Sarunās ar politiķiem ir dzirdēts viedoklis, ka Latvijas sabiedrībā dominē konservatīvi uzskati, tāpēc cilvēkus labāk netracināt un nekustināt, bet izdabāt viņiem. Manuprāt, tā nav. Politiķiem būtu jāapzinās, ka viņu rīcībai un vārdiem ir liels spēks. Ja politiķis publiski var atļauties lietot homofobu retoriku, tad tas pārliecina sabiedrības lielāko daļu, ka tā drīkst. Un otrādi. Es nedomāju, ka Latvijas sabiedrība ir tik ļoti populistiski orientēta, bet diskusijas līmeni un atmosfēru politiķi diktē ļoti lielā mērā. Un, ja viņi to izmanto ļaunprātīgi, tad par to viņiem ir jādod pa pirkstiem.
Runājot ar Latvijas politiķiem un amatpersonām, kas izvēlas LGBT problēmas neizcelt un par tām nerunāt, man bieži gribas jautāt: «Vai nākamreiz, kad brauksiet uz kādu Eiropas samitu vai konferenci, saviem Rietumu kolēģiem ar lepnumu teiksiet, ka iestājaties par konservatīvām vērtībām un uzskatāt, ka geju laulības Latvijā nav pieļaujamas? Vai tur tomēr izliksieties demokrātiski un liberāli, lai iekļautos Rietumu atmosfērā?»
Rietumvalstīs praids vairāk ir kā svinēšana, ballīte, šovs, tikmēr Latvijā tā ir cīņa par tiesībām, demonstrācija.
Pasaulē praidi sākās kā izmisuma pilns protesta gājiens. Amerikā tas bija solis, ko spēra cilvēki, kas bija jau novesti līdz tādai situācijai, kādā vairs nav iespējams dzīvot. Viņi protestēja pret vardarbību, naidu, diskrimināciju.
LGBT cilvēki ilgu laiku bija neredzami un slēpās, lai arī par homoseksualitāti vairs nedraudēja cietumsods vai kādas represijas, vienalga viņi bija izstumti no sabiedrības redzamās daļas. Tāpēc, izejot ielās, izveidojot lielu cilvēku masu, gan visai sabiedrībai, gan pašiem sev viņi parādīja, ka «mūsu ir daudz, mūsos ir spēks, mūs nevar ignorēt un ar mums nerēķināties». Tas mainīja gan sabiedrības, gan pašas kopienas attieksmi. Kad sāpīgākā daļa problēmu bija atrisinātas, praidu jau varēja rīkot kā tādu svinēšanas pasākumu, atceroties grūtos cīņu laikus.