Deviņas atziņas 4.jūnija priekšpusdienā

2. Vēlēšanu rezultāti Rīgā apliecināja personību lielo, varbūt pat izšķirošo lomu Latvijas politikā. Atļaušos apgalvot, ka cilvēki, kuri sagādāja labu rezultātu Mārtiņa Bondara vadītajam sarakstam, diez vai spētu kvalificēti raksturot šā politiķa vadītās frakcijas Saeimā darbu, toties viņi noticēja konkrēti Mārtiņam Bondaram. Līdzīgi ar mazpazīstamo, varas līmeņos faktiski līdz šim nepārstāvēto Jauno konservatīvo partiju (JKP) – vēlētāji balsoja par Jutu Strīķi un Jāni Bordānu.

3. Ja salīdzina socioloģisko aptauju apgalvojumus par JKP izredzēm Rīgā pirms vēlēšanām un reālos rezultātus, var teikt, ka JKP ir vēlēšanu galvaspilsētā lielākais pārsteigums. Interesantākais JKP panākumos ir – vai šim projektam izdevās jūtamos apmēros piesaistīt tos vēlētājus, kuri līdz šim balsoja par, visticamāk, Vienotību un Nacionālo apvienību (NA), vai arī piesaistīt līdz šim vēlēšanās nepiedalījušos (vai reti balsojušus) cilvēkus. Jebkurā gadījumā JKP ir izveidojusi sev nepieciešamo platformu startam Saeimas vēlēšanās nākamgad jau augstākā kvalitātes līmenī.

4. Prioritātes ziņu un komentāru plūsmā informatīvajā telpā vēlēšanu naktī un svētdienas rītā apliecināja patiesībā nelāgo situāciju, ka valsts otrā lielākā pilsēta Daugavpils tiek uztverta kā «svešais, nezināmais». Proti, gan priekšvēlēšanu cīņa, gan balsojumu iznākums tur bijis ļoti nospriegots un tālāku nestabilitāti (divi līdzvērtīgi spēki, ar kuriem var kaulēties trešais, citu nav) iekodējošs, tomēr tam tika veltīta būtiski mazāka uzmanība nekā, piemēram, Jūrmalai, kas, atvainojos, salīdzinoši ar Daugavpili ir mazāk nozīmīga.

5. Saskaņas/GKR salīdzinoši (iepretī iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām) sliktākie rezultāti Rīgā, manuprāt, saistāmi nevis ar to, ka šī koalīcija zaudē savu elektorātu, cik ar to, ka lielāks balsotāju skaits nolēma vēlēšanās piedalīties un balsot par kādu citu sarakstu. Citiem vārdiem, Saskaņa savu vietu Latvijas politikā saglabā nemainīgi lielu, tomēr tai jārēķinās, ka ar partijas līdera Nila Ušakova komunikācijas talantiem vien nepietiek.

6. Uz retorisko jautājumu, kas galvaspilsētas pašvaldībā mainīsies, atbilde, baidos, ir diezgan ciniska. Būtu tikai loģiski, ka Saskaņa/GKR nu ir ieguvusi skaļāku un aktīvāku opozīciju domē, tomēr šāds aktivitātes līmenis saglabāsies tik ilgi, kamēr LRA/LA (Bondara vadītais saraksts) un JKP dome būs platforma vēlētāju uzrunāšanai kontekstā ar Saeimas vēlēšanām nākamgad. Savukārt jau 2018.gada nogalē vēlme interesēties par pašvaldībā notiekošo un būt aktīvai opozīcijai saruks. Pieņemu, ka šis periods – līdz Saeimas vēlēšanām – Rīgas pašvaldībā vispār neizcelsies ar konstruktivitāti, jo opozīcijā esošā LRA/LA un JKP vēlētājiem objektīvi nevarēs likt priekšā kādus, kā saka, paveiktos darbus, līdz ar to atliek domes vadības kritizēšana, turklāt tādā līmenī, lai tas atbalsotos t.s. nacionālās politikas segmentā.

7. Ņemot vērā neglaimojošās socioloģiskās aptaujas pirms vēlēšanām (nepārvarēs 5% slieksni), Vienotības rezultāts ir lielā mērā saraksta līdera Viļņa Ķirša personīgā uzvara. Ja politiķis, kurš iepriekš plašākai sabiedrībai bijis maz zināms, pašas partijas reitingam saglabājoties zemam, spēj pārliecināt pietiekoši lielu politiski aktīvo pilsoņu skaitu (jo neba Vienotība Ķirša personā piesaistīja tos cilvēkus, kuri vēlēšanās nepiedalās, jo neuzticas pie varas esošām partijām vispār), tas ir sekmīgs darbs. Latvijā līdz šim diemžēl nav bijusi pārāk laba pieredze ar gados jaunu cilvēku darbu politikā (apdziest, tiek inkorporēti varas tīklojumos); jācer, ka Ķirša gadījumam sekos citi.

8. Savukārt Nacionālās apvienības (NA) rezultāti Rīgā ir, kā dažkārt saka, nedz labi, nedz slikti. Ja lūkojamies no pozīcijas, ka tie varēja būt labāki, iespējams, problēma ir tā, ka NA tiek uzskatīta par tik pierastu Latvijas politiskās ainavas sastāvdaļu, ka neizraisa vairs interesi ārpus partijai tradicionāli lojālā vēlētāju loka. Tāpat iespējams, ka periodā kopš iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām ir būtiski mainījušies vēlētāju priekšstati par Baibu Broku, un, ņemot vērā, ka uzsvars kampaņas ietvaros objektīvi tika likts uz viņu kā saraksta līderi, tas ietekmēja arī NA kopējo rezultātu galvaspilsētā.

Tomēr kopumā NA nozīmīgāki būs tuvākie mēneši, kad var izveidoties savdabīga situācija nacionālās politikas līmenī. Proti, valdība virza parlamentā dažādi vērtētās nodokļu sistēmas izmaiņas, koalīcijas partneris Vienotība frakcijas veidolā tām joprojām nepiekrīt, «zaļo zemnieku» versiju par reformām toties ir gatava atbalstīt Saskaņas frakcija Saeimā, un tad «nacionāļiem» priekšā ir interesanta izvēle, kā pozicionēties.

9. Neatkarīgi no priekšvēlēšanu laikā sarunātā, pieļauju, ka retais patiešām domāja, ka vara mainīsies Ventspilī. No šā viedokļa Aivara Lemberga, kā saka, sirdsmiers nebija traucēts ne mirkli. Cita lieta, ka, ņemot vērā viņa interesi par nacionālā līmeņa politikā un biznesā notiekošo, kreņķu netrūks.

Lai cik tas amizanti skanētu, tieši premjera (finanšu, veselības ministru) partijas loma «zaļo zemnieku» veiksmes un neveiksmes pašvaldību vēlēšanās dara mazāk svarīgas, jo šīs politiskās grupas panākumi nākamgad Saeimas vēlēšanās ir nepārprotami atkarīgi no valdības darba.