Par Krievijas TV programmām skatītājiem būs jāmaksā dārgāk

Vai piekrītat tēzei – laikā, kad Krievija informāciju izmanto kā ieroci, nacionāla demokrātiska mediju vide un tās stiprināšana ir nacionālās drošības jautājums Latvijā?

Pilnīgi noteikti – jā! Iepriekšējā Saeimas sasaukumā vadot Cilvēktiesību komisiju, kura pievērsās arī mediju jautājumiem, tas bija viens no secinājumiem, pie kā nonācām. Mēs sākām runāt par to, ka mediju vide mūsdienās ir kļuvusi par nacionālās drošības jautājumu.

Tam ir divi cēloņi. Pirmkārt, vairāk nekā 20 gadus politiķi un izpildvara bezatbildīgi nav likusies zinis par mediju vides veidošanu. Mēs tādi Eiropas Savienībā (ES) bijām vienīgie. Otrkārt, jāņem vērā, ka informatīvais karš pret Latviju ir saasinājies.

Gan mana, gan Cilvēktiesību komisijas iniciatīva bija raudzīties uz mediju lauku arī kā nacionālās drošības jautājumu. Pēc mūsu iniciatīvas un pateicoties sabiedrības atbalstam, koalīcija beidzot piekrita izveidot Kultūras ministrijā Mediju nodaļu.

Šobrīd notiek informatīvais karš. Tas ir ļoti nopietni. Informatīvais karš ir viena no hibrīdkara fāzēm.

Vai varat cilvēkiem izskaidrot, ko nozīmē hibrīdkarš?

Hibrīdkaru pieredzēja Ukraina. Tas nav parastais jeb konvencionālais karš. Karadarbība netiek pieteikta. Vēršanās pret valsti notiek ar visdažādākajām metodēm, no kurām militārs iebrukums var būt noslēguma fāze.

Tostarp vēršanās pret valsti notiek ar informāciju.

Informatīvā kara mērķis ir panākt, lai valsts iedzīvotāji atteiktos no savas valsts interesēm un sāktu aizstāvēt kādas citas valsts intereses, lai viņi, tās uzskatot par savējām, zaudētu piederību savai valstij.

Cilvēki kļūst par agresīvās valsts instrumentiem.

Kā jums šķiet, vai Latvijas valsts apzinās, cik mūsdienās informācija ir būtiska? Teicāt, ka absolūti piekrītat tēzei par informāciju kā nacionālās drošības jautājumu.

Politiķi to sāk apzināties skaidrāk, bet izpratnei jābūt asākai. To labi apzinās drošībnieki un citas amatpersonas.

Vai ar izpratni ir pietiekami? Gandrīz visi Lattelecom, kas ir valsts kontrolēts uzņēmums, klienti joprojām skatās Krievijas propagandas kanālus.

Cilvēktiesību komisijā esam aicinājuši Lattelecom vadību un par to runājuši. 51% uzņēmuma akciju pieder Latvijas valstij, bet dažkārt jābrīnās, vai Lattelecom vadība un padome to apzinās... Ir jautājumi, kuros izdevies panākt labu savstarpējo sapratni un sadarbību, kā arī praktisku iesaisti dažādu jautājumu atrisināšanā. Par to paldies.

Tas, ka Lattelecom ir valsts uzņēmums, ir jāapliecina ar darbiem un valstisku pozīciju. Tostarp – televīzijas programmu piedāvājumu.

Vai tagad varam šo jautājumu atstāt tikai Lattelecom vadības brīvās gribas ziņā? Vai valsts to nekādi nevar ietekmēt?

Saeimai jāgroza likumi. Cilvēktiesību komisijas darba grupā esam izstrādājuši likuma grozījumus, kuri pieņemti pirmajā lasījumā. Tie attiecas ne tikai uz Lattelecom, bet visiem televīzijas pakalpojumu sniedzējiem.

Kad tie būs pilnībā pieņemti?

Ceru, ka visdrīzākajā laikā. Ņemot vērā, ka dzīvojam informatīvā kara apstākļos un to, ka situācija Latvijā ir drūmākā visā ES, esam izvēlējušies iet jaunu, mūsdienīgu ceļu.

Esam izstrādājuši nosacījumus, kādām TV programmām ir jābūt pamata piedāvājumā.

Kas ir plānots šajā pamata piedāvājumā? Vai tajā nebūs Krievijas propagandas kanālu?

Tajā būs latviskais un eiropeiskais saturs, Latvijā un ES veidotas programmas.

Pamatpiedāvājums būs vislētākais no visiem piedāvājumiem. To cilvēki arī parasti izvēlas, un tas ir vispopulārākais.

Mūsu ieceres īstenošana ļautu visus Krievijas propagandas kanālus aizvirzīt uz piedāvājumu dārgo galu. Tur, kur ir tā sauktās programmas pieaugušajiem.

Kad iecere stāsies spēkā? Kad skatītājs varēs izvēlēties jauno pamata piedāvājumu, nevis skatīties esošo, kurā ir Krievijas propaganda? Vai tas varētu notikt šogad pēc dažiem mēnešiem?

Esam lūguši šo revolucionāro piedāvājumu vērtēt Kultūras ministrijai, kā arī augstas raudzes juristiem, tostarp tādiem, kuri strādājuši ar starptautiskiem mediju vides jautājumiem. Ceru, ka viņu atzinums būs samērā drīz, tuvāko nedēļu laikā. Tad nekavējoši likuma grozījumus varētu virzīt uz priekšu. Manas cerības ir - jo ātrāk, jo labāk. Uzskatu, ka šis ir nacionālās drošības likumprojekts. Jo ātrāk tas stāsies spēkā, jo labāk. Nevaru gan garantēt, kāda būs citu deputātu attieksme, izpratne un balsojums.

Vai, jūsuprāt, citiem deputātiem ir pietiekama izpratne par šiem jautājumiem?

Kā kuram. Ja šis ir nacionālās drošības likumprojekts, pret to ir jāizturas ar attiecīgu nopietnību. Esmu izteikusi piedāvājumu šo likumprojektu izskatīt ne tikai Cilvēktiesību, bet arī Nacionālās drošības komisijā.

Uzdevu šo jautājumu, jo nesen Baltijas-Melnās jūras alianses un Aizsardzības ministrijas pasākumā, kur tika prezentēti priekšlikumi mediju vides stiprināšanai Latvijā un reģionā, piecēlās kājās deputāts Veiko Spolītis un teica, ka, viņaprāt, Latvijas interneta portāli, tostarp TVNET, pārāk daudz runā par Krievijas un Ukrainas notikumiem. Vai jums arī radies priekšstats, ka par šiem jautājumiem runājam pārāk daudz?

Man grūti teikt, ko Spolīša kungs ar to domājis, jo tajā laikā piedalījos Baltijas Mediju seminārā Lietuvā..

Bet, ja abstrahējamies no šīs konkrētās situācijas, vai arī jums radies priekšstats, ka mediji pārāk daudz runā par Krieviju, Ukrainu?

Nekādā gadījumā! Tie ir dīvaini pārmetumi. Man tie ir nesaprotami.

Šobrīd jārēķinās ar noteiktiem riskiem, un cilvēkiem, pirmām kārtām politiķiem un amatpersonām, šie riski ir jāapzinās.

Notiek diskusijas, bet runas vien neko neatrisina. Šis nav runu laiks! Runu laiki sen ir beigušies. Ir jāizstrādā un jāievieš konkrēti un praktiski risinājumi, jāpieņem likumi. Tas ir vissvarīgākais. Es neiebilstu pret runām, bet vēlos redzēt reālu darbu pie likuma grozījumiem.

Teicāt, ka turpmāk Lattelecom televīziju pamata piedāvājumā būs Latvijā un ES tapušas programmas. Kā vērtējat sabiedriskos medijus - vai tie ir un būs gana stipri, lai pārliecinātu cilvēkus, noturētu viņu uzmanību?

Latvijā nav tikai sabiedriskie mediji vien. Sabiedriskās TV diviem kanāliem katru gadu tiek piešķirtas ievērojamas summas no valsts. Jūs esat žurnāliste, un arī es ilgus gadus biju žurnāliste. Mēs abas zinām: lai uzrakstītu vislabākos rakstus, nav vajadzīga zelta pildspalva vai zelta dators. Mums abām ir vienalga, ar cik dārgu pildspalvu vai datoru rakstīt. Cena nenosaka to, cik saturīgs raksts tiks uzrakstīts.

Te ir pilnīgi citi faktori – žurnālista meistarība, analīze, interese un azarts.

Vai tagadējos sabiedriskajos medijos šīs īpašības redzat?

Novērtēju, ka sabiedriskajos medijos ir diezgan daudz izdarīts, salīdzinot ar to, kādi tie bija pirms 1,5-2 gadiem. Ir jaunas idejas un ieceres. Bet man liekas, ka darāmā joprojām ir ļoti daudz.

Var, protams, sapņot par milzīgiem, vērienīgiem miljonu projektiem, un tiem ir sava vieta, domājot par attīstību. Tomēr redzu konkrētus, praktiskus soļus, ko būtu vērts spert tūlīt.

Piemēram?

Man ir kāds senāks sapnis. Es labprāt ik vakaru TV ziņu raidījumā redzētu sižetus par to, kas notiek Lietuvā un Igaunijā. Tie varētu būt īsi, bet - katru vakaru. Vēlme uzzināt par notikumiem kaimiņvalstīs, nevis par negadījumu kādā Tālo Austrumu valstī vai sadzīvisku likstu Āfrikā, ir cilvēciska un saprotama.

Vai šādi materiāli ir plānoti jūsu iepriekš minētajā programmu pamata paketē?

Tas ir tikai un vienīgi paša sabiedriskā medija rokās. Tas var īstenot šos vienkāršos sadarbības projektus, kas neprasa miljonus, bet dotu lielu pozitīvu efektu. Tā nostiprinātu gan mūsu eiropeisko, gan baltisko identitāti, palīdzētu veidot labāku izpratni par notikumiem Baltijā. Tā mēs uzzinātu, ko dara mūsu kaimiņi, uzzinātu par jaunām, noderīgām idejām.

Igaunijas un Lietuvas pieredze bagātinātu mūsu ideju telpu.

Intervijas otro daļu lasiet portālā TVNET tuvākajā laikā.