Pasaules futbola čempionāts pamazām tuvojas finišam, un mūsu vīrieši kļūst ar to aizvien pārņemtāki. Kurš uzvarēs, kurš iesitīs izšķirošos vārtus? Viņš un viņa Lielais Futbols – kas ir šīs svētās savienības noslēpumainā formula? Kas viņus tur tā vilina?
Protams, nebūtu godīgi teikt, ka tikai vīriešus interesē futbols, jo īpaši pasaules galveno sacīkšu laikā. Beidzamā mēneša laikā arī es ik pa laikam esmu iemetusi aci TV ekrānā – kad kādam karstam mačam rit izšķirošās minūtes vai tiek rādīta atkārtojumā kāda amizanta epizode.
Turklāt, kā redzam, tieši futbolisti ir vieni no emocionālākajiem sportistiem – neatceros, ka, piemēram, hokejā kāds uzvarot raudātu vai izmisumā pēc zaudētas spēles vismaz trīs minūtes gulētu uz ledus pat nepakustoties. Tomēr – tas nav viss, kādēļ vīrieši gatavi speciāli pārplānot dienas darbus, lai tikai redzētu kārtējo spēli. Tur ir kaut kas cits. Un, lai gan kopumā nepiekrītu teorijai par to, ka vīrieši un sievietes ir no dažādām planētām,
attieksmē pret futbolu viņi laikam tomēr ir no Marsa.
Nu, kas ir futbols? Objektīvi skatoties, šī spēle ir pat mazliet smieklīga. Lērums pieaugušu, trenētu veču vairāk nekā stundu skraida pakaļ vienai nelielai bumbiņai. Kā teikusi kāda vecmāmiņa – vai tad tiem cilvēkiem nav naudas nopirkt katram savu bumbu, lai nav visu laiku jācenšas atņemt otram? Bet nē - miljoni pie TV ekrāniem to skatās, tostarp puse no visiem Latvijas vīriešiem. Hokejs – tur vēl var saprast, tur spēlē mūsējie, tātad patriotiskums, lepnums, gandrīz astotdaļfināls olimpiādē… Fanojam!
Nu, bet futbols! Nigērija pret Urugvaju, piemēram. Par ko tur fanot?
Kādu laiku man bija teorija, ka futbols – pareizāk, tā skatīšanās TV, ir lielisks veids, kā vīrietim lēti un ātri paaugstināt zemu pašapziņu. Zinām taču, ka labākie ministri un prezidenti ir tie, kuri sēž pie TV ekrāniem un lieliski zina, kā vajadzētu vadīt valsti, tikai viņus nez kāpēc neviens nav uzaicinājis to darīt. Līdzīgi ar futbolu – visi šaipus TV ekrāniem lieliski zina, kā vajadzēja mest, sist un noķert, tikai tie uz laukuma ir galīgi mudaki un nekā nesaprot. Eh, ja mūs palaistu… Tā viegli runāt un viegli sajusties lielam un varenam. Pat ja dzīvē nekas neesi.
Tomēr tagad man liekas, ka tajā trakajā fanošanā par futbolu, hokeju un sportu vispār ir kaut kas ļoti sens un dziļš. Sports – tā tomēr ir vīrišķības pasaule (pat sieviešu sports), tā ir, iespējams, pēdējā atlikusī joma, kur dzīva ir patiesa konkurence un sacensība. Jā, protams, ir bizness, taču tur tīru, godīgu konkurenci jau sen nomācis aizkulišu spēļu un visādu viltību plīvurs. Senos laikos bija tāda lieta kā vīrieša iniciācija – ļoti nopietni pārbaudījumi, kurus izturot zēns kļuva par vīrieti. Ja neizturēja, tad nekļuva – nedrīkstēja ne iet medībās, ne precēties, ne bērnus radīt, vienkārši dzīvoja ciltī un vāca sēnes kopā ar sievām. Mūsdienās tādas iniciācijas vairs īsti nav – jo nav pat armijas, kurā savulaik visiem obligāti vajadzēja iet. Tāpēc,
iespējams, sports ir vienīgais, kas palicis kā savdabīga vīrieša iniciācijas zīme – jo vismaz te veči var parādīt, ka viņi ir veči.
Sacensībā viens ar otru vai paši ar sevi. Tāpēc jau vīrieši mūsdienās kāpj kalnos, ļaujas trakam vējam ar kaitbordu vai riskē vēl citādi. Tā ir tā mūsdienu iniciācija. Un tie, kas pie ekrāniem, arī izjūt kaut ko no tā visa. Ja ne reāli, tad vismaz emocionāli. Arī tas nav maz.
Tāpēc es par vīriešiem un viņu trako sporta fanošanu vairs neironizēju. Ja vajag, tātad vajag.
Anna
