Iespējams, nav vairs aiz kalniem laiki, kad cilvēks spēs iegūt nemirstību – jau šodien pastāv zināmas eksperimentālas metodes, kas tuvina šim fantastiskajam mērķim. Tūlīt pēc nāves cilvēks tiek sasaldēts, lai varētu sagaidīt to nākotnes brīdi, kad ar molekulārās medicīnas palīdzību viņa organismu varēs atdzīvināt, respektīvi, atsaldēt un pilnībā atjaunot. Zinātniski šo metodi sauc par krioniku.
Ceļā uz nemirstību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daba pasaka priekšā
Organisma stāvokli, kad visi dzīvības procesi tajā ir pilnīgi pārtraukti, taču vienlaikus – atjaunojami, sauc par anabiozi. Pirmais šo terminu sāk lietot vācu zinātnieks Vilhelms Preijers 1873. gadā, aprakstot īslaicīgas dzīvības pārtraukšanas fenomenu. Jēdziens «anabioze» radies, savienojot divus grieķu vārdus – «ana» (augšup) un «bios» (dzīve). Patiesībā zinātnieki jau 18. gadsimtā novēroja šo neparasto parādību dabā, anabiozi atklāja holandiešu pētnieks Antonijs van Levenhuks, zem mikroskopa pētot smiltis, kas bija ņemtas no izkaltušas ūdenskrātuves. Zem palielināmā stikla viņš smiltīs ieraudzīja vissīkākās dzīvās būtnes – tās bija pilnībā izžuvušas un mirušas, taču, uzlejot ūdeni, sāka kustēties. Sekoja virkne atgriezeniskas izkaltēšanas un sasaldēšanas eksperimentu ar dažādiem mikroskopiskiem (to izmērs nepārsniedz pāris milimetru) bioloģiskiem objektiem, kuri bija spējīgi pārciest anabiozi dabiskos apstākļos. Tie pierādīja, ka ir iespējams uz laiku pārtraukt dzīvības procesus un atkal tos atjaunot. Mūsdienās par neparastajām sīkbūtnēm, kuras spēj izdzīvot miljoniem gadu tuksnesī vai mūžīgā sasaluma ap–stākļos, ir uzņemtas filmas. Tātad anabioze reāli pastāv dabā!
Žāvēt vai saldēt?
Anabiozes atklāšana teorētiski pavērusi ceļu cilvēka dzīvības apstādināšanai un atjaunošanai. Sākotnējie eksperimenti anabiozes stāvokļa sasniegšanai bija saistīti ar izžāvēšanas metodi – īslaicīgi pat izdevies izžāvēt atsevišķus cilvēka mugurkaula orgānus un audus. Taču tālākā procesā bija redzams, ka pārmērīgs šķidruma zudums lielos organismus nogalina neatgriezeniski. Tajā pašā laikā jau antīkajā pasaulē cilvēki pamanīja zivis, kas pēc atsaldēšanas spējīgas dzīvot tālāk. Bet 17. gadsimtā notika veiksmīga dzīvnieku – zivju, tārpu, taureņu kūniņu – atdzesēšana mazliet zem nulle grādiem. Protams, to nevar saukt par anabiozi, jo ūdens organismā pilnībā netika sasaldēts. Tā bija tikai dzīvības procesu mākslīga palēnināšana. Patiesībā līdz šai dienai nav izstrādāta tāda metode, kas ļautu veikt liela izmēra dzīvnieku atgriezenisku iesaldēšanu, jo ledus audus un šūnas vienkārši noārda. Tas gan nav traucējis jau vairāk nekā 300 gadu garumā veikt eksperimentus ar dzīvniekiem, tos nereti pārsaldējot.
Atgriezeniskas dzīvības apstādināšanas metodes attīstībai medicīnā sava loma ir ne tikai dzīvniekiem, bet arī augiem. Tieši biologi pagājušajā gadsimtā, iesaldējot augu šūnas, atklāja glicerīna saudzējošo dabu – izrādījās, ka šī viela pasargā dzīvos audus no ledus kristālu postošās iedarbības.
Tuvāk mērķim
Lai cik skarbi tas izklausītos, pateicoties reanimatologu lielajai pieredzei Otrā pasaules kara laikā, cilvēks daudz skaidrāk sāka izprast dzīvības izdzišanu. Ārsti konstatēja, ka nāve nav zibenīgs akts, bet gan sarežģīts un ilgstošs daudzlīmeņu process, kurā vairākas pakāpes ir atgriezeniskas. Pēc sirds darbības un elpošanas apstāšanās (klīniskā nāve) cilvēku vēl apmēram stundas laikā var atgriezt pie dzīvības. Pat pēc smadzeņu bioelektriskās aktivitātes un refleksu izbeigšanās (bioloģiskās nāves, kas dod tiesības izrakstīt miršanas apliecību) lielākā daļa šūnu cilvēka organismā vēl ir dzīvas, bet mirušās šūnas vēl nav pilnībā noārdītas. Joprojām darbojas galvas smadzeņu nervu struktūras, kas ir personības atmiņas substrāts. Tātad informatīvā nāve vēl nav iestājusies. Teorētiski tas nozīmē, ka sasaldētu cilvēku ilgi pēc klīniskās un bioloģiskās nāves iespējams atsaldēt un atdzīvināt. Pētījumi molekulārās bioloģijas jomā 50. gados mazināja arī uztraukumus par sasaldēšanas rezultātā izraisītajiem audu bojājumiem – izmaiņas nāves sākuma stadijā vairs nešķita tik draudīgas, lai medicīna nākotnē ar tām netiktu galā. Savukārt kriogēnās tehnoloģijas («krios» grieķiski nozīmē aukstums), kas tika radītas gāzu sasaldēšanai līdz ārkārtīgi zemām temperatūrām (sasniedzot šķidru agregātstāvokli), vēl vairāk tuvināja cilvēka nemirstības idejas realizācijai. Radās daudzsološs priekšstats par to, ka novecošanās ir ārstējama slimība.
Klusā jubileja
Pirmā oficiālā cilvēka iesaldēšana – krionika notika Amerikā 1967. gadā, tātad tieši pirms 40 gadiem, taču šī jubileja atzīmēta netika... Psiholoģijas profesors Džeimss Bredfords (pareizāk gan būtu teikt – viņa ķermenis) atrodas amerikāņu krionikas firmas «Alkor» standarta četrvietīgā kriostatā kopš 1991. gada, kad sasaldētais klients tika arī apskatīts – guldot to atvērtā vannā, kas pildīta ar sasaldētu slāpekli. Vairāk nekā 20 gadu neviens nebija viņa sasalušās miesas redzējis – šajā laikā klients bija pārcietis daudzas pārvākšanās no vienas glabātavas uz otru, ejot, tā sakot, no rokas rokā. Tikai pateicoties dzīvesbiedres (1987. gadā Rūbija mira un tika kremēta) un dēla Normana pašaizliedzībai, kas sedza nemitīgās uzglabāšanas izmaksas (vairāki simti tūkstošu dolāru), vienu brīdi pat pašiem īrējot glabātavas telpas un pērkot šķidro slāpekli, kas regulāri jāatjauno, Džeimss Bredfords joprojām bija sasalis. Neviens gan nevarēja pateikt, vai klients atrodas tādā pašā stāvoklī, kādā viņu sasaldēja 1967. gada 12. janvārī.
(Turpinājums nākamajā RB numurā)