Kad Dievs dod uzdevumu, Viņš dāvā arī spēku tā īstenošanai. Šis ir viens no teikumiem, kas iespiežas atmiņā pēc sarunas ar Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu kongregācijas pārstāvi, klostermāsu Meinardu. No viņas staro vitalitāte un prieks. Būdama aktīva un darbīga, māsa ātri vien kļūst par bērnu mīluli. Meinarda smejas daudz un sirsnīgi, un varbūt tieši tāpēc komunikācija ar viņu dažreiz neatbilst priekšstatiem par mūķenēm. Karmelīte intervijā portālam TVNET piekrita nedaudz ieskicēt savu dzīvi.
Lūdzu, sākumā pastāsti, kā nolēmi sekot Dievam tik radikālā veidā, kļūstot par klostermāsu?
Īstenībā ir tā, ka cilvēks pats šādu dzīvi neizvēlas. Protams, man kā cilvēkam ir brīva griba pieņemt šo Dieva dāvanu. Viņš dāvāja, es – pieņēmu. Cilvēkam pašam izdomāt, ka viņš grib būt klostercilvēks vai priesteris, – tas nav aicinājums. Tā ir viņa izdoma. Aicinājums ir Dieva dāvana. Visbiežāk cilvēks pats ir pārsteigts par to.
Tu arī biji pārsteigta?
Biju vairāk nekā pārsteigta! (Sirsnīgi smejas.) Jau toreiz es Viņam teicu, ka Viņš ir traks.
Kam Viņam? Dievam?
Nu jā! Arī tagad ik pa brīdim es Viņam saku: «Vai Tu vispār apzinies, ko esi izdarījis?» Domāju, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri pēc savām dabiskajām īpašībām, dzīves ceļa vai pieredzes kā klosterļaudis būtu daudz vērtīgāki nekā es.
Es neesmu nākusi no ļoti ticīgas ģimenes, kur Dievs būtu pats par sevi saprotams un ikdienā pielūgts. Mani vecāki bija bērnībā kristīti, bet mūsu mājās nekad netika par to runāts. Kristību pieņēmu tikai 19 gadu vecumā. Tas bija apzināts lēmums. Kristījos pusgadu pēc tēta aiziešanas mūžībā.
Tad tavs tētis nemaz nezina, ka tu kristījies?
Viņš zina – no tās puses visu var redzēt vēl labāk! (Smejas.) Protams, pēc zemes izpratnes viņš nomira ātrāk, nekā es pieņēmu kristību. Viņš bija katolis, bet mamma – luterāne. Tikai labu laiku pēc kristībām uzzināju, ka mana vecmāmiņa no tēta puses savā laikā domājusi par klosteri, bet vecvectēva brālis ir bijis priesteris. Viņš bija viens no tiem, kurus 1940.gadā arestēja un izveda uz Krieviju. Tā ka manas saknes ir interesantas, un iepriekš man par to nebija ne jausmas.
1994.gadā, kad pieņēmu kristību, nebija liela garīgās literatūras izvēle. Bija Terēzītes no Lizjē biogrāfija «Kādas dvēseles stāsts», grāmata par Svēto Francisku un grāmata par Lurdu. Tās bija trīs pirmās katoliskās grāmatas, kuras izlasīju.
Bet Bībele bija?
Bībele bija grūti dabūjama. Kad sāku domāt par tās iegādi, uzzināju, ka Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā to var nopirkt. Bet, kad aizgāju līdz baznīcai, tā bija ciet un es netiku tajā iekšā. Pirms manas kristības visas baznīcas, uz kurām aizgāju, parasti izrādījās ciet. Pirmā baznīca, kurā tiku iekšā, jo tā vienkārši bija vaļā, bija Sāpju Dievmātes baznīca Vecrīgā. Bet kristību pieņēmu Franciska baznīcā, jo uz turieni mani aizveda mana vecākā māsa, kas pirms diviem mēnešiem bija pieņēmusi kristību, nevienam neko nesakot.
Kāpēc izvēlējies katoļu Baznīcu?
Patiesībā mana izvēle par labu katoļu Baznīcai bija racionāla. Es labi zināju vēsturi, interesējos par to. Šo to zināju par Baznīcas attīstību. Man bija pilnīga pārliecība, ka tieši katoļu Baznīcā vēlos pieņemt kristību. Tas bija apzināts lēmums.
Tā kā garīgās literatūras nebija, es daudz lasīju Terēzītes dzīvesstāstu un aizrāvos ar to. Mani uzrunāja viņas dzīve ar Dievu. Mani tā laika draugi un paziņas par mani pasmaidīja un teica: «Mēs visi caur to izgājām.» Viņi apgalvoja, ka ir normāli, ka pēc Terēzītes pārdzīvojumu lasīšanas cilvēks savu vienīgo ceļu redz kopā ar Dievu. Viņi teica: «Nesatraucies, tev pāries!»
Pēc tam trīs gadus apzināti centos veidot attiecības ar Dievu. Manī bija vajadzība pēc lūgšanas, dzīvām attiecībām ar Dievu un Svētās Mises. Tā bija absolūta dāvana. Arī tagad, gatavojot pieaugušos cilvēkus kristībām un laulībām, viņiem saku, ka
vajadzība pēc Baznīcas un ticības izkopšanas ir liela dāvana un žēlastība.
Vienlaikus visus šos trīs gadus es cītīgi lūdzos pēc laba vīra, jo tobrīd man likās, ka mana vieta ir lielā ģimenē ar daudziem bērniem, lauku mājās ar gulbjiem ezerā.
Kad un kā saprati, ka tavs aicinājums ir citādāks?
Tas laikam bija «bakgraunds» [background – no angļu valodas – pamats], ko biju sadzirdējusi, lasot par Terēzīti. Manī bija vajadzība pēc Dieva un pilnīgas piederības viņam. Šī sajūta bija visu laiku.
Tolaik sāku mācīties Katehētikas institūtā, kas tagad ir izaudzis līdz Laterāna Pontifikālās Universitātes filiālei RARZI, kā arī jau strādāju skolā.
Tu jau biji skolotāja vai tikai mācījies par to?
Pēc tēta nāves, mācoties Skolotāju institūta pēdējā kursā, paralēli mācībām sāku strādāt 77. vidusskolā, kas atradās Latgales priekšpilsētā, Rīgā. Uz to nāca semināristi [Rīgas Garīgā semināra audzēkņi, kas gatavojas kļūt par priesteriem], lai vadītu bērniem ticības mācības stundas, ko tolaik sauca par baltajām stundām. Sāku strādāt skolā janvārī – mācību gada vidū. Biju sākumskolas skolotāja, un man iedeva audzināšanā 1.d klasi. Vari iedomāties, kāda bija 1.d klase Latgales priekšpilsētā! Ceturtajā paralēlklasē bija daudz bērnu, kurus nekur citur negribēja. Ja pareizi atceros, biju šo bērnu trešā skolotāja. Tā kā situācija bija tik grūta, direktore atļāva semināristam nākt pie bērniem katru nedēļu. Pie citu klašu audzēkņiem viņi gāja retāk. Tās bija manas pirmās katehēzes – ticības mācības stundas.
Savos 19 gados es seminārista stāstītajā klausījos tieši tāpat kā mani pirmklasnieki.
Šajā laikā piedzīvoju arī konkrētus Dieva pieskārienus. Pastāstīšu vienu epizodi. Seminārists un bērni izspēlēja Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzum seko pūlis. Klasē esošie 35 bērni veidoja pūli, bet man bija jāspēlē slimā sieviete, kurai no aizmugures jāpieskaras Jēzum. Seminārists lūdza, lai es viņam pieskaros. Bet es tajā brīdī nevarēju pacelt roku. Viņš tobrīd pagriezās pret mani un sacīja: «Pieskarieties taču man!» Tobrīd man bija tādas asaras… Nevarēju pakustināt roku un sāku šausmīgi raudāt. Seminārists sabijās, bet bērni skatījās platām acīm – skolotāja raud. Tikai vēlāk sapratu, ka Dievs caur šo epizodi mēģināja man pateikt, ka esmu kā tā sieviete, kurai Viņš ir vajadzīgs, bet kura patlaban nespēj savu vajadzību ietērpt vārdos.
Kā turpinājās tavs garīgais ceļš?
90.gadu beigās vide Latvijā bija tāda, ka cilvēki meklēja garīgumu, iespējas izdzīvot savu ticību dziļāk. Viens no tādiem veidiem ir rekolekcijas – garīgie vingrinājumi. Institūtā uzzināju, ka ir iespēja aizbraukt uz Poliju un pavadīt pāris dienu klosterī. Gribēju pabūt dziļākā, lielākā vientulībā. Man šķita, ka klosterī tā būs, jo nezināju, ka tur būs ļoti daudz jaunu meiteņu un diezgan maz vientulības. Braucām divatā ar māsu, mēs īsti nezinājām ne adresi, ne to, kur mums jāiet. Cilvēciski skatoties, viss notika diezgan lielā vieglprātībā. Beigās mēs klosteri atradām. Man tiešām nav vīziju, bet mirklī, kad iegāju klostera kapelā (mājas baznīcā), ieraudzīju tur lielo krustu galvenajā altārī, man bija iekšēja sajūta, ka dzirdu balsi, kas sacīja: «Beidzot tu esi klāt. Šī ir īsta vieta.» Tu redzi, ka man ir grūti atrast vārdus, jo šīs lietas ietērpt vārdos ir ļoti grūti. Atceros tā brīža pieredzi, bet tās nebija sajūtas. Šī pieredze nav vārdos ietērpjama.
Ja kāds cilvēks man būtu teicis, ka no rekolekcijām Polijā atgriezīšos ar lēmumu, ka pēc tam braucu prom, laikam neticētu. Tieši pirms rekolekcijām biju dabūjusi labu dzīvokli pie darba, man bija labs darbs, man bija laba slodze, man bija draugi – mana dzīve bija sakārtota. Man nebija nekādu iemeslu braukt prom, lai kļūtu par klostermāsu. Bet iekšējā pieredze bija spēcīgāka, un es tai ļāvos, lai gan par konkrēto kopienu neko daudz nezināju. Zināju tikai to, ka tai ir kaut kāda saikne ar Terēzīti, jo tērpi ir tādi paši kā viņai. Bet neko citu nezināju – ko māsas dara, vai es atgriezīšos Latvijā. Tajā brīdī tas nelikās būtiski.
Un tad tu iestājies karmelīšu klosterī?
Tobrīd lūdzu pieņemšanu klosterī, bet pēc tam atbraucu uz Latviju. Uzrakstīju darbā atlūgumu, atteicu dzīvokli, pateicu mammai, atvadījos no ģimenes.
Ko ģimenes locekļi teica?
Mamma ar mani nerunāja.
Tiešām?
Viņai bija šoks. It kā jau iepriekš biju teikusi, ka par to domāju un mani tas interesē, bet drīzāk tas bija ļoti straujš lēmums. Arī atvadīšanās no kolēģiem un skolas administrācijas nebija viegla. Varbūt tāpēc, ka ārēji daudz neatšķīros no saviem draugiem, paziņām un kolēģiem. Man pašai šķiet, ka daudz citu cilvēku būtu bijuši vērtīgāki un derīgāki klosterī nekā es.
Dievam ir interesanti veidi, kā Viņš izvēlas cilvēkus.
Tu taču nenožēlo savu izvēli?
Nē, nožēlot es nenožēloju. Protams, tas nenozīmē, ka reizēm nav ļoti grūti. To, ka cilvēku māc šaubas, cenšos uztvert kā dzīves sastāvdaļu. Domāju, ka arī laulībā cilvēkiem mēdz būt grūti posmi un šaubas. Domāju – ja cilvēks apgalvo, ka viņam tā nekad nav, kaut kas ar viņu nav īsti labi. Ir labi, ka cilvēkā rodas pārdomas, vai ir tā, kā vajadzētu, un varbūt vajadzētu citādāk.
Esmu klosterī 17 gadus, un šajā laikā bijuši cilvēciski grūti posmi. Tad esmu uzdevusi sev jautājumus, vai tā vajag, vai tas ir pareizi, varbūt vajag un vajadzēja citādāk.
Kā tu saproti, ka esi īstajā vietā? Tās ir kādas ārējas lietas vai arī iekšējā pieredze?
Tās noteikti nav ārējas lietas. Visticamāk, ārēji ir daudz vairāk cilvēku, situāciju, pienākumu, ar kuriem labāk vai sliktāk tieku galā un kas visdrīzāk teiktu, ka labāk jāpamēģina kaut kas cits. Drīzāk tā ir iekšējā pieredze.
Skanēs ļoti skaļi un pareizi, bet no saviem agrīnajiem kristietības gadiem atceros grāmatu «Jo Dievs no manis to grib». Šis nosaukums man iespiedies dziļi atmiņā, un ik pa brīdim pie šiem vārdiem atgriežos. Tas ir vadmotīvs, kāpēc atkal no jauna varu pieņemt lēmumu, ko pieņēmu pirmo reizi, un palikt tur, kur es esmu. Saprotu, ka Dievs ir liela vērtība pati par sevi. Nemainīga vērtība.
Ja Dievs man kaut ko piedāvā, tas nevar būt slikts, pat ja cilvēcīgi tas ir pilnīgi absurdi, sāpīgi, grūti vai neizprotami.
Vai teorētiski tu vari vispār atgriezties «parastajā» dzīvē, ja gribētu?
Pilnīgi teorētiski jā. Šogad būs pagājuši desmit gadi, kopš saliku mūža solījumus. Tie ir līdzīgi kā laulība, tikai atšķirība, ka solījumi nav sakraments. Protams, to laušana ir garš process, kas ir saistīts ar Romu. Teorētiski tos var lauzt, bet, lai tā notiktu, jānāk zemestrīcei – jābūt ļoti nopietnam iemeslam.
Cilvēciski es varu plosīties par daudz ko - par cilvēkiem, procesiem, situācijām, ko neizprotu, bet vienmēr paliek dievišķais, pārdabiskais moments. Vismaz man paliek apziņa par to, ka šo aicinājumu devis Dievs. Viņš mani tik tālu ir atvedis. Parasti visgrūtākajos brīžos sev uzdodu jautājumu, vai es pati no sevis būtu spējīga izturēt esošo situāciju. Atbildu, ka cilvēciski to nespētu panest.
Dzīvojot kā klostermāsai, tev nākas atteikties no dažādām lietām, bet vienlaikus tu iegūsti daudz ko. Ko tu minētu pie lielākajiem trūkumiem un ieguvumiem? Kaut vai tīri sievišķīgi – skaista kleita...
Jokojoties varu teikt, ka man pietrūkst džinsu, bet, nopietni atbildot uz tavu jautājumu, varu teikt, ka man vispār nepatīk salīdzināt. Piemēram, ģimenes mātes un sievas dzīve un aicinājums nav salīdzināms ar manu aicinājumu – ne viens, ne otrs nav tikai slikts vai tikai labs. Katrā aicinājumā būs skaistā puse, vieglums, kas pie tā saista, bet būs arī garoza. Līdz ar to nevar pateikt, vai kādā no tiem ir vieglāk vai grūtāk. Tas būtu pat muļķīgi. Nav viennozīmīgi labas un sliktas dzīves.
No mana viedokļa viena no grūtākajām lietām ir tā, ka man pilnīgi nav privātās dzīves.
Visur, kur eju, esmu savā tagadējā ārējā izskatā - habitā.
Pat šovasar, braucot uz jūru, es nenoģērbu habitu. Vienkārši staigāju gar jūru visā savā tumšajā tērpā.
Pat milzīgajā karstumā?
Jā. Šogad man atvaļinājums bija jūlijā, pavadīju to Latvijā, tostarp braucot uz jūru.
Izejot cilvēkos habitā, man ne mirkli nav privātuma. Ne braucot uz jūru, ne ejot uz koncertu, ne apmeklējot izstādi. Visur esmu habitā. Līdz nesenam savas klosterdzīves mirklim man tā bija zināma problēma, bet tad to atklāju kā nabadzības solījuma sastāvdaļu.
Proti?
Man vispār nav privātās dzīves. Uzticot savu dzīvi Dievam paklausības solījumā, es Kungam nabadzības solījuma ietvaros atdodu arī visu, ko es daru. Ne mirkli neesmu pati sev. Kristus Evaņģēlijā runā, ka mēs esam pasaules gaisma. Arī es jūtos kā gaismeklī – visu laiku esmu redzamā vietā. No vienas puses, tas uzliek pienākumu domāt par to, ko un kā es daru, kā cilvēki manu tēlu ieraudzīs un uztvers. Saprotu, ka daudzos rodas priekšstats ne tikai par mani personīgi, bet arī Baznīcu un kristietību. Tas skan globāli, bet, manuprāt, tā ir. No šā viedokļa šis nav viegls aicinājums.
Bet tad, kad savas privātās dzīves neesamību uztvēru kā nabadzības solījuma sastāvdaļu, man kļuva vieglāk.
Kā palika ar tavu sapni par māju, gulbjiem, ezeru, vīru un ģimeni? Tu esi sapratusi, ka tas nav tev domāts? Tu esi to atlaidusi?
Māja man ir visur, kur ierodos. Atbraucot uz Jelgavu, vidi šeit un māju uztveru kā savu. Savukārt otra cilvēka – vīra – joma dažreiz cilvēciski rada grūtības. Tas ir brīžos, kad nav viegli un gribētos kādu cilvēku tikai sev, bet tad atkal no jauna jāizvēlas – vai es gribu, lai vienīgais, kuram piederu, ir Dievs vai tomēr kāds cilvēks. Līdz šim brīdim savā dzīvē esmu nonākusi pie atbildes, ka tas ir Dievs. Nezinu, kas būs pēc gada vai pieciem, bet līdz šim šaubu brīžos esmu atgriezusies pie Dieva.
Cilvēks ir ārkārtīgi trausls, un es nevaru galvot ne par sevi, ne par citu cilvēku.
Reiz kāds priesteris labi pateica – pateikt, ka klostercilvēks vai priesteris ir izturējis aicinājumā, var tikai tad, kad viņš ir miris, kad ir zārkā. Cilvēks ir trausls, tik ārkārtīgi trausls radījums! Pēdējo 6-7 gadu laikā esmu to īpaši bieži piedzīvojusi.
Bet kā ar bērniem?
Bērnus man Dievs dod vairumā. Sastopos ar viņiem draudzē, ātri atrodam kontaktu, tā ir liela Dieva dāvana un žēlastība. Viņi man burtiski līp klāt, tā ir bijis jau kopš maniem pusaudzes gadiem.
Savā ziņā par bērniem uzskatu arī tos pieaugušos, kurus esmu gatavojusi kristībām, laulībām vai ar kuriem vienkārši esam tikušies garīgās sarunās. Es šos cilvēkus patiesi uztveru kā savus bērnus, bet viņu bērnus par mazbērniem. Nesen man piedzima vēl viens mazdēls. (Sirsnīgi smejas.) Šajā jomā nejūtos apdalīta. Ar garīgo bērnu un garīgās mātišķības realitāti Dievs mani ir bagātīgi piepildījis un apdāvinājis. Esmu daudzbērnu māte entajā pakāpē. (Sirsnīgi smejas.)
Lūdzu, pastāsti par savu ikdienu! Ko tu dari? Kā klostercilvēka ikdiena atšķiras no parasta ģimenes cilvēka dzīves?
Klosteros un kopienās ikdiena ir lūgšanu un darba mijiedarbība. Atkarībā no konkrētajiem cilvēka pienākumiem mainās arī viņa ikdiena. Tas, kurš dodas uz skolu mācīt bērnus, dzīvo nedaudz citādāk nekā tas cilvēks, kurš kārto ziedus vai mazgā grīdu baznīcā. Pats būtiskākais ir apzināties, ka viss, ko daru, ir Dieva uzticēts pienākums. Visu daru kā cilvēks, kurš ir pilnībā veltīts Dievam – tas, ko piedzīvoju lūgšanā, pēc tam atklājas manā darbībā. Tas, kā daru savu darbu, atklāj to, cik dziļi es izdzīvoju savu lūgšanu dzīvi. Savukārt to, ko piedzīvoju sava darba laikā, piemēram, man ir kāda grūta saruna ar kādu cilvēku, pēc tam uzticu Dievam savā lūgšanā.
Varbūt vari izstāstīt, kāpēc tev ir habits? Kāpēc tu nevari staigāt parastā apģērbā un pucēties katru dienu citās drēbēs?
Es parasti saku, ka habits ir liela priekšrocība. Meitenes man saka, ka ir smuki jāsapucējas, lai uz viņām skatītos, bet es atbildu –
es staigāju kā viduslaikos, bet uz mani tāpat gandrīz visi atskatās.
Tas man ir pierasts joks. (Sirsnīgi smejas.) Bet runājot nopietni, mans tērps ir ārēja zīme tam, kas es esmu. Tā ir kā piederības zīme Dievam.
Atgriežoties pie tava jautājuma par ģimenes dzīvi, varu teikt, ka kristiešiem, kuri nav tērpušies habitā, ir jāliecina par Dievu ar savu dzīvi. Viņam jāuzvedas tā, lai citiem rastos jautājumi, kāpēc viņš tā rīkojas, un tad viņš varētu runāt, liecināt par Kristu. Savukārt manā gadījumā vispirms cilvēki pamana ārējo izskatu. Habits ir sava veida liecība par manu piederību Dievam. Protams, būtiski, ka habits ir gandarīšanas tērps.
Kādā veidā habits gandarīšanas tērps – vai tādā, ka tas ir neērts?
Jā, arī tādā. Habits ir neērts, biezāks, ar garām piedurknēm, tumšs un vienmēr tas pats! (Sirsnīgi smejas.)
Atceros kādu gadījumu Polijas Tatros – aptuveni 2000 metru augstumā kāds puisis, izmeties šortos, dzerdams un apliedamies ar aukstu avota ūdeni, man jautāja, vai man nav karsti. Es atbildēju, ka ir. Viņš man jautāja, tad kāpēc esmu apģērbusies habitā. Es viņam teicu: «Tu esi izģērbies un tev ir karsti. Es esmu apģērbusies un man arī ir karsti. Tad kāda atšķirība - izģērbties vai apģērbties?» Pasmējāmies abi.
Šajā pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir gatavi izģērbties, lai uz viņiem lūkotos. Pazūd kautrīgums. Šajos apstākļos mana apsegšanās ir aicinājums atcerēties, ka cilvēka ķermenī ir Dieva Gars, ķermenis ir Dieva Gara svētnīca un pret cilvēka ķermeni ir jāizturas ar cieņu, tas jāsargā.
Ne viss cilvēka ķermenis ir publiskai atklāšanai.
Vai tev kā klostermāsai ir arī kāds ikdienišķs prieciņš, piemēram, laba kafija vai smaržas, vai ceļojumi?
Esmu sapratusi, ka īstenībā man vajag ļoti maz. Aptuveni desmit gadus apzināti cenšos izdzīvot ik mirkli. Mācos saprast, ka jāiemācās ieraudzīt un priecāties par mazajām lietām, kas veido cilvēka dzīvi. Tad arī būs daudz atklājumu par prieka avotiem. Kā tu teici, tā var būt laba kafija, skaists mūzikas atklājums vai glezna. Nesen atklāju mūziķes Ineses Šuļžanokas «Dziesmu dziesmu». Tas ir tik skaists skaņdarbs! Viņa dzied ar tādu prieku, visu sevi ieliek tajā dziesmā! Klausījos viņas dziedājumā vairākas reizes, un tas bija reāls baudījums.
Pilnīgi noteikti man lielu prieku sagādā cilvēki, it sevišķi bērni. Viņi spēj vienā mirklī iedot milzīgu devu mīlestības, entuziasma, spēka un prieka. Ar to pietiek ilgākam laikam.
Mazo ikdienas lietu atklāšana ļauj apzināties, cik ļoti bagāts tu esi neatkarīgi no tā, kas tev ir mugurā un cik grūti tev ir iekšēji vai ārēji.
Zinu, ka tu aktīvi seko līdzi pasaulē notiekošajam. Kāpēc to dari?
Esmu strādājusi gan ar bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem. Esmu sapratusi, ka sekošana līdzi pasaulē notiekošajam, tostarp politikā un sabiedrībā, palīdz atbildēt uz cilvēku uzdotajiem jautājumiem un situācijām. Nav tā, ka augām dienām sēžu TVNETā un skatos, kas jauns noticis, bet lielos vilcienos sekoju līdzi notikumiem.
Pēdējais piedzīvojums man ir ar Ingas Ābeles romānu «Klūgu mūks», kurā galvenā varoņa prototips ir ievērojamais latgalietis un katoļu priesteris Francis Trasūns. Kāds cilvēks uzdāvināja šo grāmatu un lūdza man kā Baznīcas cilvēkam izteikt par to viedokli. No vienas puses, lasu grāmatu, bet, no otras puses, saprotu, ka daļa cilvēku no šīs grāmatas gūs priekšstatu par Baznīcu, iespējams, vienīgo. Šādas un līdzīgas situācijas mēdz gadīties, esmu sapratusi, ka vismaz vispārēja orientēšanās pasaulē notiekošajos procesos ir vajadzīga. Vismaz patlaban.
Un varbūt noslēgumā tu vari atklāt TVNET lasītājiem, kāpēc tagad tavs vārds ir Meinarda? Kāpēc tu izvēlējies tieši šo vārdu?
Tā ir Dievišķā Apredzība... Biju domājusi par citu vārdu (mūsu kongregācijā katrai māsai ir savs vārds), bet, sarunā ar Ģenerālmāti izšķirošajā dienā stāstīju viņai par mūsu zemes aizbildni, pati neaptverot īsti, kādēļ tā daru...
Šodien to uztveru kā Apredzības lietu, jo no viņa [Svētā Meinarda] nudien ir daudz, ko varētu mācīties. Pamatlieta – vietējo (tātad tos, kurus Dievs man dāvā) pieņemšana.
Mums jāmācās pieņemt tos cilvēkus, kurus Dievs mums dāvā.
Meinards mācījās viņu valodu. Es runāju latviski, bet jāmācās tā valoda, kurā runā mūsdienu latvietis vai šīs zemes iedzīvotājs, piederīgais. Meinards nāca ar mieru, pazemību, nesot Kristu vispirms jau ar savu dzīves paraugu - tā ir otra lieta, kas man šķiet bezgala svarīga manā aizbildnī. Un trešā lieta - Meinards ir Latvijas apustulis, uztveru to kā savas kalpošanas primāro uzdevumu - lai ar visu, kas esmu, ar katru kalpojumu, sludinu Kristu mūsu zemē.
