«Valstī, kurā 70 tūkstoši pensionāru, tostarp invalīdi, ik mēnesi saņem mazāk par 128 eiro, es nedrīkstu pat muti atvērt vaļā par to, ka ministriem ir nepieciešams savādāks atalgojums.» Tā intervijā portālam TVNET saka Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes priekšsēdētājs Uldis Augulis, norādot, ka katram cilvēkam vajadzētu saņemt vismaz 129 eiro.
(Intervija notika otrdienas rītā, dažas stundas pirms ZZS valde aicināja arī Aivaru Lembergu kļūt par premjera kandidātu.)
Kas ir ZZS premjera amata kandidāts?
Šobrīd mums nosaukti trīs kandidāti – Vējonis, Augulis, Dūklavs. Šodien mums būs valdes sēde, kurā lemsim par viena premjera amata kandidāta nosaukšanu.
Izskanējis, ka tas būs Aivars Lembergs.
Šodien valde lems. Nezinu.
Kā jūs varat nezināt?
Nezinu. Valde lems. Es esmu viens no valdes locekļiem.
Cik locekļu ir valdē?
Valdē mums ir četri «zemnieki» un trīs «zaļie». Kopā septiņi cilvēki.
Par ko jūs balsosiet?
Skatīsimies valdes sēdē.
Kāpēc tā?
Es nezinu, kāds būs valdes lēmums.
Kāpēc mēdz būt tā, ka ZZS ir citi premjera amata kandidāti, bet, tuvojoties vēlēšanām, parādās Lembergs?
Tā īsti nav.
Tā ir bijis vairākas reizes.
Iepriekšējās reizes mēs esam pietiekoši laicīgi nosaukuši. Pat cīņā pret oligarhiem neesam atteikušies no Lemberga kā premjera amata kandidāta. Šobrīd skatīsimies. Bez Vējoņa, Auguļa, Lemberga mums ir arī, piemēram, Dana Reizniece-Ozola, kura ir iespējams potenciāls premjers.
Bet ne jau uz šīm vēlēšanām!
Skatīsimies, valde lems šodien.
Vai jums nav nepatīkama sajūta, ka sākumā kā ZZS premjera amata kandidāts figurē jūsu vārds, bet izšķirošā mirklī to nomaina Lembergs?
Nē. Protams,
katra partija skatās, kas tai ir izdevīgāk, kādā veidā tā var iegūt pēc iespējas vairāk vietu Saeimā,
līdz ar to arī taktiski domā, ko un kā pareizāk darīt.
Kāds ir Lemberga statuss ZZS?
Lembergs ir «Latvijai un Ventspilij» partijas vadītājs, ar kuru ZZS ir līgums līdzīgi kā ar Liepājas partiju un Līvānu vēlētāju apvienību.
Tas ir formāli. Kāds ir neformāli?
Arī neformāli, formāli un visādi viņš ir kā sadarbības partneris ZZS, kuras veidotāji ir Latvijas Zemnieku savienība, ko es pārstāvu, un Latvijas Zaļā partija.
Cik viņš ir ietekmīgs?
Mums visi lēmumi valdē tiek pieņemti koleģiāli. Lembergs un «Latvijai un Ventspilij» mums ir labi sadarbības partneri.
Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar viņu?
Ļoti koleģiālas, labas attiecības.
Stipendiātu sarakstā neesmu!
Solvita Āboltiņa intervijā TVNET teica, ka Lembergam un Nilam Ušakovam ir ļoti viegli priekšvēlēšanu laikā, jo viņi zina, ka nekad nebūs premjeri. Līdz ar to viņiem viegli solīt, diskutēt un pārmest pie varas esošajiem politiķiem.
Grūti pateikt, kurš būs premjers un kurš būs premjera amata kandidāts, jo šobrīd atbilstoši Satversmei premjera amata kandidātu nosauc Valsts prezidents.
Kādu amatu jūs sev gribētu?
Esmu gatavs turpināt strādāt par labklājības ministru. Daudz auditorijās esmu solījis cilvēkiem, kuri man jautājuši, vai palikšu, ka tad, ja kārtis pareizi sakritīs un vēlēšanas būs veiksmīgas, tad turpināšu.
Vienkāršs deputāts?
Kā kritīs kārtis. Ja mēs nebūsim koalīcijā, tad, protams, opozīcijā esot, būs jāstrādā Saeimā. Tas nav nekas jauns, tā jau strādājām.
Deputāta amats jūs apmierinātu?
Protams, ministra amats ir interesantāks, jo tas nozīmē reālu padarītā darba apjomu, ko vari sabiedrībā parādīt. Deputāts nozīmē vairāk statisku darbu, bet, protams, ja tu Saeimā esi komisijas vadītājs vai tās vietnieks, jāveic pietiekoši liels darbs, it sevišķi likumdošanā, saprātīgā likumu novadīšanā līdz galam, ar ko sabiedrībai jādzīvo.
Gribu jautāt par vēl kādu spožu personību – Ivetu Griguli. Vai esat viņu saticis pēc ievēlēšanas Eiroparlamentā?
Jā, esmu viņu saticis vienu vai divas reizes Saeimā.
Pazīstat viņu personīgi?
Protams, mēs esam nostrādājuši Saeimā kopā trīs gadus.
Tad izstāstiet cilvēkiem, kāpēc viņa izvairās un mūk no žurnālistiem!
Man ir grūti pateikt, kāpēc viņa izvairās no žurnālistiem.
Es tā nekad neesmu darījis, neesmu centies izvairīties no žurnālistiem. Grūti pateikt, katrs cilvēks ir savādāks.
Jūs neesat ar viņu par to runājis?
Mēs kaut kad pirms Eiroparlamenta vēlēšanām runājām, ka ir solīdi skaidrot un stāstīt par savām iecerēm, redzējumiem, un ka nav nekas slēpjams. Bet katrs cilvēks ir savādāks. Acīmredzot ir cilvēkam kaut kāda savādāka doma par to, ko un kādā veidā viņš komunicē.
Nesen biju Eiropas Parlamentā, kur Latvijas žurnālisti satikās ar gandrīz visiem mūsu deputātiem, bet Grigule tā arī izvairījās un neatnāca.
Savā laikā, kad Latvijas Pašvaldību savienību pārstāvēju Eiropas Reģionu komitejā, mums bija diezgan grūti komunicēt arī ar tā laika deputātiem par pašvaldību jautājumiem, jo atsaucība bija ļoti maza. Iespējams, nonākot deputātiem Eiropā, viņi liekas tālāk no Latvijas, nekā viņi ir patiesībā. Tas bija 2004., 2005. gadā.
Vai jūsu vērtējumā ir labāk, ka viņa ir prom no Latvijas?
Mums galvenais, ka pa visiem šiem gadiem ZZS ir kāds pārstāvis no Eiroparlamentā. Līdz šim mums tas nebija izdevies.
Ko viņa viena pati tur var izdarīt?
Ja paskatāmies, cik mums ir pārstāvju Eiroparlamentā, tad loģiski būtu, ka visi mūsu pārstāvji, neskatoties, no kāda politiskā spēka viņi ir, Eiroparlamentā strādātu nevis Eiropas partiju vai partiju grupu vārdā, bet tomēr visi kopā Latvijas interesēs..
Arī Saeimai būtu jāstrādā saliedēti un vienā virzienā, lai būtu rezultāts.
Protams, tas būtu ideālais virziens, līdz kuram mums kaut kādā saprātīgā periodā vajadzētu nonākt.
Vai redzat kādus cilvēkus un spēkus, ar ko jūs nevarētu sadarboties, ja jūs ievēlētu?
Droši vien tas būtu «Saskaņas centrs», ar ko mums nebūtu iespējams sadarboties.
It sevišķi Latvijas Zemnieku savienība kā diezgan konservatīva partija, kam ir latviskais vēlētājs, līdz šim ir strādājusi kopā ar latviskajām partijām.
Kā ir ar «Saskaņas centru 2», kā Ingunas Sudrabas partiju nosauca Āboltiņa?
Vispirms ir jāredz, vai viņi vispār tiek iekšā parlamentā. Atkarīgs no cilvēkiem, viņu politiskajiem uzskatiem, kā vienojas par iespējamām valdības deklarācijām, nākamās valdības rīcības plānu. Tad to var lemt un skatīties.
Kas ir atslēgvārdi, pēc kuriem izlemsiet, ar ko nesadarboties?
Pirmkārt, kā jau teicu, man svarīgi, lai būtu latviskās partijas, kas cīnās par latviskajām interesēm. Otra lieta ir programmiskie uzstādījumi vai tas, kādus darbus un kādā veidā darīs nākamā valdība. Pēc tam mēs varam runāt par amatiem un visu pārējo. Manuprāt, pirmais un svarīgākais ir darāmie darbi..
Vai ar Artusu Kaimiņu jūs varētu sastrādāties?
Grūti pateikt. Man jau liekas, ka Latvijas Reģionu apvienība neiegūs vispār nevienu vietu Saeimā. Bet visi ir cilvēki un ar visiem ir jāmēģina sastrādāties.
Akcentējāt, ka nākamajai valdībai ir ļoti svarīgi izveidot darāmo darbu sarakstu. Kas jums šodien liekas Latvijā vissvarīgākais, lielākā problēma?
Pats, pats svarīgākais ir ekonomiskā attīstība, darba vietas un labi apmaksātas darba vietas.
Plašs spektrs.
Tas ir galvenais. Šobrīd sabiedrībā maksājam nodokļus no ļoti zemiem ienākumiem. Es vados pēc oficiāliem skaitļiem, ko sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Izejot no mūsu minimālajiem ienākumiem, viennozīmīgi jāceļ neapliekamais minimums. Vairāk nekā 20 tūkstoši strādājošo šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma uz mājsaimniecības locekļa.
Cik ir jābūt ienākumiem, lai cilvēks mūsdienās varētu izdzīvot?
Tā nevar pateikt, ir jāskatās atsevišķi pa mājsaimniecībām. Ir kur dzīvo viens cilvēks, bet ir arī zemi atalgoti strādājoši vecāki ar trīs bērniem. Protams, ar minimālajiem ienākumiem pie 75 eiro neapliekamā minimuma būs diezgan grūti izdzīvot. Faktiski viņi nevar izdzīvot, viņiem jāvēršas pēc trūcīgā, maznodrošinātā statusa pašvaldībā.
Bet cik ir minimums? Cik, jūsuprāt, būtu jāsaņem vienam cilvēkam, lai viņš izdzīvotu?
Uz mājsaimniecības locekli nedrīkstētu būt mazāk par 129 eiro. Tas ir minimālais ienākums. Ir atšķirības, vai cilvēks dzīvo laukos vai galvaspilsētā.
Manai mammai pensija nav 300 eiro, bet viņai ir savas gurķu un zaptes burkas, pēc kurām vēl dēls aizbrauc pakaļ.
Katram ir dažādi dzīves apstākļi, un ļoti grūti izvērtēt, kuram, cik un kā. Pilsētā ir jāmaksā lielāki komunālie maksājumi, īres naudas un transporta izdevumi. Tas viss jāsaliek kopā par katru mājsaimniecību.
Labklājības ministrijas plāns paredz noteikt nevis vienu iztikas grozu, bet dažādus atkarībā no mājsaimniecības pazīmēm. (Veco iztikas minimuma grozu Centrālā statistikas pārvalde no šā gada vairs neaprēķina, jo tas bija saglabājies no 90. gadu sākuma un līdz ar to neadekvāts.)
Plānots strukturēt mājsaimniecības?
Jā, gan pa reģioniem, gan pa mājsaimniecību veidiem, piemēram, ģimenēm ar bērniem, pensionāriem utt. Tad varētu pateikt, kāds būtu aptuvenais grozs, uz ko būtu jāvirzās.
Cik ir jūsu minimālie izdevumi mēnesī, kas jums obligāti nepieciešams?
Protams, elektrība, gāze, telefoni.
Cik tas aptuveni ir?
Tie ir aptuveni pāris simti eiro.
Jūs par pāris simtiem eiro varētu mēnesi izdzīvot?
Par to varētu samaksāt tikai komunālos maksājumus.
Bet par kādu summu jūs varētu izdzīvot?
Grūti pateikt, nekad neesmu tā īpaši rēķinājis. Savos izdevumos rēķinos ar to naudu, ko nopelnu.
Cik ministrs saņem?
Ministram uz rokas iznāk 1700 eiro.
Jums tā šķiet adekvāta summa?
Kāda tā ir, tāda šobrīd ir. Es skatos uz to, kā mums sabiedrība dzīvo kopumā.
Ja mums ir 70 tūkstoši pensionāru, tajā skaitā invalīdu, kuru pensija nepārsniedz 128 eiro, es nedrīkstu pat muti atvērt vaļā par to, ka ministriem ir nepieciešams savādāks atalgojums.
Kā ir ar to, ka ministru atalgojums, ņemot vērā atbildību, nav salāgots ar privātā sektorā strādājošo cilvēku atalgojumu, līdz ar to labākie iet prom?
Nezinu, mani ir mācījuši tā: ir tavs darbiņš, kas tev jādara. Es savā laikā biju pagastvecis, kura alga bija 350 latu, kas bija mazāka summa nekā skolas skolotājiem. Tas darbs bija jādara. Savā laikā man bija zemnieku saimniecība (arī tagad ir, bet tajā nenotiek saimnieciskā darbība), ar ko es varēju kaut kādā veidā sevi nodrošināt, neskatoties uz to - lai pašvaldībā kaut kas notiktu, bija jāizmanto saimniecības traktors un degviela. Nevienam es par to neprasīju, vienkārši gribēju, lai ir izdarīts tas darbs.
Tas saistīts ar latviešu pieticību?
Iespējams. Varbūt tas ir iesēdies kaut kādos mūsu gēnos.
Varbūt tieši pieticība ir tā, kas latviešiem neļauj sevi pieteikt skaļāk un pārliecinošāk Eiropas kontekstā, lai saņemtu lielākus labumus?
Īstenībā mēs šobrīd no Eiropas dabūjam to iespēju un naudu, kas mums nekad mūžā nebūtu.
Bet varbūt varētu dabūt vairāk, ja mēs nebūtu tik pieticīgi?
Mums ir jāiemācās pašiem nopelnīt. Daudzviet stāstu par savu Somijas pieredzi satiksmes ministra amatā. Kad jautāju, par kādu naudu viņi īstenoja visus lielos projektus, viņi atbildēja, ka par budžeta naudu. Es jautāju, cik ir viņu budžeta nauda pie 5 miljoniem iedzīvotāju. Atbilde bija: vairāk nekā 70 miljardi eiro. Tas nozīmē, ka mums vēl ir, ko domāt un darīt.
Tas ir aptuveni 14 reižu vairāk nekā Latvijas budžets.
Jā, mums ir kur tiekties un kur strādāt, apkarot visas nelegālās nodokļu nemaksāšanas, kas mums ir ļoti lielās summās, it sevišķi PVN. Šajā jomā strādā Finanšu policija. To redzam ik pa brīdim publiskajā telpā. Pirmkārt, mums jāsavāc tas, kas mums ir. Tad ir jādomā par uzņēmējdarbības attīstību sadarbībā ar pašvaldībām, lai mums šeit būtu darba vietas, labi apmaksātas darba vietas..
Runājāt par Somiju. Kura valsts, jūsuprāt, varētu būt Latvijas piemērs, kādai mums vajadzētu būt?
Tā varētu būt Somija. 90. gadu sākuma krīzē viņi vispirms pārkārtoja savu izglītības sistēmu, kad svarīgākais ir bērns. Nav tā, ka bērns nevar iemācīties. Izglītības sistēma sakārtota tā – ja bērnam nevar iemācīt viens skolotājs, maina pret citu skolotāju. Svarīgākais ir izglītots bērns galā.
Mums patlaban 68% jauniešu-bezdarbnieku ir pamata vai nepabeigtu pamata izglītība.
Viņi nav gatavi darba tirgum, kur ir pilnvērtīga un augsta ražošana. Viens ir izglītības sistēma, bet otrs ir ražošanas attīstība, jo tikai tas dod valstij ienākumus.
Kurš no pasaules politiķiem jums šķiet labs piemērs, kam sekot, līdzināties, mācīties?
Man īsti negribētos kādam līdzināties vai skatīties uz kādu. Gribētu, lai mēs paši šeit izdomājam, ko un kā gribam, kas jādara, lai to sasniegtu.
Kurš no pasaules politiķiem jums šķiet visveiksmīgākais?
Mums ir daudz veiksmīgu politiķu, piemēram, gan karojuši, gan attīstījuši savu ekonomiku, gan darbojušies dažādās krīzēs. Piemēram, Mārgareta Tečere savā laikā bija pietiekoši autoratīva, bet daudz ko izdarīja. Tāpat šobrīd pie varas esošais Anglijas premjers Deivids Kamerons. Spēcīgu cilvēku ir pietiekoši daudz. Arī Angela Merkele nav ļoti vāja politiķe, bet pietiekoši laba politiķe un saimnieks Vācijā.
Divas no jūsu nosauktajiem politiķiem bija sievietes. Kā vērtējat dzimumu vienlīdzību Latvijā?
Man nekas nav pret to, ka sieviete ir politiķe, vadošā amatā. Ja viņa to ir spējīga izdarīt un dot pienesumu, tad tikai uz priekšu!
Vai Latvijā sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas iespējas?
Statistika rāda, ka vīriešiem ir labāk atalgoti amati, bet redzam, ka Latvijā ir arī viens no fenomeniem, ka mums augstos amatos ir daudz sieviešu, piemēram, parlamenta vadītāja, premjere. Tagadējā premjere ir pirmā sieviete Latvijas vēsturē šajā amatā. Tas man šķiet kā solis pareizā virzienā.
Viņa ir viens no labajiem piemēriem, bet pārējos 99% gadījumu vīrieši saņem vairāk un strādā mazāk.
Acīmredzot mums vēl «iesēdušies» vēsturiski stereotipi, ka mēs varbūt neuzticamies un saprotam, ka vīrietis kā politiķis ir labāks. Grūti pateikt, ir bijuši arī savādāki piemēri, kur sievietes sevi labi parādījušas.
Kurš jums šķiet Latvijas spēcīgākais politiķis?
Spēcīgu politiķu mums savā laikā bijis daudz.
Bet ja jums jānosauc viens.
Man jādomā, es tā nevaru uzreiz.. Es pat vienu nenosaukšu, mums ir bijuši vairāki labi cilvēki..
Pirms intervijas jūs lasījāt TVNET. Arī intervijas laikā TVNET stāv atvērts jūsu datorā. Vai bieži to lasāt?
Es cenšos iziet cauri visiem portāliem.
Pie kā apstājaties?
Man patīk tas, kur ātrāk nomainās ziņas. Mani galvenie portāli ir TVNET, Apollo, Delfi. «Izskrienu» cauri arī Letu.
Noslēgumā uzdošu jums jautājumu, ko adresēju visiem partiju līderiem. Cik vietu ZZS iegūs Saeimas vēlēšanās?
Mūsu cerība ir - ne mazāk kā 15 vietu.
Ja es saliktu kopā visas pēdējās dienās dzirdētās prognozes, parlamentā vajadzētu 200 krēslu.
Tā varētu būt, ambīcijas visiem ir lielas. (Smejas.)
