Veiksmes mīlulis

Lūdzu, sākumā izstāstiet TVNET lasītājiem, kas esat un ar ko nodarbojaties!

Šobrīd es visvairāk esmu alpīnisma un klinšu kāpšanas instruktors, kā arī dažādu piedzīvojumu un ceļojumu organizators. Ja vajag, veidoju arī pasākumus uzņēmumiem, sākot ar komandas veidošanu un saliedēšanu un beidzot ar izaicinošiem ceļojumiem, lasu «iedvesmas lekcijas». Paralēli tam fotografēju un dažreiz filmēju, un rosos sociālajos tīklos. Īsāk sakot, daru visu ko, kas man pašam šķiet interesanti.

Kas jums dzīvē šķiet visinteresantākais? Kalnos kāpšana?

Ne tikai alpīnisms. Interesanti ir piedzīvot pasauli. Atrast piedzīvojumus var ne tikai kāpjot kalnos, bet arī visu veidu āra aktivitātēs, piemēram, laivojot ar jūras kajakiem, dodoties lejup pa kanjoniem vai pazemes alās. Man tas viss šķiet ļoti interesanti, tāpēc arī to daru pats un piedāvāju citiem, vadot mācību kursus un iedvesmojot cilvēkus paplašināt savu komforta zonu.

Vai, jūsuprāt, piedzīvot dzīvi un pasauli var tikai ārpus pierastās vides?

Nē. Domāju, ka katram pašam jāatrod veidi, kā piedzīvot savu dzīvi. Varbūt vienam liekas interesanti nīkt mājās pie televizora. Feini! Ja viņam tas patiešām liekas saturīgākais pasākums, ko viņš savā dzīvē var izpildīt, tas ir brīnišķīgi! Nevienam ar varu neuzspiežu savu viedokli, bet man tas ir mazliet atšķirīgs. Man patīk ceļot un darīt vairāk vai mazāk «trakas» lietas. Parasti citi šīs lietas uzskata par trakām, bet dažreiz arī man tās liekas trakas. (Smejas.)

Pirms vai pēc to izdarīšanas?

Ir bijis dažādi. Ir bijis tā, ka par trakumu aizdomājos tajā brīdī, kad daru, kā arī pirms un pēc izdarītā. Bet man šie piedzīvojumi šķiet interesanti, un kāpēc man tos nedarīt?

Kas ir trakākā lieta, ko esat izdarījis?

Uz dažādām «trakām» situācijām var skatīties dažādi. Varbūt - uzrakstījis atlūgumu labi apmaksātā un ļoti perspektīvā darba vietā brīdī, kad tiek atteikts atvaļinājums, lai dotos ekspedīcijā uz kalniem? Tas bija deviņdesmito gadu sākumā vienā no televīzijām, kuras ziņu dienestā strādāju par operatoru...

Bet varbūt traki ir kāpt kādā Himalaju kalnu virsotnē vienam, pirmo reizi aizbraucot uz Nepālu?

Doties jūras kajakā vienatnē no vienas salas uz otru salu Vidusjūrā, kad jūrā ir pamatīgi, pašam līdz šim nepieredzēti augsti viļņi? Kāpt pa vairāk nekā 100 metrus augstu klints sienu bez drošināšanas virves? Doties uz mežu ziemā un gulēt tur bez telts, kad gaisa temperatūra noslīd zem -20 °C?

Otrreiz savā dzīvē apprecēties, lai gan pirms tam esi domājis, ka nekad vairs to nedarīsi? Būt pirmajam, kurš nolec ar virvi tur, kur neviens cits pirms tevis nav lēcis? Vēlreiz aiziet no «ideālā» valsts darba, atstājot vietu, kurā esi strādājis vairāk nekā desmit gadus – kabinets, alga, sociālās garantijas, lieliski kolēģi...

Bet droši vien vistrakākais manā dzīvē ir izvēlēties savu profesiju – alpīnisma instruktors –, dzīvojot valstī, kurā vienīgā kāpjamā klints ir četrus metrus augsta, tā pati ir «dabas piemineklis» un tāpēc tajā kāpt ir aizliegts! (Smejas.)

Vai sēdēt mājās jums šķiet garlaicīgi?

Es nekad neesmu sēdējis mājās ilgstoši. Ir bijuši brīži, kad pienākums vai apstākļu sakritības ir likušas pasēdēt mājās, bet man tas nav normāls stāvoklis. Man ir normāli kaut ko darīt, rosīties un domāt.

Kas jūs uz to mudina? Kas ir jūsu stimulators?

Man liekas, ka ir neinteresanti sēdēt uz vietas un apgremot citu pasniegtas emocijas.

Tā vietā, lai apgremotu citu pasniegtas emocijas, es eju un iegūstu savas emocijas.

Var noskatīties kino filmu, izlasīt grāmatu, aiziet uz koncertu, kas rosina kaut kādas emocijas un pārmaiņas cilvēkā. Bet var iet arī soli tālāk – pamēģini pats kaut ko uzrakstīt, apgūt kādu mūzikas instrumentu vai uzfilmēt kaut ko. Pamēģini kaut ko darīt pats! Tas būs pavisam savādāk. Varbūt tev tas neizdosies labāk nekā īpaši talantīgiem cilvēkiem šajā jomā, bet vismaz tu būsi mēģinājis! Tu būsi darījis un ieguvis pilnīgi cita veida pieredzi.

Ar kalnos kāpšanu ir līdzīgi. Protams, mēs, dzīvojot Latvijā, nekad nekāpsim kalnos tik labi kā kāpj pasaules labākie kāpēji, jo viņi ir piedzimuši pavisam citā vietā un vidē, kur ir citas iespējas. Bet tas nav iemesls, lai domātu, ka es to nedarīšu vispār. Tas ir brīnišķīgs process, kurā katrs atrod kaut ko sev interesantu un izaicinošu.

Iespējas var atrast visur. Arī Latvijā var atrast iespējas apgūt interesantas lietas, kas saistītas ar ceļošanu un kalnos kāpšanu. Vajag uzdrīkstēties spert pirmos soļus, lai pēc tam dotos kaut kur tālāk.

Kuras emocijas jūs visbiežāk pārņem ceļojot?

Viena no visbiežākajām emocijām ir apziņa, ka pasaule ir tik interesanta un...

Maza?

Jā, reizēm tā šķiet maza. Bet reizēm tā liekas vienlaicīgi tik plaša, krāšņa un neizzināta. Nav daudz iemeslu, lai sēdētu uz vietas, nedotos pasaulē un neskatītos, kas tur notiek, it sevišķi, ja iespējas var atrast.

Man liekas pilnīgi nepieņemami, ka cilvēki sēž uz vietas un gaužas, ka viņi nevar un viņiem nav iespēju.

Jau vairāk nekā desmit gadu uzturu piedzīvojumu portālu vx.lv, kurā ir arhīvs ar dažādu autoru piedzīvojumu aprakstiem, fotogalerijām, padomiem par ceļošanu un citiem izaicinājumiem. Tur ir apraksti gan par dažu stundu aktivitātēm Latvijā, gan milzīgām ekspedīcijām uz tālām zemēm. Tas ir veids, kā satikt cilvēkus un smelties iedvesmu no citiem. Tādā veidā cilvēki var ieplānot arī kaut ko sev.

Tikko runāju ar divām latviešu studentēm, kuras gandrīz bez pieredzes un naudas apceļo Eiropu.

Jā, zinu tādus gadījumus. Esmu lasījis, kā cilvēki ar minimāliem līdzekļiem devušies pasaulē dažādos veidos: kājām, ar velosipēdiem, vecām mašīnām. Zinu cilvēkus, kas ar velosipēdiem apbraukuši apkārt Baltijas jūrai. Zinu arī ļaudis, kas ar vecu mašīnu, kas maksā pāris simtus eiro, aizbraukuši līdz Arābijas pussalai vai pat Āfrikai. Tas ir darīts arī ar «žiguļiem». Tāpēc neuzskatu, ka ir pareizi teikt, ka mums nav iespēju, mēs nevaram un mums jāpaliek pie televizora.

Jums pašam ir televizors?

Jā, man ir televizors, un dažreiz to pat paskatos. Tas notiek ļoti, ļoti reti. (Smejas.) Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas noliegtu un izmestu no mājas televizoru. Ir brīži, kad es bezspēkā atnāku mājās un gribu savā lielajā nogurumā kaut ko pablenzt. Bieži vien tad ir gandrīz vienalga, ko skatīties. Bet dažreiz paskatos arī kaut ko feinu. Domāju, ka daži Latvijas televīziju raidījumi ir ļoti interesanti, piemēram, vēsturiskas filmas un brīnišķīgu mūziķu un mākslinieku darbi.

Vai esat sev definējis labāko līdz šim piedzīvoto ceļojumu? Kas ir garšīgākais piedzīvojums, ko jebkad esat baudījis?

Protams, man liekas, ka pasaulē nav nekā interesantāka par alpīnismu. No tā, par ko cilvēki visvairāk interesējas, varu spriest par pieprasītākajiem maršrutiem. Piemēram, daudz cilvēku interesējas par uzkāpšanas iespējām Monblānā, jo tas ir zīmols. Tāpat arī Kazbeks, Materhorns un citas skaistas virsotnes.

Tas ir tā kā aizbraukt uz Parīzi un nofotografēties pie Eifeļa torņa?

Jā, aptuveni. Piedzīvojumu meklētājiem viens no «zīmoliem» ir uzkāpt Monblānā. Vēl viens zīmols ir aizbraukt uz Himalajiem un iziet kādu trekingu vai uzkāpt kādā virsotnē. Arī aizbraukt pie Vidusjūras un kāpt klintīs, braukt ar jūras kajakiem ir interesanti.

Kāpšana Kazbekā, Kaukāzā vai citos kalnos ir samērā vienveidīga aktivitāte, bet tagad diezgan daudz cilvēku interesējas par braucieniem, kuros ir dažādas nodarbes, piemēram, alas, kanjons, tuksnesis, kalni. Šādos ceļojumos ir baudījums par piedzīvojumu daudzveidību.

Kurš ceļojums jums pašam visvairāk palicis atmiņā?

Man tā ir Omāna, jo tajā ir gan ļoti plašas klinšu alpīnisma iespējas, gan fantastiski kanjoni un alas, kurās nevis vienkārši iestaigāt, bet gan laisties iekšā pa virvēm.

Pēdējo sešu gadu laikā Omānā esmu bijis septiņas vai astoņas reizes.

Tas ir bijis viens no maniem biežākajiem ceļa mērķiem. Uz Alpiem es braucu kā uz piemājas kalniem. Līdzīgi ir ar ceļojumiem uz Vidusjūras piekrastes klintīm – lai neapniktu viena vieta, braucu uz Sicīliju, Sardīniju, Spānijas un Francijas dienvidu piekrastēm, Itālijas Dolomītu kalniem. Arī Marokā ir brīnišķīgas kāpšanas iespējas, tur ir ne tikai Atlasa kalni ar Tubkalu, bet arī dažādas dziļas aizas un kanjoni ar varenām klinšu sienām.

Teicāt, ka kalnos kāpjat jau vairāk nekā 30 gadus. Kā sākās jūsu aizraušanās?

Tas notika padomju laikos, manā bērnībā klinšu kāpēju-alpīnistu pulciņā proletāriešu rajona Pionieru namā. Sāku kāpt 12 gadu vecumā. Pulciņu vadīja Aivars Bojārs, kurš diemžēl gāja bojā 90. gadu sākumā, gatavojoties Everesta ekspedīcijai. Viņš nositās Kaukāzā, kāpjot Elbrusā...

Cik bīstama ir kalnos kāpšana? Teicāt, ka jūsu pirmais skolotājs nositās, un ziņās regulāri lasām, ka kāds alpīnists atkal gājis bojā...

Bet mēs regulāri lasām ziņās arī to, ka kāds gājis bojā, stāvot autobusu pieturā, jo tajā ietriecies motociklists. Tāpat daudz cilvēku iet bojā, saduroties autobusiem un mašīnām. Cilvēki mirst arī pēc nokrišanas no trešā stāva, kur viņi mazgāja logus. Ikdienā pilsētā iet bojā vēl vairāk cilvēku.

Protams, ja tu dari visādas trakas lietas, tev ir iespēja iet bojā. Lai tā nenotiktu, viss jādara ar prātu. Ir labi daudz ko iemācīties pirms kāpšanas kalnos.

Bieži vien mani pārsteidz cilvēku vieglprātība saistībā ar dažādiem piedzīvojumiem – daudzi pat īsti neapzinās, ko grib un dara.

Lūdzu, miniet kādu piemēru!

Daudziem šķiet, ka uzkāpšana Monblānā pa vieglāko maršrutu ir pastaiga. Jā, alpīnisti tā saka, arī es esmu tā teicis. Bet ir viena būtiska atšķirība – tā ir pastaiga tikai alpīnistam, nevis cilvēkam, kurš pirmo reizi aizbraucis uz kalniem.

Šī nelielā nianse ir ļoti svarīga?

Protams! Ja kāds grib kāpt Monblānā vai Kazbekā, lai ir mīļš pret sevi, izlasa visu informāciju, sagatavojas, normāli saģērbjas, ekipējas, attiecīgi atklimatizējas un tad dodas uz virsotni. Bieži vien fiziski vāji sagatavoti cilvēki bez atbilstoša apģērba, ekipējuma un zināšanām vienkārši dodas kalnos. Ja paveicas, viņi uzkāpj kādā virsotnē. Bet ir arī tādi, kuriem nepaveicas – viņus noceļ ar helikopteru un aizved uz kapiem. Ja cilvēks izvēlas tik lielu riska «dakšu», tā ir viņa mentālā problēma: viņš nemaz nedomā par to, ko grib un dara.

Jums ir bijušas reāli bīstamas situācijas?

Protams, ir bijušas dažādas bīstamas situācijas. Es zinu, ka, dodoties kalnos, ar kaut ko riskēju. Bet es apzinos riskus un tiem gatavojos, un daru visu, lai riskus minimizētu. Normālu alpīnistu preventīvais darbs ir ļoti nopietns: cilvēki fiziski trenējas, seko ekipējuma aktualitātēm, normāli ģērbjas, skatās laika apstākļu prognozi, pēta maršrutu. Ja kalnā kāpj kāds, kas par to neko nesajēdz, ātri vien var atnākt problēmas. Un labi, ja ne kopā ar «kaulaino»...

Cik svarīgs ir preventīvais darbs, lai veiksmīgi nokāptu lejā?

Tas ir ļoti svarīgs.

Veiksme mīl tos, kuri tai gatavojas.

Var paveikties, bet var arī nepaveikties. Bet tas attiecas uz pilnīgi visām aktivitātēm. Kurš sēdīsies jūras kajakā un uzreiz brauks pāri Baltijas jūrai? Tā būtu absolūta vieglprātība un stulbums. Kaut gan – varbūt tas var izdoties, jo veiksmes faktors pastāv. Ja ļoti paveicas un izdodas, viss ir brīnišķīgi, bet iespēja, ka nepaveiksies, ir ļoti liela.

Vai atklāsiet TVNET lasītājiem to vietu, kuru apmeklēt ir jūsu mērķis?

Mērķu ir ļoti daudz. Gan tādu vietu, kur nonākt, gan lietu, ko izdarīt. Kad sāc doties pasaulē, saproti, ka, no vienas puses, tā ir maza un tai var ātri apskriet apkārt, bet, no otras puses, ir tik daudz vietu, ko apceļot, izpētīt, izjust. Dažkārt redzu, ka cilvēki sociālajos tīklos ieliek savu ceļojumu karti, kurās valstīs viņi ir bijuši.

Daudzi «iečekojas», tiklīdz kaut kur aizbrauc.

Ja cilvēks vienu reizi ir aizlidojis uz Ņujorku un tad «iečekojas», ka ir bijis ASV... Divas dienas Ņujorkā nav salīdzināmas ar visu Ameriku. Vai cits piemērs: var aizlidot uz Īslandi, pāris dienas padzīvot Reikjavīkā, aiziet uz termālajiem baseiniem, bet nevar uzskatīt, ka šis cilvēks ir redzējis visu Īslandi. Tas būtu muļķīgi.

Tā var teikt par jebkuru vietu. Iesaku censties apskatīt pēc iespējas vairāk, piemēram, aiziet pārgājienā, uzkāpt kalnā, nobraukt pa upi, izložņāt kādu «nekurieni». Izdari kaut ko vairāk, tad tu varēsi šo valsti «iečekot» savā kartē!

Vai kādreiz esat ceļojis, vienkārši aizbraucot uz pieczvaigžņu viesnīcu, sēžot pie baseina un dzerot aliņus?

Nē, nekad! (Smejas.)

Bet bieži vien tā atpūšas vairums cilvēku.

Domāju, ka vairāk par divām dienām es tā nevarētu izturēt. Man tāda atpūta šķiet kā prāta nabadzība. Ja cilvēks nemāk neko vairāk, kā izšķērdīgi tērēt savu naudu, ar viņu nav nekā, par ko parunāt.

Jums būtu mocības sēdēt atvaļinājumā pie baseina?

Nē, ja es būtu tikko atgriezies no kalnu ekspedīcijas vai citiem skaistiem piedzīvojumiem, tad nosēdēt mājās vai viesnīcā, pāris dienas atpūšoties, būtu «baigi feini». Bet noteikti jābūt priekšnosacījumam, ka pirms tam es esmu pamatīgi «pastrādājis». Ja cilvēks aizbrauc atvaļinājumā un pusotru nedēļu nosēž pie baseina, man liekas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.

Jums ir trīs bērni. Lūdzu, pastāstiet, vai arī viņi ir izmēģinājuši kalnā kāpšanu tāpat kā tētis?

Visi mani bērni ir bijuši līdzi dažādos ceļojumos, gājuši kalnu pārgājienos, laivojuši, vairākās vietās kāpuši pa klintīm, uzkāpuši kādā virsotnē Alpos. Manam jaunākajam bērnam ir 12 gadi, vecākā meita studē Mākslas akadēmijā, bet vidējā meita mācās vidusskolā. Abas meitas ik pa laikam ir nākušas mācīties alpīnismu un virvju šķēršļu izveides lietas. Bērni ir iepazīstināti ar dažādām aktivitātēm, un, ja viņi vēlēsies, varēs ar to nodarboties. Bet es nekad neesmu bērniem uzspiedis to darīt. Vairāk esmu teicis: «Ja tu pats gribēsi un trenēsies, nākamgad varēsi braukt līdzi. Ja negribi, tad neizmanto iespēju. Tā ir tava izvēle.»

Tikko atgriezāties no Omānas. Kas ir jūsu nākamais galamērķis, kam gatavojaties?

Atkal taisos doties uz Omānu. Droši vien arī līdz šim ceļojuma aizbraukšu vēl kaut kur citur. Šobrīd man ir labi padarīta darba sajūta, jo iepriekšējais gads ir bijis ļoti intensīvs ar visādiem ceļojumiem, apmācībām, kursiem, iedvesmas lekcijām un citiem pasākumiem. Priekšā mazs atpūtas brīdis un tad jau es kaut ko izdomāšu! Plānu ir ļoti daudz, galvenais ir tos saskaņot ar draugiem, kuri kaut kur grib doties...

Vai jums ir kādas lietas vai rituāli, ko pirms ceļojumiem noteikti darāt vai nedarāt?

Nē, tādu man nav, jo es cenšos nebūt māņticīgs, jo tas var tikai traucēt cilvēkiem, kas ik pa brīdim pastaigājas pa šauro taciņu, kurai uz abām pusēm ir «būt vai nebūt».

Man šķiet, ka labs ieradums pirms došanās ceļojumos ir gatavoties.

Būt gatavam nopietnās situācijās ir patīkamāk, nekā būt nesagatavotam.