PSRS sabrukumu nodēvēja par katastrofu. Runājot par mākslu un zinātni, apgalvot, ka krieviem nekas cits bez Gagrina nav bijis, ir, teiksim tā, nepatiess apgalvojums. Patiesībā, aprobežots un aizvainojošs. Tas tikai emocionāli grūž Latvijas krievu sabiedrību to manipulatoru rokās, kuri, tieši vai netieši, apgalvo, ka latvieši ir slikti izglītota, provinciāla un aprobežoti ļaunatminīga tautiņa. Kas, protams, ir tikpat muļķīgs un nepatiess apgalvojums. Lieliem domātājiem nepiedien gvelzt paviršas muļķības.