Jau kopš apgaismības laikmeta filosofi, politiskie līderi un dažādas morālās autoritātes ir centušies sabiedrību pārliecināt, ka ceļš uz brīvību rodams smagā darbā. Caur darbu mēs varam kļūt par kaut ko, iegūt cieņu, strukturēt savu dzīvi un vairot labumu sabiedrībai. Tas ir visai dīvainu ideju kopums, tomēr mūsu zemapziņā iesakņojies daudz dziļāk, nekā mēs nojaušam.
Kā rakstīts izdevumā «Times», katrā no mums ir attīstījušās grūti remdināmas alkas pēc atzinības. Mēs gribam, lai mūs ievēro un apbrīno. Mēs esam narcisi, kuri, lai arī bieži netic paši sev, tomēr ir grūti apstādināmi. Mēs esam atkarīgi no svešinieku viedokļiem par mums, jo paši sev mēs neticam. Ja mums paveicas kaut ko paveikt, tad nekavējoties rodas cita, vieglāk vai grūtāk paveicama lieta, liekot saspringtajām un ciešajām attiecībām starp darbu un mūsu identitāti kļūt vēl ciešākām.
Kādā brīdī mēs sākam ticēt, ka dīkstāve ir brīvības antitēze, tomēr vai tā tiešām ir? Nebūtu peļami padomāt – vislabāk no nedaudz neierastas perspektīvas - par to, kas ir nekā nedarīšana.
Ar atpūtu liela daļa mūsdienu cilvēku saprot nekā nedarīšanu dažu stundu garumā. Pašos pamatos šī nekā nedarīšana sevī ietver ideju par mieru, laiskumu un aizmiršanu par darba problēmām. Mēs izmantojam apmaksātus atvaļinājumus, lai «uzlādētos», atkoptos pēc darba un pēc laika būtu atkal gatavi tam. Šādā perspektīvā atpūta ir neatņemama darba sastāvdaļa, nevis kaut kas pretējs tam.
Daudzi tieši tā vēlas pavadīt savu dzīvi. Nekā nedarīšana līdz zināmam mirklim ir laba, tomēr pārāk ilga nekā nedarīšana – garlaicīga. Šajā ziņā modernās darbavietas rīkojas pareizi – tās, naivi domājot, apmierina indivīda dabiskās alkas gan pēc atpūtas, gan nodrošina, lai šī atpūta nebūtu pārāk ilga.
Ne vienmēr tā ir bijis. 1963. gadā vācu rakstnieks Heinriks Bells (Heinrich Böll) publicēja stāstu par kādu viesi, kurš nonācis mazā zvejnieku ciematā kaut kur Eiropā. Šis viesis sevī līdzi nes pilnīgu pārliecību par darba ētiku, tāpēc, pamanot zvejnieku šķietami slinkojam savā laivā, viņš nepacietīgi jautā, kāpēc zvejnieks nepavada vairāk laika strādājot, nopelnot un rezultātā izveidojot zvejas biznesu. Tādā veidā zvejnieks strādātu, lai rezultātā varētu nestrādāt.
Zvejnieks nav tik naivs kā viesis, tāpēc norāda uz šā ieteikuma ironisko pusi, proti, nespiežot sevi būt par kaut ko, zvejnieks ir brīvs. Viņam ir tas, ko meklē daudzi: viņa personīgais atpūtas laiks, kas viņam pieder jau no sākta gala. Šim zvejniekam ir ārkārtīgi paveicies, jo viņš dzīvo laikā, kad darbs tiek uzskatīts par nepieciešamo ļaunumu – otrajā vietā aiz draudzības, atpūtas un laiskas komunikācijas ar citiem.
Būtu nereāli cerēt, ka mēs varētu atgriezties šādā pasaulē, kā arī pastāv iespēja, ka ilgākā laika griezumā tā neapmierinātu cilvēka emocionālās, materiālās un intelektuālās vajadzības. Par to arī liecina mūsdienu cilvēkā iesakņojusies ticība nerimstošam progresam. Mūsdienās nav nekas slavējams, ja cilvēks atstāj visu darbu citiem vai uzskata, ka izdzīvošanai darbs vispār nav nepieciešams. Ekonomiskā nestabilitāte ir kaitīga ne vien indivīda veselībai, bet arī psiholoģiski mokoša. Sabiedrībā ir stingrs uzskats, ka bezdarbnieks vai cilvēks, kuram neveicas, vienkārši ir slinks, tāpēc katra indivīda apziņa ir inficēta ar šo morālo biznesa tikumu.
Mūsdienu sabiedrībā mēs šos faktus nedrīkstam aizmirst, turklāt ir jāsaprot, ka pārprogrammēt mūsu apziņu un zemapziņu būtu teju neiespējami.
Filosofijā jau sen pastāv diskusija par to, ka mums nav nekā jauna, ko mācīties no to civilizāciju dzīvesveida, kas eksistē ārpus rosīgās Rietumu pasaules. Tomēr, ja mums ir sajūta, ka esošā dzīve prasa pārāk daudz no mums, bet pretī sniedz neadekvātu laimes procentu, tad nav peļami mācīties no tiem, kas dzīvo savādāk. Bezdarbības potenciāls lielākas brīvības iegūšanai ir vērts vismaz apcerei un izpētei. Vai vismaz domām par to, kas mūs šajā brīdī attur no pilnīgas nekā nedarīšanas.