/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/05/08/16828179t1h121a.jpg)
Jau labu laiku dzīvojam neatkarīgā un demokrātiskā valstī. Labpatiktu domāt, ka ar nostalģisku smaidu sejā padomju laikus mūsdienās atceras vairs vienīgi veci krievu pensionāri, kuri joprojām sapņo par impērijas atgriešanos. Tomēr ik pa laikam sociālajos tīklos kādu nostalģisku pirdienu palaiž arī cilvēki, kuriem to nekādā gadījumā nevajadzētu darīt. Jo to smaku pēc tam baigi grūti izvēdināt.
Tā, piemēram, nesen arī kāds no pašmāju politiķiem – Ričarda tētis –, sociālajos tīklos publicēja bildi ar parakstu: “Jūrmalas kādreiz slavenais restorāns JŪRAS PĒRLE❤️”. Attēlā redzama slavenā “Jūrmalas pērle” un pludmale, kurā burtiski katru kvadrātcentimetru aizpilda atpūsties sabraukušie vasaras baudītāji. Iepriekš šo pašu bildi ar lielu sajūsmu bija publicējis arī Andrejs Mamikins.
Kāds varbūt vēlas pie šī attēla likt klāt sirsniņas un priecāties, bet es tur redzu baru svešvalodā runājošu neandertāliešu. Latvietim vajag viensētu nost no citu acīm. Un arī tai apkārt sētu, lai neviens nelūr un nenāk tuvumā. Mums nav raksturīgi pludmalē sēdēt vai gulēt blakus pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, tāpēc pieņemu, ka attēlā redzami ārvalstu viesi.
Vēl es tur redzu diezgan brangi piemīztu jūru. Tur nav tualešu, kas spētu apkalpot šādu cilvēku daudzumu. Kā jūs domājat, kur tieši viņi nokārtojas? Visi iet kāpās apslacīt priedes? Nez vai. Ilgāku laiciņu veroties bildē, var burtiski sajust nāsīs to piečurātā Rīgas jūras līča smaku. Gan jau ik pa gabaliņam ūdenī varēja manīt arī pa kādam brangam sprungulim.