Latvietis un divi jaunzēlandieši cenšas pārburāt Kluso okeānu

Sākam 7.maija adekvāti agrā rītā. Pēdējoreiz aizčāpojis līdz ostas tualetei labākam zobu spīdumam, 6:20 esmu atpakaļ uz borta, gatavs nomest kuģa šņores. To arī darām un, lēni slīdot pār rāmo rīta ūdeni, atstājam Playita de Amador un tās viesmīlīgo aizvēju Klusā okeāna plašumos. Ceļojums beeeeidzot ir sācies. Pēc trīs mēnešu turp un atpakaļ dejas gar kanāla līniju dažādos virzienos tīri vai neticas, ka mērķis, ar kādu šeit ierados janvārī, tiešām ir sācis piepildīties...

Paslīdējuši garām vairākiem tankeriem, kas gaida savu kārtu, lai sprauktos cauri šaurajai betona vagai uz otru krastu, un ducim koka gabalu, kas bezmērķīgi dreifē piekrastes tuvumā, pēc pāris stundām no Panamas pilsētas redzam vien dūmakainu apgrieztu zīmuļu rindas siluetu. Īpaši saulains nav, bet tāds laikam lielākoties arī ir rietumkrasta liktenis.

Šoreiz uz borta esmu trijatā ar diviem jaunzēlandiešiem

- jahtas īpašnieku (Benetau 54), izbijušu biznesmeni un visādā ziņā ar tehniskām zināšanām apveltītu kapteini Glenn, un Peter, kas sava mūža lielāko daļu pavadījis elektriķa un aktīva ceļotāja lomā. Glens, sešdesmitgadīgs vidēja izmēra ūsains smēķētājs, nekad nelaidīs garām iespēju izstāstīt kādu stāstu no savas piedzīvojumu turzas, Peter stipri klusāks personāžs pie 50, bet brīžiem tāpat ir gatavs pavārīties par šo un to, bieži apspriežot pilnīgi nevajadzīgas detaļas par plānoto vai iespējami plānojamo. Līdz galam kaut kur abi savā starpā nepasē un retu reizi tiek nošķilta kāda dzirkstele, bet - kamēr tas vispārējai dzīvei netraucē, izliekos nemanām un pa vidu eļļot situāciju ielienu tikai pa retam.

Pie diviem dienā esam nomotorējuši līdz pirmajai piestātnei - Las Perlas salām. Varēja jau šaut taisni, bet Galapagu salu nacionālā parka administrācija stingri uzrauga, lai jahtinieki nesavazā vietējā ekosistēmā jaunas gliemju un prusaku sugas, līdz ar to, lai iekļautos pirmajā nosacījumā, pietura izpriecai ar brillēm, pleznām un šķipeli rokā zem ūdens. Ar Peter pieveicam pusi, atliekot otru uz rītu. Tieši ar tumsu uzrodas vējš, kas ar brāzmām pie 20 mezgliem labi pārbauda mūsu enkura pacietību. Nekas cits neatliek, kā ieviest dežūras, lai no rīta nav jāgaida paisums tikšanai nost no krasta smiltīm. Tas dod iespēju atkal pavērot planktona mirgošanu ar roku maisītā līča ūdenī. Joprojām maģisks skats, ko tik ļoti gribas nofotografēt, bet kā videokamera, tā arī mana fotokamera atsakās to darīt. Modernās tehnoloģijas...

Korpusa tīrīšanu nākamajā dienā pabeidzam tikai ap pusdienas laiku, kad arī ilgi nekavējamies un turpinām braucienu. Pievakarē parādās neliels vējelis no 130 grādiem (purngals skaitās nulle, tālāk 360 grādu atskaite pulksteņa virzienā ap mastu), esam gatavi izraut tajā buras, sak, izmēģināšanai. Glens pie stūres, Peter pie masta, es iepazīstos ar jauno sistēmu no malas. Tikušam ar galveno buru līdz pusei, Peter nokrīt brilles, kas, raiti pārripojušas pār pusi klāja, ar palēcienu pazūd pāri tā bortam. Pēc kārtīga necenzēta «****!!» Peter drudžainā balsī lūdz kapteini atgriezties pēc tām. Glens, vairāk slinkuma vadīts, ieminas, ka varbūt laiks jaunām un lai jau šīs plastmasnieces šūpojas vien tālāk. Peter ilgi negaida un paziņo, ka tas plastmasas gabals maksā 600 dolāru, turklāt tādā tonī, ka šķiet - ja kapteinis nepiekritīs, Peter lēks pār bortu tāpat, atgriezīsimies viņam pakaļ vai ne, galvenais, ka brilles. Izpildām «cilvēks aiz borta manevru», es stāvu ar izstieptu roku, nezaudēdams skatu uz patvaļīgi viļņojošos okulāru, kapteinis met ripā, Peter ar āķa kātu rokā lēkā turp un šurp uz labā borta. Roka trīc, bet dūriens trāpa kakla cilpā un dārgais optikas instruments ir izzvejots. Visi atslābst.

Tad, atguvis brilles, kolēģis secina, ka uz reliņa uzkārtie šorti ar vairs nav nekur atrodami.

Tā kā šortu peldes starta laiks ir neskaidrs, to glābšanas misija tiek nogriezta saknē, sak, lai vietējiem zvejniekiem ar kāds prieks par viņa ierašanos un ieradumu turēt 20 dolārus kabatā. Joks par gan jau ka piečurātiem un vērtību zaudējušiem atgriež visus uz kursa, un tuvu saulrieta gaismā tiek paceltas abas buras. Beidzot tiešām burāju. Urā. Vēl pēdējais skats uz balējošo Panamas salas strīpiņu pie horizonta, un sveiks, Klusais okeān! Gluži kā sadzirdējuši manas domas, ap jahtu sarodas bars delfīnu, kas, jautri lēkādami, labu brīdi šaudās gar laivas purngalu, līdz zaudē interesi un dodas atpakaļ savās delfīnu gaitās. Paldies par atpakaļsveicienu, ļoti novērtēts.

Vējš labi iepūš visu nakti, līdz lēnām izgaist, atstājot mūs no tuvu 9 mezglu ātruma (1,852km*9/1h) nokrītam uz 5 ar monotonu motora troksni ausīs.

9.maija nakts. Pieraušos 3:00 uz vakts maiņu un priecīgs secinu, ka pirmoreiz mostoties nav jāpavada 10 minūtes diskusijā ar sevi par to, vai būs vemt vai nebūs, šķiet, manas 24 h ir garām un atkal būšu izticis bez neviena vēmiena.

Ieradies uz borta, atskāršu, ka mums apkārt saradušies tādi diezgan melni mākoņi. Esot tuvu pie jūras līmeņa, tie gandrīz vai nemaz nekust, vien zibina kārtīgu rūsu to kuplajās mugurās. Apjožu savu dzelteno Panamas tirgus 6 dolāru lietus kostīmu un uzņemu kursu uz vienīgo zvaigžņoto spraugu, kas lēnām pārslīd man pāri, atstājot pelēkas varbūtības priekšā. Vējš iegriež tuvu tieši degunā, pielieku savus 20 grādus pa kreisi, lai Peter lēcienā pār vilni nepiemetas gravitācija un no sitiena pa ūdens virsu nenoraujas ķīlis. Varbūt tā to norāva Waldy un Ria tuvu pie San Andréa salas, kad nesaprotamu iemeslu dēļ to jahtu atrada dreifējam ar korpusu uz augšu un pašus izskalotus krastā?... Prātojot lēnām pienāk joprojām pelēks rīts ar lietu pie apvāršņa un drīz ar lietu arī pār mums. Vismaz lielākā daļa maiņas pagājusi sausumā, tas labi.

Diena. Nekas īpašs, ja vien neskaita šur tur pa kādai izlecošai barakudai, rajai vai arī dažādu delfīnu sugu pārstāvim.

Ūdens klājs salīdzinoši mierīgs, līdz ar to pēc savas vakts izcepu trīs maizes klaipiņus.

Pirmie divi kucēni jau apslīcināti, otrais bija tīri ok, jāskatās, kāds būs trešais. Maizi zem siera tā gribas, neko darīt - nākas apgūt arī šo virtuves prasmi.

Apkārtne joprojām pelēka kā deķis bez kāda aci piesienoša objekta. Ik pa laikam joprojām izlec kāda lielāka vai mazāka zivs, bet tas arī viss. Zivis. Komanda nospriež, ka garšo, attiecīgi izlaižam auklā mānekli savus 50 m aiz sevis. Tukšums. Tikmēr maize svaigi iepirktajās kēksa formās iznākusi kaut cik pēc ķieģelīšiem, gan drusku apdegusi no vieniem sāniem. Un tekstūra tīīk mīksta, ka nazis pilnīgi atmaigst un atsakās to griezt, varbūt būs jāsaber pavairāk miltu nākamreiz?

10.maijs. Vēroju sauli uzlecam caur diezgan patumšu mākoņu strīpu tieši virs horizonta pa labi no mūsu ūdenī ievilktās līnijas. Priekšā arī vēl pa mākonim, bet izskatās, ka pirmo reizi būs daļēji saulaina diena. Drīz pēc tam uzrodas arī vējš 30 grādu leņķī pa kreisi no purngala. Uzmostas kapteinis, un, ilgi negaidījuši, uzraujam abas buras tuvu uz pilnu atvāzienu. Jahta arī ilgi negaida un atbild ar savu 35 grādu sasvērienu pa labi. Motors vairs nerūc, tā vietā naski lecam pāri ne vairāk par metru augstiem viļņiem, kas ik pa laikam iemanās jahtai iedot iezvelt pa ūdeni tā, ka nodreb viss korpuss.

Mjā, franču atpūtnieku jahta nav gluži domāta dragāšanai sacensībās, bet nu tiktāl tur godam.

Provēju iztenterēt caur salonu uz savu kajīti, kārtējais izaicinājums, pat nezinu, vai nemitīga zvalstīšana nav ērtāka par konstantu sasvērienu uz vienu sānu. Cepot pirmais viennozīmīgi ir labāks - vismaz eļļa vienmērīgi skalojas apkārt, nesatekot stūrī tikai ap vienu desu.

Saule spīd uz nebēdu, mēs vicojam. Prieks pēc pāris pelēkām dienām noraut kādu iedegumu, pie tam tā kārtīgi uzburājot. Doma par zivi neatstāj mūsu prātus, izlaižam auklu ar kalmāra paskata ēsmu.

Saule iet uz rietu, vējš beidzies, satinam buras un makšķerauklu. Pirmais solis ir bez pārsteigumiem, taču otrais nāk ar faktu, ka auklas galā palicis vien pirmais savienojums ar metāla auklu, kalmāra tajā nav, tas aizgājis kādam jūras radījumam par suvenīru.. Bail domāt par tā izmēru, ja reiz pītā stieple nav spējusi turēt tā svaru un aizgājusi pirmā, sak, jums jahtai ātrums bija par lielu to ievilkt.

Nakts. Gandrīz skaidrā debess dod iespēju pāriet pāri zvaigžņu kartei, kas savā ziņā ir kā turpinājums Atlantijas okeānā redzētajai ar daļēju pārklājumu. Esot tuvu ekvatoram, ir iespēja noteikt gan ziemeļu, gan dienvidu centrus, kurus gan neredz dīvainās mitruma dūmakas dēļ - tā nemanāmi, bet kārtīgi klāj visu ūdens virsmu, stipri sabiezējot un sedzot skatu tuvu horizontam pilnībā. Mierīgā bezmēness nakts kopā ar dūmaku rada sirreālu sajūtu, ka horizonts ir tikai kāda kilometra attālumā, it kā zeme pēkšņi būtu sarukusi savā izmērā reiz desmit.

Nakts melnā tumsa ļauj tieši virs galvas saskatīt Piena ceļa epicentra gaišo un tumšo joslu kontrastu tik spilgti, ka pirmajā brīdī tās noturu par zemes atmosfēras mākoņiem.

Zvaigžņu mākoņi. Ja nu esmu atmodies uz citas planētas? Nokrīt vēl viena zvaigzne. Zvaigžņu lāse? Interesanta doma, kas uz mirkli rosina fantāziju jaunā virzienā. Kā vēl izskatās un kur ir šī planēta? Atceros lasījis par vienas Saules sistēmas planētas atmosfēru, kas fizisko un ķīmisko spēku iespaidā lietus vietā ber lejā tuvu vai dimantus. Varbūt tur izskatās šādi, kad kāds dimants nokrīt? Tik līdzīgi, tomēr tik dažādi izskatās šī nakts tepat uz zemes.

11.maijs. Mazliet mākoņains, bet vējelis uz 12 mezgliem no kreisā sāna ir un buras jau plīvo.

Aizvien biežāk redzam apkārt lidojam putnus, kuri acīmredzami sāk izrādīt interesi arī par mums.

Viens brūnpelēks eksemplārs izmērā uz pīli ar pazilu knābi un sarkanām pleznām (kā vēlāk uzzinām - rets 'red footed boobie’ eksemplārs) tik ļoti sainteresējas par mums, ka jau rauga, kur piemesties uz mūsu klāja. Trešais aplis un piegājiens jau sen garām, bet nekas, mazais pilots mazajā galvā ir cieši nolēmis piezemēties kaut kur enkura (priekšgala) rajonā. Vilnis pēc viļņa traucē tā nodomu, plus vējš piedraud to ieraut burās un izmest pār bortu, tomēr neatlaidība uzvar un spalvotais dibengals līgani gāzelējas pār priekšgala kreiso reliņu.

Kārtīgi sevi kopis kādas 3 stundas, mūsu ceturtais komandas loceklis (iesaukts par Džoni) beidzot aizlaiž savā pēcpusdienas zvejā, atstājot mūs ar dažām diskrētām fotogrāfijām no tālienes.

Vakars. Džonis, kur radies, kur ne, ir atpakaļ ar draudzeni un nu jau ar daudz pierastāku žestu ierāda šai (Sūzijai), kā tas piezemēšanās triks te darāms.

12.maijs. Džonis ar Sūziju pa lielam ir pieņēmuši, ka sēdēt uz apkārt peldošām jahtām ir normāli - tik izlaiž pa aplītim un drīz vien ir atkal atpakaļ savās vietās laivas purngalā. Iesmējuši, ka šie pa zaķi laiž uz Galapagu salām uz balli, arī nekautrējamies pietuvoties ar savām ierakstu ierīcēm. Kulminējam ar momentu, kad viens no GoPro tiek iestumts Džonim tuvu tieši sejā. Pavērsis jokainu skatienu, Džonis tā vietā, lai pabēgtu prom (kāda normāli būtu putnu rīcība), tik vien kā atbild ar knābienu GoPro virzienā. Viss skaidrs, vietējais.

13.maijs. Saule labu brīdi ir augšā un arī mūsu jaunais pāris, kas cītīgi turpina sevis apkopšanu, izknibinot caur knābi spalviņu pa spalviņai. Ceļojošo komfortu ierauga arī citi putni, kas, ilgi nedomādami, metas izprovēt sarežģīto piezemēšanās manevru. Ne Džonis, ne Sūzija nav ar to mierā un atķērc tuvu katru konkurentu mēģinājumu. Šajā brīdī kapteinim vērot tā deka nemitīgo krāsošanu gaišos toņos ir gana, un ar iepriekš minēto āķa kātu tiek patriekti ratā visi retie eksemplāri. Jep - daudzpusīgs rīks.

Nakts. Retie nepadodas un pa kluso sarodas jahtas priekšgalā pa vienam. Viens no šiem tomēr izkrīt no lomas un, nejauši ierauts vēja plūsmā, ar labu švīkoņu izšļūc gar galvenās buras iekšpusi un noveļas man tieši priekšā uz borta. Panika ar to tikai sākas. Neveiklais navigators, izkritis eksāmenā, turpina vicināt spārnus dažādos virzienos, cik var, līdz kopā ar viļņa šūpojienu izkrīt pār bortu nakts tumšajā ūdenī. Vesels?.. Atmetis skatu atpakaļ, vien manu tā siluetu lēnām ceļamies pāris metrus virs ūdens. Ir.

Joprojām nakts - 4:15 no rīta. Neraksturīgi, bet esam augšā visi reizē, jo - tuvojamies ekvatoram! Man pirmā reize, līdz ar to par godu notikumam, paldies Dievam, netieku noskūts, bet gan apdāvināts ar termiņu notecējušu signāluguni, ar ko paspēlēties. Vēl piecas minūtes, līdz GPS rāda apaļas nulles, tad norauju šņori un - aiziet!

Spoži sarkanīga uguns šņākdama līst un līst ārā no mazās metāla caurules, līdz pēc labas minūtes lēnām pārstāj, vēl labu brīdi aiz sevis atstājusi mazu, rāmi degošu liesmu.

Efekts pa pirmo! Ok, svētki beigušies, atpakaļ pie gulēšanas - kā nekā maiņa pēc pusotras stundas...

14.maijs. Ap trijiem pēcpusdienā ieraugām pirmo vāji blāvo Galapagu salas siluetu tieši pie horizonta. Vēl 8 stundas, un pēc labi noburātas dienas veikli ieslīdam San Cristóbal ostā. Ir tumšs, bet tāpat apkārt dzirdami jūras lauvas un redzamas vietējās pilsētiņas mājīgās ielu gaismas. Vēl caur atmiņām izslīd salas tuvumā redzētais vaļa ūdens strūklas šāviņš saulrietā. Labs sākums braucienam, neko sacīt!

15.maijs. Rīts nāk ar Galapagu salu imigrācijas oficiāļu svītu, kuru pavada mūsu nolīgtā aģenta māsa, mazliet korpulenta kundzīte puķotā kleitā, ar skruļļainiem matiem un savdabīgu platmali galvā. Angļu valodu kā runājamu neatzīst neviens no viesiem, bet «Buenos días!» mēs jau zinām visi, tālāk balstāmies uz manām vēl diezgan limitētajām spāņu valodas zināšanām. Viesi ilgi negaida un katrs ņem uz sevi uzticētā pienākuma izpildi. Nirējs, jau tērpies pilnā akvalangā, pārkrīt pār bortu korpusa appētei, pārtikas un kukaiņu migrācijas kontroles pārzine metas virināt ledusskapjus un tālāk visus plauktus pa vienam, zīmoga speciālists izanalizē katras pases autentiskumu, ostas pārvaldnieks, paskatījies uz kuģa papīriem un iemetis aci motortelpā, iepazīstas ar drošības vestēm un signāluguņu skaitu.

Izvirinājusi visu, ko var, kontroles darbiniece mūs pārsteidz ar dīvaina paskata stiklotu putekļsūcēju, kas izlases kārtā tiek iebāzts pa kādam no stūriem, pieņemu, paraugu noņemšanai.

Mēle niez palūgt izsūkt visu viesistabu, tomēr noturos, kā nekā gaisā pakārta smagsvara nopietnība ar risku saņemt pretēju lūgumu pamest valsti. Tikmēr zīmogu pētnieks manā pasē atradis iepriekšējās Ekvadoras vizītes pēdas, šķiet, piedzīvo savas dienas un dzīves jēgu, jo, nozibinājis ultravioleto gaismu pār attiecīgo lapu, priecīgs paziņo, ka es šo tik tiešām neesmu viltojis. Ooo, nevar būt!

Šķiet, tikuši cauri tiktāl spēcīgākajai un daudzskaitlīgākajai imigrācijas dienestu kontrolei, beidzot saņemam 20 dienu atļauju apciemot Galapagu salas. Pirmie kuģi atstāj oficiāļi, ātri noēduši launagu, sekojam arī mēs ar Peter. Peter rokā svaigi vaskots sērfa dēlis, man - fotokamera ar tukšu atmiņas karti. Kā izrādās, uz San Cristobal salas atrodas viens no pasaulē plaši zināmiem sērfa spotiem, ko, ignorējot visus zvērus, Peter metas izprovēt, nevilcinoties ne sekundi. Es, izvērtējis iespēju atdauzīt sevi un Peter sērfa dēļa galus dažādos veidos uz melnajiem vulkāniskās izcelsmes akmeņiem un klintīm, palieku pie savām zvēru fotogrāfijām.

Zvēri. Pirmie mūs sveicina jūras lauvas, kas, nepievēršot nekādu uzmanību faktam, ka ostas piestātnei veicamas arī citas ikdienas operācijas, izgāzušies dažādos virzienos, īgni atrūc ikvienam, kas cenšas tikt tiem garām. Osta nav vienīgā atpūtas teritorija. Tikuši uz ielas, atrodam tos teju it visur.

Gluži kā vakardienā aizkavējušies kroga apmeklētāji, jūras lauvas vāļājas gan uz stūra, gan parciņā, uz soliņa un zem.

Papildus skatam ik pa laikam dzirdamais brēciens gluži vai viens pret vienu atgādina kādu paskaļāku ballētāja vēmienu.

Tuvējās pludmales smiltīs laiski vāļājas vēl viena atpūtnieku suga - jūras iguānas. Zinot Galapagu bruņurupuču iespaidīgo svaru un kustības ātrumu, tā vien šķiet, ka šeit visi zvēri, nonākuši virs ūdens līmeņa, ieslēdz pazemināto ātrumu vai izslēdz motoru vispār.

Tikmēr tīri modri no krastmalas margām zilajā ūdenī veras vairāki pelikāni. Ieraudzījuši sev atbilstošu izmēru, tie veikli metas ūdenī un bieži atgriežas postenī ar nedaudz iestieptu maisu zem garā knābja.

Mūsu «atvesto» putnu sugas pārstāvji medī vēl iespaidīgāk - uzlidojuši diezgan augstu, tie sakļauj spārnus un, izveidojuši no sevis tādu kā spalvainu raķešlodi, ar meteorīta ātrumu triec iekšā zivju valstībā, kā vēlāk noskaidrots, līdz pat astoņu metru dziļumam!

Baudot robusto dabu un zvēru paradumus gan virs ūdens, gan zem, paiet mūsu noliktās 7 sauszemes dienas kā nebijušas, līdz ar to atkal laiks doties jūrā.

Uzpildījuši degvielu, ūdeni un ledusskapi ar dārzeņiem, esam gatavi doties nu jau daudz garākā brauciena posmā uz Marķīzu salām.

22.05. Ar nelielu iekšēju steigas sajūtu 8:30 paceļam enkuru un, vērojot virs San Cristóbal saradušos, pasmagi pelēkos mākoņus, lēnām atvadāmies no krasta līnijas. It kā jau bez panikas, tomēr, ierodoties ar vairākām ātrgaitas laivām no Isla Isabelas apskates, tīri vai prasījās mierīgā gaitā izmest kādu aplīti pa San Cristóbal un psiholoģiski nobriest vismaz vēl vienu dienu. Bet labi - ātrāk sāksim, ātrāk beigsim.

Šoreiz kurss uzņemts Klusā okeāna lielākā attāluma pievarēšanai uz Marķīzu salām. Veroties dažādās kartēs un skaitļojot gan tā, gan šitā, nekas mazāk par 3000 jūdzēm (3000x1,852km) nesanāk. Ar automašīnu iestiepjot sanāktu divarpus diennaktis, bet,

tā kā uz ūdens ātrumi citi, būsim priecīgi, ja trāpīsim 21-25 dienās.

Kādu brīdi ļāvusi mums tikt uz priekšu ar burām, nu jau vispārēji pelēkā debess, kas robežojas ar tādu kā dūmaku, ievieš gana lielu mieru arī vēju pasaulē, atstājot mūs pie izvēles dreifēt, kur pagadās, vai kurināt dīzeli vismaz kaut kādam sirdsmieram par progresu. Tā kā ap salām bieži un ne uz īsu brīdi atrodama vēja «bedre», izvēlamies otro. Izvēle no šā brīža paliek nemainīga uz divām dienām…

23.05. Nakts. Ar ierasto neizpratni par pulksteni un iekšējo ņurdoņu par nepabeigto sapni ierodos uz savu maiņu uz klāja. Peter tā vien nevar nociesties izstāstīt joku, kā šis, noturējis zvejnieka piepūšamo laiveli par diezgan patālu burinieku, pirms 20 minūtēm esot to gandrīz nolaidis pa burbuli, paskatīties uz zivīm tuvplānā - tik vien kā dažu desmitu metru attālumā esot paslīdējis garām spāņu mēlē runājošais brakoņieris. Iesmējuši par tā navigācijas prasmēm, atrodoties 200 jūdzes no krasta, apmaināmies ar vēl šādu tādu informāciju, līdz Peter beidzot notinas lūkot savu daļu naktsmiera.

Gari nožāvājies, pāreju pāri visam ierastajam - horizonts, kurss, ātrums, vēja virziens un spēks, apkārtnē esošie kuģi uz radara, mēness un zvaigznes. Dūmaka šķiet nedaudz atkāpusies, jo, nedaudz apgrauztais pilnmēness, spoži spīd kopā ar diviem mazākiem kompanjoniem - Jupiteru un Marsu.

Brīdi vēlāk, atgriezis skatienu uz horizontu, atrodu mazu gaismiņu, mirgojam vienu sarkanu tad trīs baltus, savus 40 grādus pa labi no purngala.

Hm, interesanta kombinācija, 100 punkt jūras grāmatā tāda nav minēta. Iepriekš runājām par laika apstākļu novērošanas bojām, varbūt viena no tām? Nu, lai vai kas tas arī būtu, attālums ir pietiekami drošs, lai nemainītu kursu un tā vietā uzgrieztu jau tuvu pārgatavojušos ananasu.

Ticis ar to galā, atgriežos ar guvumu uz klāja. Minētā gaismiņa paspējusi tikt vienā rindā ar mums, tagad turpinot mirgot savus 200 metrus no labā borta. Hmmm, ātri gan! Joprojām prātojot par tās izcelsmi, tiek nolaists lejā viens ananasa gabals. Uzrodas kapteinis uz savu nakts smēķi. Kamēr analizējam gaismas izcelsmi, atskan jocīgi dobjš tirkšķis tuvu tepat laivas astes galā. Aizdomu ēna pārslīd pār manu saprātu. Izrauju motora pārnesumu neitrālajā, bet ir jau par vēlu. Ātrs skats pār astes galu - protams - mēness gaismā pietiekami labi var redzēt no laivas centra pakaļ velkošos līniju. Ja labi ieskatās, redz arī otru. Esam aizķēruši auklu (long line), un mirgojošā gaisma nav nekas cits, kā vien tā paša agrāk redzētā maluzvejnieka atstāts piepūslis, kas, auklas rauts, acīmredzami reaģē un lēnu garu žvangojas mūsu ievilktās trases virzienā. «Lets try to unwind it!» - izmet kapteinis un, pirms atveru muti, jau ieliek atpakaļgaitā un uz priekšu. Ar neatlaidīgu ātrumu zem laivas pakaļgala pazūd pie auklas piesiets pludiņš - izlietota astoņlitrīga eļļas kanna. Jess! Pilnīgs bingo..

Tagad varu mierīgi iet pēc maskas un ģērbties nost, jo te pats nekas vairs nost nenotīsies.

Lai dzīve būtu vieglāka un mūs uz vietas neturētu noenkurotais pūslis, izdaru ķirurģisku operāciju - ievelku gabalu auklas, piesienu, divi griezieni, savienojums, un atā visām mirgojošajām gaismām. Paralēli izskan ideja par reidu un trofejām, bet galu galā nevienu tomēr neinteresē iespējami laivā atstātie zvejnieka labi ievalkātie gumijnieki.

Ar atvadām no nejaušas noenkurošanās okeāna vidū tāpat vēl nekas nav beidzies. Ienirstu ar lukturi izvērtēt situāciju - grieztā zvejas aukla ar pludiņu pie sāniem iestrēgusi stūres savienojumā, pati makšķeraukla ar patreknu āķi galā karājas mudžeklī nost no propellera. Ok, ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, ja nu vienīgi jaunums to darīt 200 jūdzes no tuvākā krasta nakts melnumā ar masku, kas nekādīgi neklausa un pa stūriem nemitīgi cenšas apslīcināt manu acu fokusu... Kamēr ķimerējos ap to, dreifējošā jahta, it kā gaidīdama rezultātu, turpina nemierīgi dauzīties un žvangoties mērenajos pilnmēness viļņos. Viens niriens atbrīvo stūri, otrs tuvu atpiņķerē makšķerauklu.

Kamēr atelpoju gaisu, Peter apspīdina kaut ko peldam man tieši aiz muguras. Bruņurupucis!

Luktura izstarotā gaisma ieinteresējusi veco zēnu, un tas kā ciema ziņu moderators, cieši vērojot progresu, lēnām plivina līdzi. Uz sekundi uzrodas vēlme panirt ap to, bet doma par drīz iespējamiem pārējiem gaismas viesiem atgriež mani zem laivas dibena. Medūza! Jopcīt.. Saruna ar Peter par iespējamo viņa hidras pielaikošanu pēc argumentācijas ir pozitīva un, kamēr rāpjos atelpoties uz klāja, Peter jau sagādājis kāroto objektu. Mazliet pašaura, bet ieelpot var. Aizdomājies, ka gan jau Peter ar šito sērfojot žmiedz sev vecos taukus rāmī, lai krastā zvilnošajām beibēm izskatītos savus 20 gadus jaunāks, pazūdu zem ūdens, jau tērpies dzēliendrošā skafandrā. Teju tūlīt pat pēc pirmās elpas uznirstu ar zivju bendi rokā - bižu izpīšanā nopelnīts desmit un zvejas scēna beigusies. Vai bija slikti? Galīgi nē: nirt pilnmēnesī 200 jūdzes no krasta - gana rets pasākums, lai uz brakoņieriem tomēr neapvainotos nemaz.

Turpinot ceļu, drīz pie apvāršņa parādās vēl viena gaismiņa - nu jau atkal jahtas kreisajā pusē, kuru, ilgi nedomājot, apbraucu - kā jaunzēlandieši teiktu - buļļa maurojiena attālumā.

24.05. Kā jau dažas naktis iepriekš, arī šo klāj interesanta ūdens mitruma dūmaka, kas, lēnām kondensējoties, atstāj rasu uz visa, kas gana statisks, - kuģa klāja, stūres, galdiņa, manām biksēm, kā arī manās rokās esošās tējas krūzes. Pieņemu, ka dienvidnieciskais vējš sanesis gana daudz aukstā gaisa no dienvidiem, citādi pilnīgi neizprotams pasākums. Bet ne par meteoroloģiju šoreiz. Kārtējo reizi pievērsies zvaigžņu kartei, uz brīdi apstulbstu, jo... mirgo visa padebess!! Mitrums šoreiz ne vien klāj horizontu, bet labu gabalu arī vertikālo plakni, kā rezultātā joprojām labi redzamās, tumšās nakts zvaigznes vizuļo kā labākajās Ziemassvētku eglīšu tradīcijās!..

Tik parastā nakts sekundes laikā ir pārtapusi par kaut ko īpašu un neaizmirstamu.

Tā nu es, pakāpies uz klāja zvilnamkrēsla margas, atkal blenžu debesīs, ik pa brīdim pieverot tuvu vaļā atkārušos žokli. Nu kā lai šito nofotografē??…

28.05. Kārtējā skaistā diena ar sauli, kādu mākoni un vēju, kas nu jau pūš pietiekamā ātrumā jau savas četras dienas. Kopā ar komandas biedriem laiskojamies uz klāja, apspriežot šo un to, citreiz neko, vien kādu grāmatu palasot. Fonā rūc reiz pa reizei piedarbinātais ģenerators bateriju uzlādei un saldūdens filtrs nolūkam par biežāku dušu. Ģenerators rūc un... vairs nerūc. Aizmirsis kārtējā stāsta plašāko teikumu pusceļā, kapteinis metas to piešķilt pa otram lāgam. Ģenerators mazliet parūc, tad atkal mīklaini izslēdzas. Nekā. «Vai pie aizdedzes ir kāds indikators, kas norāda, kur vaina?» - ar raizi pametu jautājumu lejā pa trepēm. Jā, ir - mirgojot lampiņa «Check the manual». Ļoti izsmeļoši - uz borta nav neviena, kas kaut zinātu, kā šī rokasgrāmata izskatās. Tomēr Glenn vaigā nemanu ne mazāko rūpi, jo acīmredzot te ož pēc tehniķa pēcpusdienas deserta!

Kaut arī skaļi manifestējot, ka labot lietas nav viņa hobijs, tomēr var redzēt, ka vecais mehāniķis nonirst laivas pakaļgalā izvietotajā motortelpā tīri satraukts un ar slāpētu prieku.

Pulkstenis nenosit stundu, kad Glenn uzrodas uz klāja ar baltu kaudzi rokā - siltumapmaiņas sekcijā jūras ūdens caurulītes patrāpījušās gaužām plānas, kā rezultātā visa ģeneratora dzesēšanas sistēma vienkārši aizrijusies ar sāli.. Atceroties par virtuvi, iešaujas doma nomainīt jokaino jodsāli (kopš kura laika ir jāēd jods katru dienu?) uz dabisko mantu, bet, ieraudzījis arī citu, dažāda rakstura piejaukumu, ļauju vien saujas saturam izbirt pār bortu, no kurienes nācis.

29.05. Līdz ar rītausmu esmu uz vakts un vēroju mākoņu rindu ap lecošo sauli. Pēc stundas būs pirmā nedēļa, kopš esam jūrā un arī pirmā trešdaļa uz kartes.

Labs progress - ir iespēja pieveikt okeāna plašāko daļu tieši 21 dienā.

Dīvaini, bet tieši nedēļa ir tas brīdis, kad smadzenes atlaiž visu bezjēdzīgi bezmērķīgo domāšanu, pagātnes atgadījumu analizēšanu un vēl nenotikušu nākotnes notikumu projicēšanu un beidzot pieslēdzas tik vērtīgajam momentam «šeit» un «tagad». Tīri vai atbrīvotības sajūta.

Nakts. Vējš lēnām rimstas un, nu jau krietni krities svarā, vicinās turpu šurpu teju 35 grādu amplitūdā. Trīsmetrīgie viļņi, tik ātri mierā nomest nespēdami, turpina ķert jahtu metienam uz priekšu nu jau dažādās pozīcijās - te no sāniem, te tieši ar purngalu pa priekšu. Dažu brīdi jahta ieguļas ar visu svaru tik slīpi, ka labā borta navigācijas gaisma jau tuvu lūko pazust zem ūdens, izgaismojot grūdiena radīto vilni koši zaļu.

30.05. Ausis labs rīts ar ierasti saulainu padebesi un retu mākoni pie tās. Rit septītā diena, kopš esam apkārt sev manījuši citu cilvēku radītu peldlīdzekli. Glenn sakās esam manījis vienu gaismu tieši šonakt - uz sekundi tālu pie apvāršņa, bet ne es, ne Peter viņam neticam - acu gaišums šim aiz patrekno brilli sen vairs nav teicams un galu galā nav pirmā reize, kad viņš par masta galā iekārto gaismekli cenšas notirgot uz rietu ejošo Jupiteru.

31.05. Maija atvadām par godu ir parādījies vējš un neraksturīgi ātri arī palielāki viļņi. Īstais laiks, lai nopeldētos! Atradis kastē šobrīd visai nenoderīgu virves gabalu, sāku atstrādāt savas mezglu siešanas zināšanas - es pats būtu pēdējais, ko gribētos nejauši atstāt šajā pārbraucienā. Iesākumā peldamvirvi piesienu pie masta pakaļējās troses, tad sev ap roku drošībai, vēl papildu riņķis rokturim un pēc negatīvas atbildes no Peter par šodien redzētām haizivīm aidā tīri labi veldzējošajā, zilajā ūdenī. Īss niriens, līdz atrauju torpēdisku uzrāvienu virs ūdens līmeņa - laiva kā nekā iet uz savi 7 mezgli, un es tai pakaļ, radot aiz sevis šļakatu vilni kā mazjaudas motorene. Lielie viļņi ik pa brīdim uzrauj laivas pakaļgalu gaisā un, ilgi negaidot, pasviež sāniski vēl uz priekšu papildu ātrumam.

Raujoties tam visam pa labi un pa kreisi līdzi, sajūta tuvu kā sērfojot lejā pa vilni pirms lēciena stāvus. Baudāms pasākums!

Atgriezies uz borta, uzzinu, ka mana atrašanās ūdenī ir iezāģējusi pēdējo piecu minūšu rezultātu par pusmezglu. Mjā, manu pleznu hidrodinamikas evolūcija laikam tomēr ir gājusi bremzējošajā virzienā.

03.06. Rīts. Tieši stundu pirms saules uzlec mēness pirms sava tukšā gājiena zemes priekšpusē. Kā plāna, degoša līnija zem vāji izgaismotās lodes silueta tas lēni izlien virs nelielā horizonta mākoņa un kādu brīdi koši deg vēl biklajā rīta gaismā, līdz tā ētera laiku pārņem spožā saule, atstājot mēness maģiju vien blāvā trešā plāna lomā. Paskaitļoju savu izpratni par mēness kustību ap zemi - nākamā reize tādam skatam vien pēc 27 dienām.

Pati diena nāk ar papildu kritienu visās frontēs - vēja nav nu jau tuvu pavisam un, kā ar slēdzi izslēgts, pazūd arī vilnis. Ja vakar komanda vēja slābumu bija gatava pieciest, tad šobrīd skats un apņemšanās ir pavisam cita. Peter ik minūti lādē jaunāko laika prognozi, Glenn pīpē uzbrukuma taktiku, lietojot teju visu, kas atrodams pa rokai. Tikmēr nodārd kārtējais atslābušu un tad ar masta žvangoņu piepildītu buru troksnis - ba-bamm!!! 1:0 vēja labā.. Prognoze sola vēju dienvidos, vēlāk un stiprāku atkal ziemeļu pusē. Jaunzēlandes saprāti, pretēji Latvijas ieteikumam nogaidīt ziemeļu daļā, metas stellēt stabilizējošu uzparikti priekšējajai burai kursam semidienvidu virzienā. Gatavs. Buras vāji piepūšas un, it kā turēdamas elpu, mēģina attaisnot saimnieka liktās cerības. Ba-bamm!!!... - buras atkal nodreb kā pagalmā no putekļiem dauzītas pagājušā gadsimta seģenes. Rezultāta nav, varbūt jāpamaina kurss. Darīts. Brīdi licis mūs mierā, vējš atkal pamaina virzienu un - Ba-bamm!!! ..Katru reizi tas blieziens iziet tuvu cauri visai diafragmai un liek komandai ar nemierīgi nervozu skatienu atkal zelēt kārtējo labāko variantu. Uz skatuves iznāk jaunā cerība - Genika - tuvu Spinakera paskata, liela, balonveidīga sāniskā bura, kas, tērpta zeķē, iesākumā tiek pakārta mastā kā jēla desa, tad ar cirkulāru ietvaru un virvi atbrīvota no zeķes galvenajai performancei. Viss pakārts, virves sakārtotas - starts! Rauju zeķi abām rokām līdz Genuā izplešas man priekšā tuvu vai pa pusperimetru. Zilibaltsarkani strīpotais pusbalons uz saulainā dienas fona izskatās tīri glīti. Bet... vējš, brīdi tajā papūtis, lēnām sāk pulsējoši dauzīt milzīgā balona sānus. Pievelkam tā, atlaižam šitā - nekā. Sāni pulsē kā pulsējuši. «Simt procenti fabrikas vaina,» nospriež daudzgadīgo svētdienas profesionāļu komanda un ... novāc neveiksmīgo centienu no nemitīgi šūpojošās purngala skatuves.

Diena ir pagājusi, un kopējais sasniegums uz vispārējās statistikas stipri zem vidējā. Skats uz mūsu atstāto līniju ūdens plašumos atgādina samīcītu W burtu. Vienīgais guvējs šajā visā būtu fizkultūras skolotājs - kā nekā locekļi un nedaudz nosēdētās dibendaļas izkustinātas kā tuvējā rajona sporta olimpiādē. Papildus zaudētājos mūs iesit atklātais fakts, ka vairums līdzpaņemto olu no mazkustīgā dzīvesveida ledusskapja plauktā salipušas vienā čaumalas pusē un ir tuvu nelietojamas. Kur palika dāņu ieteikums grozīt tās ap savu vertikālo asi katras 3/4 dienas?… Tagad no līdzpaņemtā proteīna pāri palikušas vien trīs vistu kājas un pusatkusis maltās gaļas maisiņš. Labi ka konservu krājumi ir tuvu atbalsta svara līmenī.

Dienas prieks - bars delfīnu, kas, gandrīz nosmādējuši mūsu ātrumu, tomēr brīdi parotaļājas, dzenādami cits citu gar pašu purngalu te uz vienu pusi, te uz otru.

06.06. Nakts. Vējš rauj vaļā uz saviem 30 līdz pat 40 mezgliem - tālu no vētras, bet miermīlīgi arī nav. Tuvu masta gala līmenī staigājošie, smagie mākoņi liekas tā vien gaidījuši šo brīdi, lai izgāztu kravu. Neatpaliek arī viļņi - dažā labā korē skats uz leju paveras saviem 4-5 metriem. Lai arī autopilots cīnās, cik spēka, īsā ķīļa dizains dara savu un laiva tā vien lejā pa vilni iziet uz driftu ar kārtīgu sasvērienu. Manevrēdams savu nakts-vakts tēju ieliešanai māgā uz klāja, gandrīz ielidoju pie kapteiņa kajītē ar jau tuvu pustukšu krūzi rokā. Labi, ka uz laivas darbojas likums par jūrā vienmēr ciet turētām durvīm.

Apliet kādu naktī ar karstu tēju varētu būt pamatīgi oriģināls labrīt…

Diena. Kārtējais punkts kartē - 2/3 ir nobrauktas. Skats uz klāja palicis nemainīgs, vienīgi mainījusies attieksme - kapteinis, baidīdamies paraut «ratā», ir piegriezis buras līdz minimumam, nogriežot jebkādu iespēju iesist pāris rekorda dienas kontā, tikmēr Peter, aizmirsis par burām pilnībā, pie borta rauj pa kādam korķim…

08.06. Rīts. Viļņi joprojām 4 un arī 5 metri. Man jau patīk - ir dinamika, un, lai atslābinātu kapteiņa domas par autopilota varmācīgi nolauztu stūri (atceramies - plastmasa, draugi), dragāju savās maiņās pie stūres pats. Prieks man un kapteinim, arī Peter attiecīgu brīdi mazāks bālums sejā.

Pret vakaru beidzot pierimst gan vējš, gan viļņi, un pirmoreiz jāsaka - labi ka tā! - Glenn, savā maiņā spaidot pogas, sapinas meistarībā un piemet kursam apaļus simt grādus... (Atsvaidzinot ģeometrijas pamatus - veselam aplim ir 360.) Centieni savest kursu kārtībā aizlaiž visu pretējā virzienā un atkal simt grādus par tālu... Rezultāts - atlikusī komandas daļa vienās apakšbiksēs piecas minūtes drasē pa klāju, līdz kontrole atgūta visās frontēs. Secinājumi:

1. Tas, kurš ieplānoja autopilotā opciju +/- 100 grādi, ir kārtīgs humorists;

2. Ja būtu vakardienas vilnis, mēs būtu uz kārtīgas mutes (tas būtu kā paņemt dzīvokli un apgāzt uz sāniem, tad lēnām atgriezt atpakaļ un varbūt to izdarīt vēlreiz);

3. Visu tikai nolikt pa rokai, «ja nu kas» nav atbilde. Ko es, vellos, darīšu īstā krīzes situācijā uz klāja, tērpies tikai vienās apenēs?…

09.06. Rīts. Karājos sāna reliņā ar cerību, ka saule mani pārsteigs un uzausīs stundu ātrāk. Miegs vienkārši nāk un no visurienes uzreiz. Ir uzkrājies nogurums - gulta ilgāk par 5h nav redzēta sen, ķermenis beidzot ir ieminējies par protestu. Varētu jau nosnaust, bet vējš staigā turpu šurpu tuvu 50 grādu amplitūdā - neseno apakšbikšu ballīti atkārtot negribas.

10.06. Beidzot kapteinis ir uzticējies ne tikai manām kulināra prasmēm un pielaidis salabot kompasu. Nekas jau traks, sāls mērci uzteikuši diožu gaismu 12V vadiņi - pēcpadomju vidē augušiem semi-elektriķiem tīrie zemesrieksti. Skrūvgriezis rokā joprojām turas labāk par virtuves griežamnazi, diemžēl kompass viens, bet pusdienas katru otro dienu (Glenn prasmi savukārt esam norakstījuši mēs ar Peter).

Manas «ikdienas rotācijas» receptes sen izsmēlušas limitu, un šobrīd ar 85% precizitāti tiek restaurētas nekad nezinātas receptes ēstuvēs un bērnībā redzētu šķīvju saturiem.

11.06. Nakts. Pūš smuks un stabils vējš tuvu tieši sānos. Aiz neko darīt, intereses vadīts, trinos ap burām. Pievelku šo, nedaudz palaižu to, atkal mazliet atbrīvoju pirmo, līdz atlaižu stūri un... laiva stūrē tālāk pati. Oo, te jau sāk ost pēc kaut kāda izpratnes līmeņa! Sapriecājies par faktu, uzrauju abas dūres debesīs. Tajā pašā brīdī caur tām pa diagonāli izlido paliels, 4x pa ceļam sprāgstošs meteorīts, atstādams aiz sevis vienu kārtīgi kūpošu līniju ar kušķi galā(!)... Personiskais salūts - paldies!

Diena, viss slikti. Vējš acīmredzami taisās uz maiņu - bīdās turp un šurp un krītas svarā, mums atliek spiest no tā leņķi kā sulu no žāvētām aprikozēm. Dienas beigu žmiedziena kulminācija - virziens taisnajā uz Antarktīdas aisbergiem...

Pēc 20 dienām jūrā atkal apzināti attālināties no mērķa ir vārdos neaprakstāms pasākums.

12.06. Šorīt nosita tieši trīs nedēļas, kā esam jūrā. Nezinu - rutīna vai zemes tuvums - bet nogurums, par brīnumu, ir izzudis un ķermenis klusi patur savas prasības pie sevis…

Nakts. Vējš liekas kaut kur pa ceļam uz šejieni kārtīgi saprovējies Karību rumu ar meksikāņu tekilu - pūš te no kreisās, te no labās, tad tuvu purngalā, līdz aizbīdās uz laivas pakaļgalu un «aizmieg». Kopā ar vēju, vairāk kā stundu neatvilcis elpu, metos «dejā» arī es - buras augšā, buras lejā, leņķī šādā, leņķī tādā, līdz - paldies par uzmanību! - balle beigusies. Līdz ar maiņas izskaņu mastā nav neviena audekla gabala, un es, kā pēc trenažieru zāles apmeklējuma, vienkārši pakrītu uz spilvena.

14.06. Liekas ka trīs dienu vēja slēdža slēgāšana no nulles uz 20/30 mezgli kopā ar īsām, koncentrētām dušām būs beigusies. Īstais laiks sakopties un skapī sataustīt tīru T-kreklu - rīt kā nekā zeme!

15.06. Kaut arī mazā Mohotani sala redzama pirmā jau pāris stundas iepriekš, pirmā cilvēces radītā gaisma tiek pamanīta tieši četros uz mūsu galamērķa - Hiva Oa. Tas attiecīgi nozīmē precīzas 22 dienas kopš pēdējās reizes, kad tāda redzēta, šajā statistikā ieskaitot tā arī neredzētos kuģus. Radara ekrāns šo to tika uzrādījis, tomēr cilvēkam redzamais rādiuss tā arī palika neskarts kopš makšķernieku epopejas.

Tik liela ir iespēja (ne) uzskriet nevienam Klusā okeāna plašumos...

Aizdomājoties par pirātu laikiem un angļu/spāņu/portugāļu ūdens kara randiņiem, jāatzīst, ka tur uz borta ir jābūt bijušam kādam ar sesto prātu, lai tik vien kā ar, kādam domāt, precīzu karti, cirkuli un vējā paceltu pirkstu izzīlētu, kur tieši 500 jūdzes no krasta būs pielādējami attiecīgā borta lielgabali un musketes otru dienas sačakarēšanai.

Hiva Oa, nedaudz tērpusi savas kalnu grēdas okeāna labākajā mākonī, lēnām un ar glanci uzplaukst lecošās saules staros. Sveika, zeme!!