«Man nav bijis neviena vīrieša.» Rakstniece Kristīne Ulberga tuvplānā

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Domāts visiem, kas dzīvē zaudējuši brīvību,» par divkārt godalgoto romānu «Zaļā Vārna», kas tikko atkārtoti izdots Latvijā, saka rakstniece Kristīne Ulberga. Grāmatas tulkojums «The Green Crow» nesen nāca klajā Lielbritānijā. Turklāt «Zaļā Vārna» ir ceļā pie Amerikas lasītājiem. Šobrīd Kristīnes dzīvē vienlaikus ir ļoti skaists un smags laiks.

FOTO: Jānis Škapars/ TVNET

FOTO: Jānis Škapars, TVNET

 

FOTO: Jānis Škapars/Tvnet

«Zaļās Vārnas» lidojums uz ārzemēm bija pārsteigums

Mūsdienu autoru darbi ar daudziem tulkojumiem un lielu atpazīstamību ārpus robežām lepoties nevar. Tāpēc «Zaļās Vārnas» lidojums uz ārzemēm bija pārsteigums ne vien pašai autorei, bet arī viņas izdevniecībai «Dienas Grāmata». Viss sākās ar to, ka kādu dienu izdevējam piezvanīja pasaulē vecākās izdevniecības «Peter Owen» pārstāvis un paziņoja, ka vēlas izdot «Vārnu». Grāmatu iztulkoja Žanete Vēvere Paskvalīnī, kas ir arī viena no nedaudzajiem literārajiem aģentiem Latvijā.

Vēl ceturto desmitgadi nesasniegušās autores literārajā kontā bez «Zaļās Vārnas» ir četras grāmatas – pirms gada sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts» izdotais romāns «Tur» un trīs grāmatas pusaudžiem, no kurām «Es grāmatas nelasu» iekļauta skolu mācību programmā.

 

FOTO: Jānis Škapars/ TVNET

Basām kājām, prom no ikdienišķā

Viņai ir ieslīpas, pelēkzilas acis, šķelmīgs skatiens un raganiski rudi mati. Ja ne dažas rievas, kas sejā ievilkušas skumjas līnijas, un iesirmu matu šķipsna, viņa šķistu jaunāka, nekā ir patiesībā. Kristīnē ir kaut kas magnetizējošs – pat svešiniekam gribas viņai uzticēties, pļāpāt bez mitas, izkratīt sirdi. Varbūt tāpēc, ka viņā trūkst glamūra un mūsdienu Instagram bildīšu kultūrai raksturīgā idiotiskā veiksminieka paštēla – viņa ir riktīga, kā tāda neglazēta, līdz galam nenostrādāta māla krūze, pilna ar sevi, līdz malām. Pinoties brunčos, mazliet lācīgu gaitu, viņa nāk pretim un aizsmēķē. Ap Ulbergu viss ir haoss – tas haoss, kas vajadzīgs, lai uzšķiltos radoša dzirksts. Izklaidīga sadzīviskās lietās, viņa ar atomreaktora spēku paveic lietas savu bērnu labā. Kristīnei ir divi bērni – 16 gadus vecais Emīls un pusotru gadu vecā Austra. Jā, un bērnus viņa audzina viena.

Pirms daudziem gadiem viņa pa Rīgu staigāja basām kājām, pie Birutas Delles mācījās gleznot, studēja teoloģiju, aizgāja no vecāku mājām un dzīvoja mākslinieku komūnā Arkādijā, grabināja santīmus kartupeļiem, ceļoja stopojot, reiz iestājās medmāsu skolā, labi spēlēja basketbolu un darīja daudz traku lietu. Tad 22 gadu vecumā satika savu «sapņu vīrieti», kļuva par mājsaimnieci un bija dažu gadu attālumā, lai pārvērstos omulīgā «kotlešu mammā», no kuras viņa glābās, sākot rakstīt grāmatu pusaudžiem ar zīmīgu nosaukumu «Es grāmatas nelasu». «Grāmatu rakstīju savam audžudēlam Kristapam. Smieklīgi viņu saukt par audžudēlu – drīzāk bijām tādi kā labi paziņas vai pat draugi brīžiem. Uzrakstīju grāmatu viņam – par viņu. Un par viņa tēva nevērību pret bērniem. Domāju, ka izlasīs un mainīs attieksmi pret mūsu kopējo bērnu, taču nekas tāds nenotika,» stāsta rakstniece. Pēc septiņiem kopā pavadītiem gadiem attiecības izjuka. Tā gadās.

Kristīne patvērās fantāzijās un datora taustiņu mierinošajā klaboņā. «Paliku pie tā, ko intuitīvi uzskatīju par progresiespējīgu. Redzi, cilvēks var darīt visu, ko, bet neprogresēt. Tomēr sirds jau pasaka, vai tajā, ko tu dari, pats saredzi kādu attīstības iespēju. Es saredzēju. Strādāts ir daudz, pelts, vētīts. Un pie tā arī paliku. Es varētu arī būt laba skolotāja, bet mani aptur rutīna. Rakstīšana arī ir rutīna, tikai bezgalīgi brīnišķīga. Katra rutīna – grāmata ir citādāka, un tu zini, ka no tās tiksi ārā, kad pabeigsi. Jā, rutīnā sevi var atrast citādāk. Būtu jau labi, ja caur rakstīšanu.»

 

FOTO: Jānis Škapars, TVNET

Mazliet par vīriešiem un Dievu

Jauna, skaista, nepieradināta, «pati ar savu vēju». Un kā tad ar vīriešiem? «Tu neticēsi, bet nav bijis neviena,» viņa iesāk. «Nē, nē – es neizvairos no jautājuma. Tu nejautāji, cik dzimumaktu man bijis, cik draugu, vīru? Vīriešu nav bijis. Neviena. Neviena, ko varētu godīgi nosaukt par vīrieti, neko nenošmaucot. Un vainīgi nav viņi, ka nav bijuši šā jēdziena cienīgi. Tāds pievelk tādu. Acīmredzot neprotu būt tik sievietīga, lai pievilktu savā tuvumā īstu vīrieti. Neesmu tik pareiza, ģimeniska... kaut arī zinu, ka atdotu cilvēkam, ko iemīlētu, visu, kas man ir. Bet varbūt īstam vīrietim ar to nepietiktu. Un man ir īpašības, kas ir jāmaina, jāpilnveido, lai būtu mani vieglāk pieņemt. Un vēl jau tie tēvi... Es tak arī kādreiz biju maza meitenīte, un man bija tētis. Tikai viņš nenobūra manu mugurkaulu par stipru un nelokāmu. Sievietei vajag tēti, stipru un drosmīgu, tas nav nekāds mīts. Un nav jau tēvam jābūt arī bioloģiskam, vienkārši – stipram vīrietim jābūt blakus. Stipram un mīlošam jābūt vīrietim.»

Kristīne nav rakstniece - sausiņš, smalku mežģīņu tamborētāja, kas, galvu nepacēlusi, sēž krēslainā istabā. Viņai patīk dzīvē «iebraukt līdz elkoņiem», nebaidoties nosmērēties. Kristīne saka, ka nenogalina situācijas, kas izveidojušās, bet izdzīvo tās. Piedzīvojumu bijis daudz - kaut vai 800 km garais camino de Santiago - Santjago svētceļojums, ko viņa kājām veica tikpat kā bez naudas un pilnvērtīgas atpūtas. Ķermenis pēc tam ilgi protestēja. «Ja man nebūtu ģimenes, nezinu, vai vispār rakstītu, – dauzītos kaut kur apkārt.» Un tomēr viņa izdauzās apkārt un atkal raksta. «Bērnus, tāpat kā grāmatas, rada Dievs,» prāto Kristīne. «Vecāks ir tikai instruments. Rakstnieks, mākslinieks, komponists – tāpat. Žēl man to ļaužu, kas domā, ka kaut ko rada. Jā, rada ilūziju un bazūnē to citiem. Esmu dzirdējusi, kā kolēģi izsakās – «radot jūtos kā tāds mazais Dievs» utt. Tad jau sanāk, ka rakstīšana ir atrauta no cilvēka būtības – būt tuvāk Dievam? Domāju, ka jebkura grāmata, kas uzrakstīta, kaut ko paveic - raisa nemierus, arī politisku nicinājumu, bailes, kas izpaužas reālajā dzīvē, – tātad veido pasauli.»

 

FOTO: Jānis Škapars/Tvnet

Izmest krāmus

Pirms diviem gadiem viņa šķūrēja pasauli ar lielu vēderu, rakstīja grāmatu «Tur» un paralēli strādāja Ventspils Rakstnieku mājā. Daudz smējās un neņēma neko galvā. Lai gan, gaidot meitu, esot zinājusi: viegli nebūs, audzināt nāksies vienai. Arī romāna «Zaļā Vārna» varonei ir divi bērni – dēls un meita. Kad Kristīne rakstīja romānu viņai bija dēls. Vai piebūra sev meitu? «Izlūdzos Providencei,» viņa saka. Kad pēc ilgiem pūliņiem Austra nāca pasaulē, Kristīne teica, ka ir ļoti, ļoti laimīga. «Apstākļus gan pat neieskicēju. Iedeva, kā varēja. Un esmu apmierināta. Es turu aiz rokas dēlu, mēs peldam, bet meita sēž uz piepūšamā plosta un mūs notur. Un pados roku, kad būsim gatavi izlīst no ūdens. To es zinu. Kaut jāgaida būs ilgi.»

Kas paliek pāri no izgaisušām attiecībām, ko tu paņem līdzi? «Nav bijis daudz cilvēku, ar ko man nācies būt ilgstošās attiecībās. Ir sekojušas vilšanās, bailes, nepārliecinātība. Viens bija tāds, kas pārtika no negatīvām emocijām un gribēja, lai bezmaz uzrakstu viņam īpašuma tiesību aktu uz sevi, kā uz lietu. Kad nepiekritu, viss sāka brukt. Kam tad ir vajadzīga sieviete, ko nevar pilnībā kontrolēt? Kontrole ir svarīga visur. Sabiedrībā un dažās ģimenēs. Es tā nebiju ar mieru. Ko paņēmu? Daudz mācību un vienu maisiņu ar drēbēm. Citās attiecībās bija maigums un sapratne, bet milzīgs egoisms no otra cilvēka. Ja būtu spējusi to egoismu saprast, nebūtu aizgājusi. Bet nesapratu. Gribējās, lai ir godīgi. Tomēr esmu paņēmusi arī labus, skaistus brīžus, kuru otrajās attiecībās nebija maz. Šad tad pārcilāju un priecājos, ka pēc pirmā mēģinājuma būt kopā ar despotu vēl biju spējīga ko just. Katrs cilvēks, pats nezinot, otrā kaut ko iesēj, atstāj. Ar varu jau neiegrūž. Tu paņem un tad pārcilā pēc laika – krāmi ir jāizmet. Bet papriekš ir jāmāk atšķirt tas krāms no vērtībām. Mācības ir vērtīgas vienmēr. Un man to ir gana. Tikai žēl, ka dzīve neilgst kādus 200 gadus. Tas laikam tāpēc, ka jāmācas ātri. No Visuma nolikts.»

 

FOTO: Jānis Škapars/Tvnet

Un tāpēc mēs esam plānprātīgi...

Viegli nav, bet Kristīne vienlaikus prot būt bohēmiska un saimnieciska, nevarīga un visu varoša, sievišķīgi trausla un ar vīrišķi cietu roku. Viņa nereaģē vienādi un vispārpieņemti. «Es varu cept kotletes, es varu piedzerties un sapņot par Oriona zvaigznāju, es varu sarauties čokurā un raudāt gauži, varu izaugt milzu augumā un sašķaidīt tos, kas dara pāri man un maniem bērniem. Man ir draudzene Andra Manfelde, kā zināms, rakstniece. Ļaudis teic un mēs pašas pamanām, cik daudz mūsos līdzīga. Esam kā darba zirgi, kas velk vezumu ar bērniem un iedzīvi, saimniecību, bet esam bijušas un gribam arī būt skaistas ķēves, kas gozējas pļavā un pieklājības pēc noplūc pa rūgtenam ziedam. Bērni maina visu dzīvi. Tie iemāca, kas vispār mīlestība tāda ir. Pirms tam jau nezinājām. Uzdzīve, kaislības un mīlas vaidi nav tāda mīlestība, ko iemāca bērni. Nav īsti laika sevi žēlot. Es zinu, ka mums reiz, vecām esot, sanāks pasēdēt uz soliņa ar pāris vīna pudelēm ķešā un atpūsties, atminoties, cik grūtības labu mums darījušas un cik mainība ir skaista. Vīrišķajās enerģijās ir jādzīvo, kad jāskrūvē IKEA skapītis, jo naudas noalgot skrūvētāju nav. Tāpat ir jādzīvo vīrišķajās enerģijās, kad vajag iestiept mājā malkas klēpi. Tas viss nogalina skaisto sievišķību un tās nevarību, maigumu. Uzaug raupja, krupim līdzīga āda. Lai izvilktu līdz galam. Un pa vidu mēs vēl pamanāmies rakstīt. Bet vispār – mainība tā ir sievietes būtība. Tikai viņa to spēj.»

Radoši cilvēki neiet kopējā ierindā, bet izveido paši savu – sev saprotamu ceļu. «Krustu, kā simbolu, veido divas taisnes – vertikāla un horizontāla. Horizontālā nav jāpaceļ, tā jau guļ pie kājām katram jaundzimušajam. Bet vertikāle gan ir jāstutē. Baigi smaga. Bet, esot radošam, roka kļūst stiprāka un to var pamazām stutēt. Ir vēl daudz metožu, kā sākt ticēt, ka neesi viens varenais mazais dieviņš, bet paraudzīties plašāk. Radošs akts tuvina izpratnei. Un tāpēc mēs esam plānprātīgi. Mums nepietiek ar šļūkšanu pa horizontālu dēli. Tomēr bieži vien aizmirstam, ka krustu veido divi nogriežņi. To horizontālo aizmirstam savā apmātībā. Tāpēc bieži nepraktiski, tieši un pavisam jokaini.»

Kas viņas ģimenes kodolā – trīsvienībā – ir svarīgs un kā pietrūkst? «Mans dēls šobrīd ir mans skolotājs un mazulīte – arī. Neesmu uzcītīgs skolnieks, un viņi arī nav. Bet man tā sabiedrības sludinātā nevainojamība derdzas. Esmu par dzīvību, kurā ir visi procesi. Mēs neesam nevainojami. Man pietrūkst pieskārienu. Vienkārši elementāru pieskārienu. Bet bērniem to ir gana. Pietrūkst muguras, kas būtu tik stipra, lai mēs varētu pret to atstutēties un nekrist. Visi trīs. Pietrūkst kāda, kas mācētu lietot urbjmašīnu, lai pieliktu bildi pie sienas, un pietrūkst siltas, mierīgas plaukstas. Arī mums visiem.»

 

Iebāzīs galvu tajā putrā

Nevienu no grāmatām autore nav rakstījusi ar savtīgu mērķi vai konstruējusi, lipinājusi kopā, un lasītājs to jūt. Ikvienā darbā ir viņas dzīve – izbaudītais, izsāpētais, izkliegtais. «Zaļo Vārnu» izlasīju trijās dienās, kā skrējienā. Lasot grāmatu, var smieties un paraudāt, ne pa jokam sakreņķēties un salīgt mieru ar sevi. Tajā ir viss, kas bestselleram vajadzīgs: psihiatriskā slimnīca, triju sieviešu – pacienšu izstāstītā «slimības vēsture», emocionāla vardarbība, alkohols un sekss, stulbums un dzīves gudrība. «Jā, nu, tur tekstā ir atrodams visiem kaut kas saprotams: kādam vardarbība, citam – apjukums, vēl citam – stulbums. Domāju – vardarbība pašam pret sevi, izvēloties mocīties apstākļos, kas ir maināmi. Itin viegli,» saka Kristīne.

«Mēs neviens neesam vesels. Bet vai tad kāds ir solījis, ka pasaulē būs veseli cilvēki? Un kas tad īsti ir veselums? Veselums ir viengabalainība. Kamolā glīti satīta fiziskā un garīgā veselība. Tādu veselu cilvēku nav. Mēs esam samudžināti kamoli. Šķetināt, šķetināt vajag. Tu saproti, ka pēdējo mezglu neatsiesi, ja netiksi klāt pirmajam. Un tie pirmie – visbiežāk meklējami sākumā, bērnībā. Un «Zaļā Vārna» pēc būtības ir tāda atzīšanās, ka es un jūs visi varat būt un esat – pavediena mudžekļi. Laikam jau būtu labi atšķetināt.»

Vai «Zaļās vārnas» autorei nav bail, ka viņa līdzīgi kā daži autori «uzrakstīs savu likteni», respektīvi, viņas pašas dzīvē piepildīsies varoņu likteņi? «Jā, ar rakstīšanu un vispār – radīšanas aktu ir jābūt uzmanīgiem. Ļoti, ļoti. Var, protams, izteikties alegoriski un domāt, ka Debeši jau nepamanīs. Bet pamanīs gan un vienā brīdī iebāzīs tavu galvu tanī putrā, ko esi vārījis un ar ko citus barojis. Pazīstu vēl rakstniekus, kas teic būt uzmanīgiem. Varbūt derētu uzrakstīt satriecoši skaistu un gudru mīlas romānu, lai atnāk tā lielā mīlestība? Tā tak arī būtu mazliet maģija.» Bez kā Kristīne nevarētu dzīvot? Bez vertikāles, viņa saka sarunas nobeigumā.

Uz augšu