Rojs Salivans - vīrs, kuru septiņas reizes saspēra zibens

FOTO: Guinness World Records

Rojs Salivans (Roy Sullivan) piedzima Virdžīnijā, ASV, 1912. gadā. Viņš bija ceturtais no vienpadsmit bērniem un lielāko daļu savas bērnības pavadīja brīvā dabā. Vēlāk viņš sāka strādāt par Šenandovas nacionālā parka mežsargu, un turpināja to darīt līdz pat savai pensijai. Atbildība šāda veida amatā, protams, ir liela, tomēr Salivanam netrūka arī citu raižu, proti, starp 1942. un 1977. gadu viņu septiņas reizes saspēra zibens. Lai arī mežsarga amats cilvēku pakļauj nedaudz lielākam riskam tikt saspertam, tomēr joprojām šāda iespēja, turklāt septiņas reizes pēc kārtas, ir ārkārtīgi niecīga.

Pirmais spēriens

Pirmo reizi Salivanu zibens saspēra 1942. gadā, kad viņš atradās parka ugunsgrēku novērošanas tornī. Negaisam sākoties, tornī iespēra zibens, aizdedzinot koka konstrukciju. Kad Salivans bēga prom, zibens vēlreiz iespēra tornī, bet pēc tam – dažus metrus tam blakus, trāpot arī Salivanam. Rezultātā viņam tika pamatīgi apdedzināta kāja un norauts kājas pirksts. Salivans pats atklāja, ka tas bija baisākais zibens spēriens, ko viņš jebkad piedzīvojis.

Otrais spēriens

27 gadus vēlāk, 1969. gada jūlijā Salivans atkal atradās darbā un ar automašīnu brauca pa kalnu ceļu, kad zibens spēriens caur atvērto automašīnas logu aizdedzināja viņa matus. Salivans zaudēja samaņu, bet automašīna turpināja braukt, līdz apstājās netālu no kraujas malas.

Trešais spēriens

Nākamajā gadā zibens Salivanu saspēra brīdī, kad viņš stāvēja pie sava dārza. Zibens sākumā trāpīja blakus esošajam jaudas transformatoram, bet pēc mirkļa pārlēca uz Salivanu, notriecot viņu no kājām un viegli apdedzinot kreiso plecu.

Ceturtais un piektais spēriens

Ceturto un piekto spērienu Salivans arī saņēma, pildot darba pienākumus. 1972. gadā viņš atradās savā mežsarga stacijā, kad sākās negaiss. Un atkal – zibens spēriens aizdedzināja nelaimīgā vīra matus, liekot viņam uz galvas mest dvieļus, lai apdzēstu uguni. Savukārt 1973. gada augustā viņš, atrodoties darbā, centās aizbēgt no negaisa un paslēpties, bet ceļā viņu tomēr panāca zibens šautra. Pēc šā gadījuma viņš sāka aizdomāties, ka viņā acīmredzot ir kaut kas tāds, kas pievilina «pērkontēvu».

«Es nekad neesmu bijis bailīgs, bet tagad, kad dzirdu tuvojamies negaisu, man sāk ļimt kājas,» teica Salivans.

Sestais un septītais spēriens

Salivana bailēm bija pamats, jo 1976. gada 5. jūnijā, kad viņš atkal centās aizbēgt no negaisa, viņu atkal ķēra zibens, savainojot potīti. Pēdējo reizi zibens viņu saspēra 1977. gada 25. jūnijā, kad viņš makšķerēja uz ezera. Zibens atkal aizdedzināja viņa matus un apdedzināja krūtis un vēderu. Tomēr tas vēl nebija viss – pēc spēriena viņam uzbruka lācis, ko viņš veiksmīgi atvairīja ar koka nūju.

Neskatoties uz visām neveiksmēm, Salivans nodzīvoja līdz 72 gadu vecumam. Salivans izdarīja pašnāvību nošaujoties, jo cieta no depresijas, ko bija izraisījusi nelaimīga mīlestība.

Uz augšu