/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
Tobrīd es biju Romas brīvdienās, kad man vēlu vakarā piezvanīja čomiņš, kurš pieskata manu pūkdupsi korgiju. Pat nesagaidījis manu "hallo", viņš iesaucās: "Uzmini, kas ir tavā pastkastē!!!" Es pasmaidīju un pārliecinoši atbildēju: "Zinu! Pastkarte no Sanfrancisko." (Jo zināju – mana mīļā kolēģe, saprazdama, cik ļoti mīlu pastkaršu būšanu, noteikti būs kādu atsūtījusi.) Tomēr klausulē turpinājās uzstājīgs aicinājums minēt vēlreiz, jo mani pastkastes stūrī klusi gaidīja vēl kaut kas cits... Un tad es sastingu. "Nē... Nevar būt..." "Var!" Un gaismas ātrumā WhatsApp ziņā ielidoja foto, kas lika sirdij apmest kūleni, – tā bija vēstule no pašas Bakingemas pils! Vēstule no... paša Lielbritānijas karaļa Čārlza III. Nē, draugi, šis nav ievads romantiskam romānam – tas patiesi notika. Ar mani. Kā?Pastāstīšu!
Ko lai saka, jā, es tiešām nepazīstu vēl kādu, kam ir šāda vēstule - personīgi adresēta no Apvienotās Karalistes karaļa Čārlza III, bet, zini, tas nav laikam šoreiz tas galvenais, ko es ar šo rakstu vēlējos jums pateikt.