Latvija nevar uzņemt lielu bēgļu skaitu, pirmajā gadā tie varētu būt tikai daži desmiti cilvēku. Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks sarunā ar portālu TVNET norādīja, ka mums patvēruma meklētājiem jādefinē stingri noteikumi, kas viņiem Latvijā jāievēro. Viņi nedrīkstētu vietējiem iedzīvotājiem uzspiest savas prasības un vērtības. Iebraucējus nevajadzētu izmitināt vienā vietā, veidojot īpašus bēgļu geto un radot dažādas problēmas.
Bēgļu geto Latvijā... To mums noteikti nevajag!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vispirms Pabriks atgādināja, ka Eiropas Komisijas (EK) vadība un daļa no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm vēlas panākt samērā ātru risinājumu bēgļu spiedienam, kas patlaban ir uz atsevišķām ES dalībvalstīm - Itāliju, Grieķiju un Maltu. Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers piedāvājis obligātu mehānismu, ka katrai valstij ir jāuzņem daļa no ES nonākušajiem patvēruma meklētājiem, lai viņi nebūtu problēma tikai minētajām trīs valstīm.
Kas notiks pēc tam?
«Es redzu problēmas ar EK piedāvājumu – nedomāju, ka šis konkrētais Junkera risinājums ir ilgtspējīgs. Pašreiz piedāvājumā ir sadalīt 40 vai 60 tūkstošus bēgļu no divām novietnēm Itālijā un Grieķijā pēc kritērijiem (arī tiem es nepiekrītu) pa valstīm. Mums ir jāzina perspektīva.»
Neviens man nespēj dot atbildi, kādā veidā tiks organizēta tālākā patvēruma meklētāju un bēgļu sadale nākamajos 3, 5 vai 10 gados,
ja mēs vienojamies par konkrēto precedentu. De facto zinām, ka konfliktu pasaulē, tostarp ES tuvumā, ir daudz. Tāpat jāatceras augošā demogrāfija un tas, ka ne visi, kas brauc pāri jūrai, ir bēgļi. Tikai trešā daļa ir bēgļi. Līdz ar to rodas jautājums – kas notiks tālāk? Uz šo jautājumu neviens neatbild,» Pabriks teica.
Viņš arī uzskata, ka ES dalībvalstīm bēgļi jāuzņem brīvprātīgi, nevis piespiedu kārtā. Turklāt, runājot par bēgļu kvotām un skaitu, kas katrai valstij būtu jāuzņem, Baltijas valstu kontekstā būtu jāņem vērā ne tikai jautājums par bēgļiem un patvēruma meklētājiem, bet arī tas, kas notiek pēc tam. Rodas jautājumi par integrāciju, valodas zināšanām, iekļaušanos vietējā sabiedrībā un kultūrā utt.
Milzīga imigrantu plūsma no Padomju Savienības
Šajā aspektā Baltijas valstis ir ekskluzīvas, jo piedzīvojušas ar bezprecedenta imigrāciju.
Neviena Eiropas valsts nav saskārusies ar tāda veida imigrāciju no Padomju Savienības, kādu piedzīvojām mēs.
Pabriks to atgādinājis vēstulē atbildīgajam komisāram, Latvijas Ministru prezidentei un citām amatpersonām.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā bija palicis ne vairāk kā pusotrs miljons iedzīvotāju. No 1946.gadam līdz 1989.gadam uz Latviju atbrauca 708 tūkstoši imigrantu no Padomju Savienības. Viņi veidoja aptuveni trešdaļu Latvijas iedzīvotāju. Šim imigrācijas vilnim mēs joprojām redzam dažādas sekas: politiskās, kultūras, lingvistiskās u.c.
Nevaram uzņemt lielu skaitu bēgļu
Tāpēc politiķis uzskata, ka Latvijas uzņemtais skaits šajā situācijā nevar būt liels. Viņš gan sākumā atturas nosaukt konkrētu uzņemamo bēgļu skaitu. «Mēs te visi runājam par cipariem Nevajag jūgt ratus priekšā zirgam. Svarīgi saprast principus. Pirmais – kādus principus mēs uzstādām Komisijai un ES. Otrs – kas mums ir jāizdara mājās.»
Pabriks uzskata, ka mājas darbi šajā jomā mums nav izdarīti. Viņš sešus gadus centies atgādināt atbildīgajām institūcijām, ieskaitot Izglītības un zinātnes ministriju:
lai kā mēs sūdzētos par savu valsti, Latvija ir starp 40 bagātākajām valstīm pasaulē. Tas nozīmē, ka mūsu pievilcība [imigrantu acīs] pieaug ar katru gadu.
Neatkarīgi no Komisijas plāna mums patvēruma meklētāju, bēgļu, imigrantu skaits nākotnē pieaugs.
Pabriks domā, ka Latvijas tradicionālo mazākumtautību tiesības nevar attiecināt uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem.
Viņiem, prasot patvērumu Latvijā, jārēķinās, ka nāksies mūsu valstī asimilēties. Tagad šādu noteikumu nav. Piemēram, patvēruma meklētājiem jautā, kurā skolā viņi vēlas sūtīt savus bērnus. Bieži vien viņi labprātāk izvēlas krievu skolas, bet šādu izvēles iespēju iebraucējiem nevajadzētu dot.
Bēgļiem jārēķinās ar Latvijas noteikumiem
«Ja bērns vai vecāki izvēlas, ka labāk studēt krievu valodā, jo tā ir lielāka un labāk zināma valoda, tad lai prasa patvērumu Krievijā. Ja viņi vēlas nākt uz mazu valsti, kam kapacitāte ir neliela un kam ir būtiskas homogenitātes un kultūras problēmas, jārēķinās, ka šeit būs citādāk nekā Afganistānā, Sīrijā, Nigērijā un kaut kur citur. Tas varbūt izklausās diezgan asi, bet es domāju, ka tas ir taisnīgi un patiesi. Bēglis bēg prom no nāves un mocībām, meklējot drošību, un viņam ir jārēķinās, ka valstī, kas viņam garantēs drošību, ir savi uzturēšanās noteikumi.
Patvēruma meklētājiem jāsaprot, ka viņi pie mums nevarēs staigāt apkārt lakatos un uzspiest savas vērtības.
Redzam, kā notiek citās ES valstīs, kur integrācijas programmas netika savlaicīgi sagatavotas un īstenotas. Piemēram, savulaik Vācija aicināja turku strādniekus, neparedzot, ka viņi varētu palikt uz dzīvi Vācijā. Turku lēmumam Vācija nebija gatava un tāpēc saskārās ar dažādām problēmām. Imigrācijas radītās problēmas ir arī Zviedrijā un citās valstīs. «Mums vajag būt gudriem un mācīties no citu valstu kļūdām.» Ja mēs nepieļaujam citu valstu iepriekš pieļautās kļūdas, mēs varam uzņemt nelielu skaitu patvēruma meklētāju.
Tādā gadījumā mēs varēsim vieglāk pieradināt viņus pie mūsu sabiedrības un mūsu cilvēki varēs pierast pie viņiem.
Bēgļi, kas zina, ko no viņiem gaida un kur viņi ir atbraukuši, var sabiedrībai kaut ko dot.
Šādu bēgļu vidū var būt ļoti daudz izglītotu un strādīgu cilvēku, kas Latvijai un tās ekonomikai būtu vajadzīgi. «Mums ir vajadzīgi konkrēti standarti un uzstādījumi, un tad mēs par to varam runāt.»
Pabriks arī norādīja, ka ne visi cilvēki, kas ierodas Eiropā no trešajām valstīm, ir bēgļi. Daudzi ir arī ekonomiskie migranti, ko var sūtīt atpakaļ. Arī bēgļiem nav jānodrošina mūžīgas tiesības dzīvot ES. Labs piemērs politiķa skatījumā ir Austrālija, kas bēgļus uzņem, bet sūta viņus atpakaļ, ja viņi ierodas nelegāli.
Runājot par bēgļiem, jādomā arī par to, kurā vietā izskata viņu konkrētās lietas. Piemēram, ne visiem potenciālajiem Latvijas iedzīvotājiem būtu pirms tam noteikti jāatbrauc uz Latviju. Bēgļi varētu turpināt dzīvot Āfrikā, un tikai tie, kuriem apstiprina uzņemšanu, var doties uz Latviju.
Tāpat jāatceras, ka bēgļi ES un tās sabiedrotajās valstīs var ierasties ne tikai no Āfrikas, bet arī citiem kontinentiem. Jāņem vērā: lai kā mēs vēlētos, mēs nevaram palīdzēt visiem pasaules rūpju bērniem.
Ņemot vērā Krievijā un Ukrainā notiekošo, mums ir grūti 100% nostāties pret EK ierosinājumu bēgļu uzņemšanai pieiet solidāri, jo, iespējams, mēs Latvijā nākotnē saskaramies ar ļoti lieliem bēgļu plūdiem. Tad mums būs jālūdz citu valstu palīdzība, lai tiktu ar šiem bēgļiem galā.
Kad ES varētu vienoties par bēgļu skaitu?
Lūgts iezīmēt laika grafiku, kad ES varētu vienoties par bēgļu jautājumu, Pabriks atgādināja, ka EK un tās vadītājs Junkers vēlas panākt vienošanos pēc iespējas ātrāk. To varētu izdarīt šā gada laikā. Latvijai jāstrādā, lai šī vienošanās atbilstu arī Latvijas interesēm vai arī vismaz tām neskādētu.
Jāņem vērā, ka, no vienas puses, Komisija piedāvā īstermiņa risinājumu, bet, no otras puses, tas vienmēr būs precedents.
Ja mēs pieļausim precedentu, kas mūs neapmierina, nākotnē mums būs jāpieņem arvien vairāk precedentu, kas mūs neapmierina.
Tā kā to mēs negribam, bēgļu jautājums jāuztver nopietni. Visaktīvāk tagad jādarbojas premjerei, atbildīgajiem ministriem (iekšlietu, ārlietu), Eiropas Parlamentam.
«Neatkarīgi no tā, kā risināsies starptautiskās sarunas, premjeres biroja vadībā mums nekavējoties jāsakārto šis jautājums kopā ar Iekšlietu, Izglītības, Kultūras, Ekonomikas ministriju – mums jānolemj, kā tālāk rīkoties, ja pie mums lēnām pieaug patvēruma meklētāju un bēgļu skaits, kādi ir noteikumi un prasības, ko viņiem varam un nevaram piedāvāt, cik tas maksās un kam mēs maksāsim. Visas šīs lietas ir jāsaliek kopā. Iespējams, jāsadarbojas arī ar pašvaldībām.
Jāļauj mūsu sabiedrībai pierast
Pabriks norādīja, ka Latvija tagad nav gatava uzņemt lielu bēgļu skaitu. Tāpēc prātīgākais būtu sākt ar minimālu bēgļu skaitu. Tādējādi gan pašvaldības, gan sabiedrība vieglāk pierastu pie bēgļiem.
Pirmajā gadā Latvija varētu uzņemt tikai dažus desmitus bēgļu, bet pēc tam varētu skatīties.
Mēs noteikti nevarētu uzņemt vairāk par 700 bēgļiem, kā Komisija piedāvāja iepriekš. «Šāds piedāvājums mums ir absolūti nepieņemams.»
Visus uzņemtos bēgļus nevajadzētu izvietot vienā pašvaldībā un veidot īpašu bēgļu geto, bet viņus vajadzētu izdalīt pa dažādām pašvaldībām. «Mēs nedrīkstam pieļaut, ka pie mums veidojas bēgļu geto, kā tas ir Stokholmā, Oslo, Londonā vai Parīzē. Protams, viņiem būs brīvas iespējas kustēties un viņi pārvietosies, bet vismaz sākotnēji viņi ir jāpieradina pie cita tipa dzīves.
Vajadzētu panākt, lai Latvijas uzņemtie bēgļi kļūst par latviešiem.
Lai to izdarītu, viņi ir jāiepazīstina ar Latvijas izstrādātajiem stingrajiem noteikumiem un jābrīdina, ka pēc tiem viņiem būs jādzīvo.
«Bēgļi jābrīdina – ja viņi tā nevarēs dzīvot, tad lai izvēlas citu valsti. Mums ir jābūt garantijai – ja mēs šos bēgļus ņemam un viņiem palīdzam, tad mēs paši esam tie, kas šos bēgļus izvēlas no nometnēm. Mēs paši braucam turp, viņus izvēlamies un paskaidrojam, kādi laika apstākļi, dzīve, algas, valoda, reliģija, ticība un kādas tradīcijas viņus sagaidīs šajā valstī. Ja viņi tam ir gatavi, tad lai brauc. Ir jābūt stingriem noteikumiem.»
Arī Latvijas sabiedrība jāsagatavo bēgļu uzņemšanai. Pabriks domā – ja kādā ciematā ieradīsies divi vai trīs bēgļi, vietējie cilvēki viņus vieglāk pieņems nekā 20 vai 30 cilvēkus. «Mums jābūt uzmanīgiem. Esam maza sabiedrība un valsts. Mums ir sava dzīves pieredze. Jābūt uzmanīgiem, lai neradītu pretsparu.»
Ja būsim pārāk ātri, mūsu cilvēki radīs pretestību. Arī latvieši ir jāpieradina pie bēgļiem.