Vispirms gan atgādināšu, ka nepretendēju uz pārāk lielu objektivitāti attiecībā pret Finku un viņa talantiem, jo arhīvus pārracis neesmu un ar gaišredzības speciālistiem konsultēties nav bijis vaļas, un galu galā šis raksts ir par grūti atrodamo Finka kapu (aktieri Ivars Stonins un Ainārs Ančevskis katrs savā laikā to esot meklējuši divas dienas), nevis par to, vai viņš patiesi ir atstājis kādas vērtības Latvijas kultūrā un precīzi paredzējis tūkstošiem likteņu.
Mūsdienās, informācijas laikmetā, kad zināšanas internets burtiski sviež pakaļ cilvēkiem, mēs esam kļuvuši pārāk izlepuši. Mēs pārāk daudz paļaujamies nevis paši uz savu spriestspēju, bet uz to, ka visu atrisinās interneta meklētājs. Arī es tieši tāpat domāju, pirms devos meklēt Finka kapu. Biju pārliecināts, ka internetā kapa lokāciju atradīšu divu sekunžu laikā un tad atliks tikai trīs minūtēs aiziet līdz tam. Siekalām šķīstot, es smējos par cilvēkiem, kas maldījušies pa Pokrova kapiem, nejaudādami izņemt savu viedtālruni un vienkārši «iegūglēt» vajadzīgās ziņas. Tiesa, mani smiekli aprāvās visai ātri, jo internetā pilnīgi nekur nebija atrodams kas vairāk par «apglabāts Pokrova kapos». Kaut kur, kaut kādā vietnē uzgāju ziņas, ka kaps atrodoties trešajā rindā no Miera ielas. Kas tās par rindām? Kura ir trešā? Atbildes bija neziņas miglā tītas.
Nekas, dūšu es nezaudēju un ar ceļabiedreni, kas apveltīta ar krietni labākām orientācijas prasmēm nekā es, devos sistemātiski izstaigāt Pokrova kapus. Sākumā, protams, gāju klāt tikai tiem lepnākajiem pieminekļiem, granīta krustiem un katakombām. Pašsaprotami, ka tāda cilvēka kā Finka kapavietu būtu jāiezīmē kaut kam vismaz attāli līdzīgam Ēģiptes piramīdām. Bez rezultātiem. Vieni Šmiti un Stepanovi. Kādā brīdī redzu – lūk, priekšā ir Finka kaps. Skrienu klāt, bet tur – Fiļipovna.
Meklēju tālāk, brienu caur brikšņiem, kāpju pāri kapiem, slauku pieminekļus, pētu iebrukušos kapus, no kuriem, šķiet, pats velns naktī līdis ārā. Odu armādas pavada mani kā lietuvēni, apēd visas kājas un rokas, vēl kaut kādi milzīgi aizsaules dunduri. Neizdodas. Klāt nāvīgs nogurums, bet vēl nemetu plinti krūmos. Nonāku līdz milzīgai atkritumu kaudzei, kuras vidū atrodu vēl trīs kapu kopiņas. Nē, Finks atkritumos nav noglabāts. Eju atpakaļ, pēkšņi atskrien pārbijusies meitene, ko biju paņēmis līdzi un aizsūtījis pētīt otru kapu galu. Aiz koka esot redzējusi vīrieti bez biksēm, kas darījis kaut ko aizdomīgu. Finka kapu jau nu noteikti viņš nemeklēja.
Dodamies tā patālāk no vietas, kur rosās aizdomīgais vīrietis, un apsveram iespēju klauvēties pie Dievmātes Patvēruma baznīcas durvīm, lai lūgtu norādes, kur meklējams gaišreģa kaps, kā arī pabrīdinātu, ka starp kopiņām klīst vīrs bez biksēm, tomēr pavisam nejauši uzejam Vijas Artmanes relatīvi svaigo kapavietu un nolemjam piesēst un atpūtināt locekļus. Prātā jau ieviešas domas par mājām un atpūtu, tomēr pēdējo reizi mēģinām informāciju sameklēt internetā, šoreiz krievu valodā.