Aprakt augstāko izglītību! Kā Latvijā rodas profesori?

Politiķu un atbildīgo ministriju bezatbildība, nepieņemot lēmumus, jau līdz šim radījusi nopietnas sekas Latvijas augstākajai izglītībai. Turpinot neko nedarīt, varam drīz atjēgties, ka Latvijā vairs nav virknes nozaru, kurās iespējams iegūt augstāko izglītību, nemaz nerunājot par konkurētspējīgu zinātnisko darbību.

Saeimas lēmums noraidīt Augstskolu likuma grozījumus, kas paredzēja akreditēt studiju programmas (nevis virzienus), izskatās pēc treknas svītras pāri Izglītības un zinātnes ministrijas tik negribīgi un gausi bīdītajam plānam – samazināt studiju programmu skaitu Latvijā, tādējādi koncentrējot resursus valstij nozīmīgajās un stratēģiski svarīgākās programmās, uzskata profesors.

Ir pienācis laiks, kad vairs kvalitatīvi nevar nokomplektēt mācībspēku sastāvu, it īpaši šaurās un specifiskās nozarēs, piemēram, veterinārmedicīnā, lauksaimniecības dzīvnieku zinātnēs u.c.

Tas tā ir nevis tāpēc, ka valsts šīs programmas pienācīgi nefinansētu, bet tāpēc, ka finansējums, nesasniedzis paredzēto mērķi, izplēn kopējās sistēmas uzturēšanā!

Lai varētu nodrošināt slodzi augstskolā, profesors ir spiests vadīt 25 līdz 30 kontaktstundas ik nedēļu, bet darba stundas zinātniskajam un organizatoriskajam darbam vispār netiek paredzētas, stāsta Dūrītis. «Bezjēdzīgi pārstrādājušies, nelaimīgi profesori, kas nevar veikt tos pienākumus, kuri profesoram būtu patiesi jāveic. Rezultātā cieš studiju procesa kvalitāte – studenti un zinātniskais darbs.

Zemās akadēmiskā personāla algas augstskolās, it īpaši zemākajam akadēmiskajam personālam - lektoriem, docentiem -, spiež iegūt profesora amatu, lai «pievilktu» valstī noteiktos profesora kritērijus. Un šajā procesā ieinteresētas arī pašas augstskolas, lai vismaz kaut kā noturētu mācībspēku augstskolā.

Cilvēks, kas pirms gada ieguvis doktora grādu pēc viena vai diviem gadiem, skat, jau kļūst par asociēto profesoru. Vai šie profesori būs konkurētspējīgi ar citu Eiropas augstskolu kolēģiem? Šaubos.

Pseidoprofesoru radīšana var būt ļoti bīstama visai Latvijas augstākajai izglītībai un zinātnei.»

Latvija lepojas ar augstākās izglītības sistēmu, kurā augstskolas ir vienas no autonomākajām, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, turpina zinātnieks. «Lielā augstskolu autonomija neviļus kļuvusi par galveno augstākās izglītības kvalitātes kapraci – lielā vēlme pašsaglabāties un nespēja vai nevēlēšanās redzēt pāri augstskolas robežām ir tik liela, ka tā jau pāraug sektantiskā nolemtībā. Tā sakot, ja kritīsim, tad visi kopā.

Augstākās izglītības reformu bremzētāji jau pārdesmit gadus strādā «ļoti efektīvi», jo šiem funkcionāriem esošā situācija ir izdevīga.

Algu diapazons ir milzīgs - kamēr laborants augstskolā strādā par minimālo algu, augstskolas rektors var pamanīties stundā nopelnīt pat 45, 50 eiro, līdztekus rektora pienākumu pildīšanai strādājot arī neskaitāmos «zinātniskos projektos».

Augstskolu vadībā ir cilvēki, kuriem augstskolu reformas nav izdevīgas.

Valsts budžeta finansējums augstskolām pēdējos gados tiek palielināts, palielināts arī valsts budžeta bāzes finansējums uz vienu studiju vietu. Taču nauda augstskolas ietvaros tiek pārdalīta nevis pēc programmu patieso izmaksu un programmai piešķirtā finansējuma apjoma principa, bet gan pēc katrai augstskolai pašai vien zināmiem principiem. Piemēram, LLU izmaksu ziņā dārgākās un no valsts finansējuma dāsnāk finansētās programmas jau gadiem dotē pārējās. Ignorējot valsts noteiktos studiju programmu finansējuma koeficientus un atņemot naudu sarežģītajām programmām, tās tiek pakļautas iznīcībai, kamēr resursu mazietilpīgās programmas, kuras dublējas ikkatrā augstskolā, pateicoties šādai sistēmai, izdzīvo, neskatoties uz dramatisko studentu skaita kritumu tajās.

IZM līdzšinējā politika, neiejaucoties un nepasteidzinot pārmaiņas augstskolās, novedīs pie vēl labā līmenī esošo programmu iznīkšanas.

Latvijā augstskolas ir kā valstis valstī, kas dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina.

Viņu politiskais lobijs nozaru ministrijās ir tik spēcīgs, ka atliek vien noplātīt rokas un gaidīt, kas notiks tālāk. Izglītības un zinātnes ministrijas mēģinājumi sākt reformas augstskolās tiek ātri apstādināti nozaru ministriju koridoros.

Atvērtajā pasaulē augstskolām ir jākonkurē ar citu valstu augstskolām. Igaunija pie augstskolu pārvaldības reformām jau strādā kopš divtūkstošo gadu sākuma, Lietuvā jau vairākus gadus notiek augstskolu konsolidācija. Rezultāts – normāli līdzsvarots akadēmiskā personāla darba apjoms, ārzemju studenti, konkurētspējīgas, starptautiski akreditētas programmas. Ilmārs Dūrītis saka, ka tik izteiktu sistēmas mazspēju un akadēmiskās vides degradāciju, kāda pašreiz notiek Latvijā, viņš, 15 gadus strādājot augstskolā, nav pieredzējis.

«Cīņa pret sistēmu, kas pēdējos gados radīta Latvijā, ir neiespējama, tā ir bezjēdzīga.

Valsts pārvaldes vadošo ierēdņu mērķtiecīga «selekcija», atlasot labi pārbaudītus, pakļāvīgus cilvēkus, tajos likvidējot jebkuru iniciatīvu, radījusi pašatražojošu birokrātisku aparātu, kas baisi līdzinās pagātnei, kuru pārāk ātri esam aizmirsuši. Šķiet, esam pilnīgi apmaldījušies.

Nesaprotam ne to, kur esam, ne to, uz kurieni mums jāiet. Viss notiekošais vai drīzāk nenotiekošais rada nožēlu un šaubas par Latvijas augstākās izglītības un zinātnes perspektīvu un grauj cerības, ka tie daudzie simti un tūkstoši jauniešu, kas aizbrauc no Latvijas, lai studētu ārzemēs, kādreiz pie mums atgriezīsies.»