Turpinās Nobela miera prēmijas laureāta un budistu garīgā līdera Viņa Svētības Dalailamas XIV vadītās mācības Rīgā. Piedāvājam divpadsmit Dalailamas atziņas, kuras ievērojot mēs spētu darīt pasauli labāku un sabiedrībā vairotu mieru un līdztiesību. Tāpat tu vari turpināt vērot garīgā skolotāja mācības Rīgā tiešraidē!
Mēs kā sabiedrība vairs nevaram uzskatīt, ka mūsu uzdevums ir tikai tālāk attīstīt zinātnes jomas un pilnveidot tehnoloģijas, sniedzot iespēju katram indivīdam pašam izvēlēties, kā šīs zināšanas un tehnoloģiskās iespējas izmantot. Mums ir jāatrod iespēja panākt to, lai ētikas un humānisma pamatprincipi tiek ņemti vērā, nosakot zinātnes attīstības virzienu, jo sevišķi bioloģijas zinātnes jomā. Runājot par ētikas pamatprincipiem, es neaicinu apvienot reliģisko ētiku un zinātniskos meklējumus. Es runāju par to, ko saucu par «sekulāro ētiku», kas sevī
ietver galvenos ētikas pamatprincipus – līdzjūtību, toleranci, rūpes, cieņu pret citiem un zināšanu un tehnoloģiju atbildīgu izmantošanu.
Tie ir principi, kuriem nepastāv šķēršļi starp ticīgajiem un neticīgajiem, starp dažādu reliģiju sekotājiem.
Esiet patiesības piekritēji. Patiesība nekad nezaudēs savu spēku. Vardarbība var būt īslaicīgi iedarbīga, bet beigās vienmēr uzvar patiesība. Esiet godīgi un patiesi, viešot uzticību citos. Uzticībai seko draudzība un laba reputācija.
Draugi mums visiem ir nepieciešami, līdz ar to atvērtība un patiesums ir cilvēka dabas pamatīpašības.
Esmu pārliecināts, ka visas problēmas ir jārisina ar dialoga palīdzību, nevis lietojot spēku. Ja vien divdesmitā gadsimta beigās mēs būtu vairāk uzmanības veltījuši izglītībai, tad, ļoti iespējams, mums būtu izdevies izvairīties no tiem konfliktiem, ar kuriem sastopamies šodien. Tā vietā cilvēki lieto pagājušā gadsimta metodes, cenšoties atrisināt pretrunas ar vardarbību. Bet, ja viena puse liek lietā spēku, tad arī otra puse atbild ar to pašu. Vardarbībai seko atbildes vardarbība, un tā līdz bezgalībai. Tā visa rezultātā cieš nevainīgi cilvēki. Problēmas nevar novērst ar vardarbību, tās var atrisināt tikai ar dialoga palīdzību.
Mēs varam padarīt šo gadsimtu miermīlīgāku, ja izvairīsimies no vardarbības un rūpēsimies par citu labklājību. Tas ir iespējams. Ja cilvēks kļūs laimīgāks, viņa ģimenē būs vairāk laimes.
Jo vairāk laimes ir ģimenēs, jo laimīgākas ir sabiedrības un valstis.
Mainot sevi, mēs spēsim mainīt visas cilvēces dzīvesveidu un padarīt šo gadsimtu par līdzjūtības laikmetu.
Pastāv daudzi apstākļi, kas mūs padara netaisnīgus, ambiciozus un agresīvus. Viss, kas ir mums apkārt, grūž mūs šajā virzienā, bieži vien tas ir saistīts ar komerciālas dabas interesēm: «Man ir jāiegūst šis priekšmets, citādi mana dzīve būs nožēlojama.»
Mums šķiet, ka pasaule balstās uz konkurenci, ka tā ir sadalīta «uzvarētājos» un «zaudētājos»,
taču tas ir izkropļots attēlojums – izkropļots ar nodomu. Šo attēlojumu rada paviršs skatiens uz lietām, neiedziļinoties sevī, tam nav raksturīga koncentrēšanās vai pārdomas.
Var teikt, ka mums ir «izskalotas smadzenes»: mums liek domāt, ka nauda ir laimes avots, bet īstenībā laimes avots ir mierīgs prāts.
Ja paplašināsim savu «mēs» līdz visas cilvēces apjomam, tad nebūs neviena, kam stāties pretī, nebūs neviena, no kā baidīties, un nebūs neviena, ko ienīst.
Tas nozīmē iegūt pasauli, kurā nav nekā, kas tev pieder, jo pati pasaule pieder tev. Miers dvēselē. Un visā pasaulē.
No nāves nav iespējams izvairīties. Tas ir tāpat, kā mēģināt izrauties no četru lielo kalnu apļa, kuri slejas mākoņos. Šie četri kalni ir piedzimšana, vecums, slimība un nāve. Vecums iznīcina jaunību, slimība iznīcina veselību, dzīves spēku kritums iznīcina vērtīgās īpašības, bet nāve iznīcina dzīvību. Pat ja esat lielisks skrējējs, jūs neuzvarēsiet sacensībās ar nāvi. Nāvi nav iespējams apturēt ne ar bagātību, ne ar brīnumainiem spēkiem, ne ar mantru lasīšanu, pat ne ar zālēm. Tāpēc viedais gatavojas nāvei.
Atcerēties par to, ka mirsim, ir ļoti lietderīgi. Kāpēc?
Ja mēs nedomājam par nāvi, tad vieglprātīgi izturēsimies pret garīgām praksēm. Mēs izšķiedīsim savu dzīvi veltīgi, neanalizējot to, kādas domas un darbības paildzina ciešanas un kādas dod laimi. Nedomājot par to, ka drīz varam nomirt, mēs viegli iekļūstam mānīgās pastāvības slazdos, pārliecinot sevi: «Es miršu, bet tas būs kaut kad vēlāk, ne tik drīz.» Bet, kad pietuvosies nāve, pat ja mēs vēlēsimies izdarīt ko lietderīgu, mums tam nepietiks spēka...
Rietumu cilvēka prāts vienmēr ir nodarbināts, tas veic milzīgu darbu, vienmēr būdams vērsts uz efektivitātes sasniegšanu. Tādā veidā prāts kalpo rezultātam, un kā jebkurš kalps tas zaudē savu neatkarību. Es runāju par pilnīgi citu garīgās dzīves formu, kurā ir vieta brīvībai un dziļumam; dzīvībai, kas ir brīva no apsēstības ar izvirzīto mērķi.
Vispārēja tehnoloģiju ielaušanās – lai kurā jomā tas būtu – zināmā mērā padara prāta dzīvi nabadzīgāku.
Mūsu prāts nav mehānisms, kas pārslēdz slēdzi, bet tas ir dzīvs organisms, kas spēj evolucionēt. Spēki, kas to saista un ierobežo, iedzenot nelabvēlīgu apstākļu rāmjos, tomēr ir īslaicīgi un pārejoši. Tiklīdz mēs sākam neatlaidīgi izmantot pret tiem garīgo prakšu metodes, tiem neatliek nekas cits, kā vien atkāpties un ar laiku izzust pavisam.
Kad piedzimstam, mūs neviens nepazīst un mēs nevienu nepazīstam. Kaut arī visi vienādā mērā vēlamies laimi un nevēlamies ciest, dažu cilvēku sejas mums patīk vairāk, un par viņiem mēs domājam: «Tie ir mani draugi.» Citu cilvēku sejas mums patīk mazāk, un par tiem mēs domājam: «Tie ir mani ienaidnieki.» Mēs iedalām cilvēkus «savējos» un «svešajos», uzstājīgi pūlamies pietuvoties pirmajiem un audzējam nepatiku pret otrajiem. Vai tas sniedz kādu labumu? Nē. Milzīgi enerģijas daudzumi tiek izšķērdēti, rūpējoties par pilnīgi virspusējām šīs dzīves lietām.
Dziļums piekāpjas banalitātei.
Cilvēka ķermenis – tā ir vērtība, kurai piemīt gan spēks, gan trauslums. Pats fakts, ka esam dzīvi, uzliek mums milzīgu atbildību un liek pieņemt lēmumus. Mēs varam dot lielu labumu gan sev, gan citiem, bet,
ja tā vietā veltīsim uzmanību mazsvarīgākām ikdienas lietām, tā būs nepiedodama izšķērdība.
Mūsdienās daudzi cilvēki, kas ir audzināti materiālās labklājības kultūrā, sāk domāt, ka nauda ir augstākais laimes avots. Bet, kad naudas nepietiek, viņi izjūt rūgtu vilšanos. Tāpēc ir svarīgi pastāstīt cilvēkiem, ka apmierinātības un laimes avots slēpjas viņos pašos, un atrast ceļu pie tā var, tikai attīstot mūsu iekšējās vērtības, ko mums ir devusi daba.
Esmu veltījis sevi kalpošanai septiņiem miljardiem cilvēku, kas apdzīvo šo planētu, kā arī citām dzīvām būtnēm, kas dzīvo kopā ar mums. Ja spējat, palīdziet un kalpojiet citiem. Vismaz nenodariet viņiem ļaunu. Tad beigu beigās jums nebūs jāizjūt nožēla.
Mums ir jāizmanto mūsu inteliģence, nevis jāseko vēlmēm. Jādomā, vai es to gribu lietot pagaidām – apēst saldumu un gūt labsajūtu. Tā dara dzīvnieki, mēs esam cilvēki, domājam. Vēlme iedvesmo pagaidām – ir garšīgs, ir salds, bet padomājam, vai tas ir labs manai veselībai vai nav. Es to saucu par sesto prātu, kas mums ir dots. Mums ir pienākums analizēt, domāt!
Analizē un skaties uz lietu, kuru vēlies. Veries uz to no dažādiem leņķiem. Tikai tā tu redzēsi realitāti kopumā. Tikai pa atslēgas caurumu tu neredzēsi realitāti. Tas nav iespējams. Tikai, kad būsi aplūkojis šo lietu visās 6 dimensijās, tev jāstudē, jāizmeklē objektivitāte. Nemiksē to ar savām vēlmēm. Tā tu redzēsi pilno ainu. Tikai tad tavas pūles kļūs par realitāti. Ja par daudz emociju un pūļu – tas bieži noved pie nerealizējamām pūlēm. Rezultāts - vēl lielāka katastrofa.
/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
