1917.gada «revolūcija» ir lielākā traģēdija Krievijas vēsturē (245)

PSRS ir pat ļoti dzīva jau 97 gadus!

Tā saucamās 1917.gada revolūcijas Krievijā sekas vēl 2014. gadā mēs visi izjūtam uz savas ādas. Bet ir neiespējami krieviem tikt skaidrībā par savu vēsturi, ja netiek drosmīgi atvērti un pārvērtēti 1917.gada notikumi Krievijā, kad tika radīts viens no pašiem nežēlīgākajiem, asiņainākajiem režīmiem pasaules vēsturē – Padomju Savienība jeb PSRS.

Pašu krievu apziņā šis traģiskais vēstures posms īsti nekad nav kārtīgi pārcilāts, iztirzāts - kā visaptveroša mēra sērga tas gandrīz simts gadus sējis nāvi, izkaujot un deportējot veselas tautas, fiziski iznīcinot daudzus desmitus miljonu cilvēku, tai skaitā miljoniem krievu pašu dzimtenē. Arī šodien, 2014.gadā, šīs tumšākās pasaules vēstures lapas skatot vaigā, lasītājam uz pieres izspiežas auksti sviedri.

Ukraina vienmēr ir bijusi platforma Krievijas eksperimentiem

Latvija izcīnīja neatkarību un dzīvoja relatīvā mierā un pārticībā starp abiem pasaules kariem. Ukraina zaudēja pusotru miljonu cilvēku I pasaules kara laikā, līdz nomocīta un novājināta tā 1921.gadā tika inkorporēta PSRS. Pēc dažiem gadiem līdzās iebalzamētajam līķim Sarkanā laukuma mauzolejā, nāves gultās tika sabērti tūkstošiem Staļina politisko konkurentu; sākās miljonu cilvēku deportācijas*, terors un eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem, VDK represijas, kolektivizācija. Par genocīdu pret Ukrainas tautu 1932.-33. gados, kad šaušalīgā bada nāvē tika nomērdēti 10 miljoni cilvēku, atbildīgs bija Vladimira Putina ideoloģiskais tēvs Josifs Staļins.

Tolaik Maskava masu slepkavības sauca par «šķiru cīņu», bet šodien – par taisnīguma ieviešanu «Krievijas vēsturiskajā telpā».

Neilgi pirms diktatora nāves 1953.gadā vairāk nekā miljons ukraiņu, no tiem liela daļa Krimas tatāru, tika deportēti uz Sibīriju.

PSRS déjà vu: vispirms kritīs rublis, pēc tam arī Putins

Krievijas cara rīcība pirms simts gadiem ir salīdzināma ar Putina Krievijas agresiju Ukrainā 2014.gadā, jo sniedz skaidrāku skatu uz šodienas Krieviju. Līdzība var būt šķietama un «ļoti sena», bet tā ir pateicīga viela pārdomām – Krievija 100 gadus nav mainījusies ne par mata tiesu, tikai ģenerējusi jaunus pārvaldniekus Kremlī.

Pirms 100 gadiem, 1914.gada vasarā, par formālo ieganstu sākt karu kļuva serbu ultranacionālistu atentāts pret Austrijas princi Franci Ferdinandu. Eiropas topošā lielvara Vācija izspēlēja Serbijas karalisti kā ēsmu Austroungārijai, lai pati varētu sākt karadarbību. Krievijas cars Nikolajs II mobilizēja armiju un sūtīja to aizsargāt «brāļus» serbus. Skopi ilustrēju, bet īsumā - tā sākās I pasaules karš.

Krievijas cara Nikolaja saikne ar realitāti bija neeksistējoša. 20.gadsimtā strauji notiekošā urbanizācija un industrializācija Krievijā viņam šķita jaunas pasaules sākums. Patvaldnieku neuztrauca strādnieku nenormālie darba apstākļi viņa pārvaldītajā impērijā. Lai novērstu kurnošo 1905.gada revanšistu uzmanību no politiskā bardaka valstī un ekonomiskā sabrukuma, caram bija vitāli nepieciešams atrast ārējo ienaidnieku. Par tādu kļuva Vācijas un Austroungārijas impērija Eiropas vidienē, bet iegansts cilvēku mobilizācijai mājās – «ortodoksālo brāļu» serbu glābšana no Eiropas imperiālistiem [salīdzinājumam – šodienas Krievijas oficiālā nostāja par «fašistu» režīmiem, kas apspiež krievu minoritātes Ukrainā, Krimā, Piedņestrā, Abhāzijā, ..Baltijas valstīs].

Vācija skatās uz Ukrainu un redz 1914.gada Serbiju?

Debates par to, kura valsts 1914.gada vasarā sāka I pasaules karu, nav akadēmiskas. Vēsture ir vēsturniekiem, teiktu Andris Bērziņš. Bet ne visi ir apveltīti ar izcilām prāta spējām kā Latvijas «prezidents». 1914.gada Vāciju pamatoti var uzskatīt par I pasaules kara faktisko iniciatoru. Vai simts gadus veca vēsture liek vācu politiķiem satraukties par pārsteidzīgu rīcību šodien? Ja Vācija negrib atkārtot traģisko vēsturi - nonākt situācijā, kad karš vairs nav izbēgams, kad militāra eskalācija vairs nav novēršama, tad jāsaka, ka mums visiem der vairāk skatīties britu klasiskos kumēdiņseriālus:

Nerunājiet par karu! Vienreiz man paspruka, bet, par laimi, tas man neko nemaksāja,

teica Džona Klīza (Monty Python) personāžs britu TV «Fawlty Towers».

Kādēļ Eiropas Savienības varenākā un spēcīgākā valsts Vācija ir nogaidoši rezervēta ar sankcijām pret Krieviju? Kādēļ kanclere Angela Merkele negrib uzņemties iniciatīvu un vienoties ar Londongradu/Parīzi par kopīgu pozīciju ar pārējām ES valstīm?

Kādēļ Vācijas loma agresora savaldīšanā, nevis kādas citas ES valsts vai ASV, šodien ir svarīga?

Vairāki aspekti, kas vienlaikus ir geimčeindžeri: Vācijas kancleres pieredze un nepārspētais talants risināt sarežģītus starpvalstu konfliktus ir pierādīta spēja, pat ja panākumi ne vienmēr bija mazām tautām pieņemami [tieši Vācija pretojās Baltijas valstu, arī Gruzijas uzņemšanai NATO]; Angelas Merkeles līdz šim izteikti draudzīgā attieksme ir nozīmīgs faktors Vladimiram Putinam; ja iniciatīvu agresora Krievijas savaldīšanā uzņemsies tikai ASV, tad teorētiskie panākumi jau saknē var tikt apdraudēti - atcerieties «sabiedroto» iebrukumu Irākā 2003.gadā, kas ne sevišķi labi izskatās pat uz «pasaules policista» morāles mundiera. Reālpolitikā sirdsapziņa ir nopietns traucēklis, bet agresora savaldīšanai tā var būt ļoti nozīmīgs elements, pat ja tiek slēpts no publikas acīm.

Kāpumam seko kritums

Putins bija slavas zenītā pēc «uzvaras Sīrijā pret ES un ASV»; dažu pazīstamāko politiski ieslodzīto atbrīvošanas Krievijā; bet it sevišķi pēc Soču olimpiādes. Tālāk gan viedokļi daļās - daži to sauc par «eiforiju», citi – Krievijas iebrukums Ukrainā, okupējot Krimas apgabalu, bija salts aprēķins, lai uzreiz pēc tam Ukrainu pievienotu Krievijai. Ja Krievijas jaunais cara tētiņš patiešām tic, ka eiropieši ir divkoši un liekuļi, tad ir gandrīz neiespējami pašreiz oponēt, jo simboliskās ES sankcijas vairs nav «maigā spēka» diplomātija, bet nav arī ES solītās drastiskās ekonomiskās sankcijas. Ar nožēlu ir jāpiekrīt Putinam, ka Eiropas Savienības valstu līdzšinējās sankcijas ir kaut kas pa vidu starp «neko un neko». Sauklis «ES ir tik spēcīga, cik tās vājākais posms,» uz Baltijas valstīm šoreiz nav attiecināms, jo kopā ar Poliju esam gandrīz vienīgie, kas skaļi uzstāj, nevis nogaidoši klusē.

Neprognozēšu, cik tālu Putins ir gatavs iesoļot Ukrainā: Ja lācis ir pagaršojis cilvēka gaļu, vislabāk zvēru ātri noķert, iemidzināt un algot apsardzi pie viņa būra zoodārzā. Tomēr, ja nevar citādi, tad lāčāda pie sienas ir ļoti iecienīta krievu pasakās.

Putinam ir divas iespējas [visticamāk, viņš jau ir izvēlējies]:

1. Pārsteiguma moments pēc avantūras Krimā ir zaudēts, tādēļ Ukrainas iekarošanas plānu atlikšana radīs ļoti daudz nejauku alternatīvu Putinam: sapnis par PSRS atjaunošanu būs jāizmet mēslainē; sacelšanās vai pat asiņaina revolūcija dzimtenē kļūs ticamāka, bet sekas nebūs prognozējamas - tad iespējama pat Krievijas sadalīšanās daudzās mazās valstīs, Kuriļu salu atdošana Japānai utt.;

2. Turpretī, ja Putins ies uz visu banku, tad, paturot Ukrainu Kremļa dzelžainā satvērienā, diktators uz vairākiem gadu desmitiem būs novērsis Krievijas demokratizāciju, t.i., saglabās varu un pēctecību 2018./2024. g.

Vārds «riskants» ir pazudis pavisam no Putina reti lietoto vārdu saraksta. Tādēļ cerēsim uz labāko, bet gatavosimies pašam ļaunākajam - ar Krieviju nekad nav bijis savādāk, nebūs arī tagad.

Un tas nozīmē runāt arī par karu, Merkeles kundze!

^Atsauces

^{* Deportācija ir viens no smagākajiem noziegumiem pret cilvēci.}

^{* Idioma «Nepiemini karu!» ir kā aicinājums nerunāt par lietām, kas var radīt neparedzētas problēmas, neērtības, saspīlējumu. Šī frāze ir aizgūta no savulaik populārā britu kumēdiņseriāla «Fawlty Towers» epizodes, kur Džons Klīzs (Monty Python) šādi raksturoja Vāciju, vāciešus.}