Nekādiem gaišreģiem, burvjiem, strukturētiem ūdeņiem un trešajām acīm pieres vidū es, piemēram, neticu. Tikai empīriskā ceļā pārbaudītas zināšanas der manam auksti racionālajam un allaž aizdomīgajam prātam. Eižens Finks? Kas tas tāds bija? Ā, čigāns gaišreģis. Nu, ar čigāniem es nodzīvoju kaimiņos visu bērnību. To, cik bieži tiks apzagts mūsu šķūnītis, viņi pareģoja ārkārtīgi precīzi, bet nekādu nākotni saujā viņi nezīlēja, izņemot regulārus paredzējumus, ka aizdotie 20 santīmi tiks nekavējoties atdoti atpakaļ, kad tiks samaksāta alga, jo, esi mierīgs, mēs taču esam bračkas.

Tomēr nost ar lieku snobismu un aizspriedumiem, Eižens Finks mani patiesi ieinteresēja kā kultūrvēsturiska parādība. Nu gluži kā Jēzus Kristus vai Rasputins, ko, starp citu, Finks esot maķenīt kopējis, valkādams samta bikses un laķenes. Internetā un bibliotēkā pieejams gana daudz informācijas par šo personu, diskutabls vienmēr paliks tikai viens jautājums: vai šā cilvēka slava ir skaidrojama ar pārdabiskām spējām vai ar teicamu apstākļu sakritību, harismu un prasmi manipulēt ar ļaužu prātiem.

Vispirms gan atgādināšu, ka nepretendēju uz pārāk lielu objektivitāti attiecībā pret Finku un viņa talantiem, jo arhīvus pārracis neesmu un ar gaišredzības speciālistiem konsultēties nav bijis vaļas, un galu galā šis raksts ir par grūti atrodamo Finka kapu (aktieri Ivars Stonins un Ainārs Ančevskis katrs savā laikā to esot meklējuši divas dienas), nevis par to, vai viņš patiesi ir atstājis kādas vērtības Latvijas kultūrā un precīzi paredzējis tūkstošiem likteņu.

Mūsdienās, informācijas laikmetā, kad zināšanas internets burtiski sviež pakaļ cilvēkiem, mēs esam kļuvuši pārāk izlepuši. Mēs pārāk daudz paļaujamies nevis paši uz savu spriestspēju, bet uz to, ka visu atrisinās interneta meklētājs. Arī es tieši tāpat domāju, pirms devos meklēt Finka kapu. Biju pārliecināts, ka internetā kapa lokāciju atradīšu divu sekunžu laikā un tad atliks tikai trīs minūtēs aiziet līdz tam. Siekalām šķīstot, es smējos par cilvēkiem, kas maldījušies pa Pokrova kapiem, nejaudādami izņemt savu viedtālruni un vienkārši «iegūglēt» vajadzīgās ziņas. Tiesa, mani smiekli aprāvās visai ātri, jo internetā pilnīgi nekur nebija atrodams kas vairāk par «apglabāts Pokrova kapos». Kaut kur, kaut kādā vietnē uzgāju ziņas, ka kaps atrodoties trešajā rindā no Miera ielas. Kas tās par rindām? Kura ir trešā? Atbildes bija neziņas miglā tītas.

Nekas, dūšu es nezaudēju un ar ceļabiedreni, kas apveltīta ar krietni labākām orientācijas prasmēm nekā es, devos sistemātiski izstaigāt Pokrova kapus. Sākumā, protams, gāju klāt tikai tiem lepnākajiem pieminekļiem, granīta krustiem un katakombām. Pašsaprotami, ka tāda cilvēka kā Finka kapavietu būtu jāiezīmē kaut kam vismaz attāli līdzīgam Ēģiptes piramīdām. Bez rezultātiem. Vieni Šmiti un Stepanovi. Kādā brīdī redzu – lūk, priekšā ir Finka kaps. Skrienu klāt, bet tur – Fiļipovna.

Meklēju tālāk, brienu caur brikšņiem, kāpju pāri kapiem, slauku pieminekļus, pētu iebrukušos kapus, no kuriem, šķiet, pats velns naktī līdis ārā. Odu armādas pavada mani kā lietuvēni, apēd visas kājas un rokas, vēl kaut kādi milzīgi aizsaules dunduri. Neizdodas. Klāt nāvīgs nogurums, bet vēl nemetu plinti krūmos. Nonāku līdz milzīgai atkritumu kaudzei, kuras vidū atrodu vēl trīs kapu kopiņas. Nē, Finks atkritumos nav noglabāts. Eju atpakaļ, pēkšņi atskrien pārbijusies meitene, ko biju paņēmis līdzi un aizsūtījis pētīt otru kapu galu. Aiz koka esot redzējusi vīrieti bez biksēm, kas darījis kaut ko aizdomīgu. Finka kapu jau nu noteikti viņš nemeklēja.

Dodamies tā patālāk no vietas, kur rosās aizdomīgais vīrietis, un apsveram iespēju klauvēties pie Dievmātes Patvēruma baznīcas durvīm, lai lūgtu norādes, kur meklējams gaišreģa kaps, kā arī pabrīdinātu, ka starp kopiņām klīst vīrs bez biksēm, tomēr pavisam nejauši uzejam Vijas Artmanes relatīvi svaigo kapavietu un nolemjam piesēst un atpūtināt locekļus. Prātā jau ieviešas domas par mājām un atpūtu, tomēr pēdējo reizi mēģinām informāciju sameklēt internetā, šoreiz krievu valodā.

Eureka! Atrodam melnbaltu un miglainu kapa attēlu, kurā redzams, ka tas ir ļoti pieticīgs un atrodas pie koka stumbra. Tikuši pie jaunā pavediena, kas vismaz nedaudz sašaurina iespējamo kapu loku, ceļamies kājās un dodamies atkal ķemmēt kapus no viena gala līdz otram. Šoreiz stingri sistemātiski, ar stratēģiju, loģiku un pamatīgu uzmanību. Pēc vēl četrdesmit minūtēm – nekā. Kaps nav atrodams.

Viss, nolemjam pēdējo reizi iziet cauri kapiem pa diagonāli un doties projām, jo – nav tā vērts. Pēkšņi ieraugām veselu baru vārnu tupam uz kāda pieminekļa. Svēta lieta šādu skatu iemūžināt fotokadrā, tāpēc klusi, pa maliņu mēģinām pielavīties, kad tieši zem kājām... Finks. Eižens Finks, 1885 – 1958, iespiests uz kapu plāksnes, koka krusts, blakus milzīga lapu kaudze, kaps tik parasts un askētisks, cik vien var būt.

Tik neviltotu prieku un atvieglojumu sen nebiju jutis. Atradām. Lepnums pildīja sirdi, un kādā brīdī pat sajutu ārkārtīgi siltas jūtas pret kapā gulošo. Turpat mētājās vārnu savandītu sveču kaudze, tāpēc aizdedzu četras svecītes un ieturēju pamatīgu un cieņpilnu klusuma brīdi pie Finka kapa. Es biju atradis Finku un, goda vārds, likās, ka viņš tā labsirdīgi smejas kaut kur kokos, sak: «Jautri, ne? Pa visiem kapiem izvazāju, bet atradi, atradi. Lūk, kur es guļu. Tagad ej prom un liec mieru vienreiz.»

Lai saglabātu leģendu dzīvu, nestāstīšu, kur tieši atrodas Finka kaps. Varu droši apgalvot, ka kapa meklējumi, gluži kā svētceļojums uz Aglonu, dažiem cilvēkiem var izrādīties ļoti terapeitiski un dažādas atklāsmes nesoši, tāpēc ņemiet ūdens pudeles un proviantu un dodieties uz kapiem meklēt Eiženu Finku. Varbūt izdosies ātrāk nekā man.